2019-04-20

Divas Ķīnas

Katru ceļojuma aprakstu iesāku ar pāris teikumiem par to, kā nonācām līdz domai braukt uz konkrētajām valstīm. Laikam jau nav noslēpums, ka mums ar Noru sirdij tuvākā pasaules daļa ir tieši Āzija. Tajā ir silti, droši un nav īpaši dārgi. Cilvēki ir jauki un ēdieni ir garšīgi. Skatoties pasaules kartē, kur atzīmēju savus braucienus, bija visai uzkrītoši plankumi - nebiju bijis nedz Taivānā, nedz Korejā. Tad nu beidzot bija pienācis laiks turp doties un noskaidrot, kā tad tur īsti ir.

Taivāna ir vieta ar sarežģītu politisko statusu, jo paši sevi uzskata par valsti, taču Ķīnas Tautas Republika saka, ka tā ir daļa no Ķīnas. Realitātē protams Taivānā ir maz kā kopīga ar Ķīnu, valsts izveidojās tad, kad lielajā Ķīnā pie varas nāca komunisti un vecā valdošā elite pārbēga uz Taivānas salu. Tā laikam pat sanāk, ka kaut kādā mērā tieši vecā Ķīna turpina dzīvi tur, Taivānā, bet sauszemes Ķīnu pārņēma jauns režīms, kas tur valda vēl šodien. Lielie puikas (tai skaitā Latvija) grib draudzēties ar Ķīnu, tāpēc izvairās kaut ko par šo konkrēti komentēt, un Taivāna pat nav ANO valstu sarakstā.

Arī nokļūt Taivānā nav gluži vienkārši. Katru dienu no Eiropas uz Taipeju lido tikai KLM, citas populārās aviolīnijas darbojas vai nu ar vietējiem partneriem, savienojumiem vai vienkārši ir anormāli dārgas. Tas nav gluži populārs tūristu galamērķis, tāpēc mums saprātīgā cenā izdevās atrast tikai lidojumu caur Honkongu. Turpceļā lidojām uz Helsinkiem, tad Honkongu, tad Taipeju. Atpakaļceļā lidojām no Seulas uz Helsinkiem, līdz Seulai nokļuvām ar atsevišķu biļeti, par ko rakstā.

Lai kā tur arī nebūtu, ielidojām Taipejas lidostā, kur uzreiz pie imigrācijas rindas iegādājos vietējo SIM karti telefonam, atrādījām pases un tad ar metro līniju pa tiešo devāmies uz pilsētu. Tas viss neaizņēma īpaši daudz laika, tāpēc pēc brīža jau braucām un pa logiem vērojām, kur īsti esam nonākuši. Pirmais, ko atceros, ļoti daudz zaļuma, meži un koki!

Taipeja gan ir tāda visai liela un moderna pilsēta, tāpēc pēc kāda laika zaļums beidzās un iebraucām starp lielajām mājām, pašā Taipejas centrā.

Taipejā nekādi nebija izdevies atrast normālu viesnīcu, kas kaut cik atbilstu prasītajai cenai, tāpēc bijām rezervējuši AirBnB dzīvokli, turpat netālu no centrālās stacijas. Sanāca tikai viens brauciens ar vilcienu, un izkāpām uzreiz blakus savai naktsmītnei. Tā atradās visai augstā dzīvokļu namā, ar labu skatu uz pilsētu. Iekšā tikām bez vajadzības kontaktēties ar dzīvokļa īpašnieku, jo mums bija atsūtītas detalizētas instrukcijas un piešķirts ieejas durvju kods, tā ka nekādu atslēgu arī nevajadzēja.

Dienas plānā bija ierakstīti maģiski vārdi “Taipei jetlag”, kas nozīmēja, ka varējām atpūsties no lidojuma un laika maiņas un neko īpaši citu nedarīt.

Ak, nu vienīgi, bija jāiet nopirkt fotoaparāts. Biju izspēlējis tādu bīstamu kārti kā atbraucis bez kameras, jo paredzēju iegādāties jaunu. Atpūtāmies, pārģērbāmies un devāmies ielās. Dzīvokļu namam lejā atradās viens no Taipejas neskaitāmajiem 7-11 kioskiem, kas idejiski ir kaut kas līdzīgs Narvesenam, taču Āzijā viņi ir tādi pavisam savādāki. Te ir ne tikai kioskos standartā nopērkamās lietas, bet arī visādas savdabīgas pārtikas preces, kas jebkurā diennakts laikā nodrošinās to, ka nepaliksiet badā. Te ir rīsu trijstūrīši, nūdeles, tvaicētas kukurūzas, padsmit neizskaidrojamu lietu, kā arī protams arī hotdogi un ledus kafijas un ledus tējas. Turpat arī lete, kur to visu var mierīgi un netraucēti apēst. Tas viss maksā smieklīgi maz, tāpēc, ja gadās situācija, kad nevar atrast ēstuvi, kurā ir saprātam aptverama paskata ēdiens, akmens metiena attālumā vienmēr būs kāds 7-11 vai viņa brālēns FamilyMart.

Uzēduši obligāto rīsu trijstūrīti (onigiri), kurus es absolūti dievinu, devāmies ielās. Taipeja ir paliela un moderna pilsēta, taču vietām izrādījās, ka nav tik liela un moderna kā biju iedomājies. Piemēram, izslavētā “foto kameru iela” nebija ne tuvu tāda, kādas ir līdzīgas tehnikas preču ielas Honkongā, Taizemē, Singapūrā vai Tokijā. Šeit fotoaparātu nopirkt bija daudz grūtāk, bija tikai pāris ļoti mazi veikaliņi un to modeli, kuru es meklēju, atradu tikai vienā no tiem. Salīdzinājumam, Tokijā ir kāds fotoaparātu veikals, kurā var apmaldīties un netikt ārā vairākas dienas.

Te tāda neliela atkāpe par maksājumiem ārzemēs, kuru drīkst nelasīt. Fotoaparātu veikalā saskārāmies ar tipisko problēmu, ja vēlies maksāt ar karti, tad cena būs par 3% lielāka, jo jāsedz kredītkaršu komisija. Mums bija arī šādi tādi papīra eiro, taču valūtas maiņas kantori nebija redzēti un lielveikala informācijas centrā kurss bija paslikts. Pie lielākām summām, iesaku parēķināt, kas, piemēram, ir izdevīgāk - slikts kurss valūtas maiņas kantorī + laba fotoaparāta cena; labs kurss kredītkartē + sliktāka cena fotoaparātam; labs kurss kredītkartē + bankomāta komisija + laba cena fotoaparātam, vai tamlīdzīgi. Ja nezinājāt, visām pašmāju bankām ir vairāku slāņu komisijas, pirmkārt mēdz būt slikts maiņas kurss (īpaši nelikvīdām valūtām), tālāk ir komisijas procents par valūtas maiņu, tālāk ir komisija par naudas izņemšanu bankomātā. Ja ir runa par lielāku summu, tas viss kopā veido palielu summu. Tā kā man ir Revolut karte, kura kurss ir ļoti labs, kā arī nav komisiju par konvertāciju, aprēķinājām, ka izdevīgāk ir izņemt naudu no bankomāta, kur Revolut komisija ieslēdzas tikai pēc pirmajiem 600EUR (un lai situāciju sarežģītu, naudu ņēmām gan no manas, gan Noras Revolut kartes, lai nepārsniegtu limitu tik daudz).

Tātad, netālu esošajā lielveikalā izņēmuši naudu, pie reizes nolēmām izpildīt vienu no brauciena “ķeksīšiem”, pagaršot visīstāko Taivānas burbuļtēju. Pēdējā laikā ceļojumos arvien vairāk pievēršam uzmanību vietējiem ēdieniem, tāpēc bijām noskatījušies vairākus Youtube video un Netflix dokumentālo filmu par Taivānas ēdieniem un dzērieniem. Burbuļtēja ir viens no Taivānas pazīstamākajiem produktiem. Ik uz stūra ir kāds burbuļtējas stends vai kafejnīca (tējnīca?). Kas tas ir? Tas ir ledus dzēriens, kura pamatā ir vai nu tēja, vai sula un kurā iekšā ir no cietes gatavotas, tādas želejīgas bumbiņas. Tēju dzerot ar salmiņu, sanāk iesūkt arī bumbiņas. Nu ļoti jokains, bet interesants un garšīgs dzēriens, kuru var dabūt desmitiem dažādās garšu kombinācijās. To varot dabūt arī kādā Rīgas kafejnīcā, bet tur pats neesmu bijis un salīdzināt nevaru.

Jauno kameru rokā, devāmies staigāt pa nu jau naksnīgo Taipeju. Tepat netālu bija Xinmending nakts tirgus rajons, kurā atradām kādu ēstuvi un beidzot paēdām kaut kādus jokainus vietējos ēdienus (austeru omleti, tējā vārītas olas, nūdeļu zupu).

Nākamo dienu pavadījām turpat Taipejā, laiski staigājot pa karstajām ielām, meklējot paslēptus templīšus, iepazīstot, kā Oliveram patīk teikt, “slepenās ieliņas”. Dzērām ļoti daudz burbuļtēju un auksto kafiju, vakarpusē apmeklējām lielveikalu un Taipei 101 augstceltni, kas, jāsaka, ir ļoti skaista ēka, ja ņem vērā, ka tas ir debesskrāpis. Patika, ka ievērots stils un saskatāmi vairāki Ķīnas tradicionālie dizaina elementi. Protams, kā jau bieži šādās vietās, kad gribējām uzbraukt tornī bija migla un mākoņi. Pārlikām laiku uz vēlāku, bet tad bija tumšs un ārā tāpat neko daudz neredzējām. Tāpat, uzbraukt bija vērts un interesanti, jo ēkai ir savdabīgs mehānisms, kā tā nodrošināta pret zemestrīcēm. Tāda gigantiska metāla bumba iekārta ēkas centrā, reaģē pretēji zemestrīces grūdieniem un stabilizē ēku. Tai var tikt klāt un apskatīt, cik tuvu vien vēlas.

Veikalā paēdām, apskatījām dažādas interesantas preces, kā piemēram bezdelīgu ligzdas, kuras lieto zupai. Cena tām aptuveni 1900EUR par paku (jā, es nekļūdījos).

Vakarpusē bijām plānojuši doties uz kādu klusāku rajonu, kur ir skaists skats uz Taipei 101, taču pamatīgi sāka gāzt lietus, tāpēc, diemžēl, domu nācās atcelt.

Taičunga

Šodien bija paredzēts iegādāties ātrvilciena biļeti un doties uz nākamo lielo pilsētu, Taičungu. Taivānā vilcienu ir ļoti daudz un maršruti ved visur, kur vien sirds kāro. Interesanti gan, ka, tāpat kā Ķīnā, arī šeit ātrvilcieni brauc tā nedaudz nostāk no lielajām pilsētām, tāpēc, lai arī aizbrauc ļoti ātri, pēc tam ar autobusu vai zemākas klases vilcienu jābrauc uz pašu pilsētas centru. Ātrvilcienu izvēlējāmies, lai notestētu, kāds tad šis šeit ir, bet turpmāk ceļojām ar parastajiem, lēnajiem vilcieniem, kuri parasti piestāj pašā pilsētas centrā. Ātrvilcieni šeit ir tādi paši kā Japānā, balstīti uz japāņu Shinkansen sistēmu, t.i. tie ir ļoti ātri, klusi un komfortabli, lai arī es joprojām pirmajā vietā liktu Ķīnas ātrvilcienus.

Arī Taičungas viesnīcu biju izvēlējies stratēģiski, ļoti tuvu dzelzceļa stacijai, jo tuvākās dienas bija plānots braukāt uz dažādām vietām, atgriežoties Taičungā. Šo pilsētu biju izvēlējis kā tādu centrālo bāzes mītni.

No jaunās un lielās dzelzceļa stacijas izejot, mūs sagaidīja spēcīgs karstuma vilnis un spoža saule. Stacijas apkārtne ir ļoti patīkama, sakārtota, ar mākslinieku instalācijām un saglabātu vēsturisko stacijas ēku.

Nolikām viesnīcā somas un devāmies pastaigā pa rajonu. Ja Taipeja bija atstājusi tādu visai neitrālu iespaidu, tad šis bija tas brīdis, kad es iemīlējos Taivānā. Taičungas stacijas rajons ir kompakts, sakārtots un jauks. Blakus viesnīcai atrodas kanāls, kas ir transformēts par tādu kā savvaļas upi, izlīkumots, apzaļumots, salikti akmeņi, lai zivīm ir gaisa burbulīši, sabūvēti tiltiņi un dažādas instalācijas. Vide ir tik atvērta un relaksēta, turklāt bija tik saulains un silts, ka tas viss atstāja paliekošu iespaidu uz mani. Automašīnu bija maz, bija tāds mierīgās vasaras dienas gaiss.

Gribējās pat skatīties apkārt un izvēlēties, kurā no ēkām es gribētu nākt un dzīvot.

Pabarojām karpas, izstaigājām kanālmalu un tad bijām tā uzkarsuši, ka devāmies meklēt netālu esošu, internetā izslavētu saldējuma ēstuvi - Miyahara. Ēstuve ierīkota senā aptiekas ēkā, burvīgi skaista un krāšņi dekorēta. Te var iegādāties ne tikai saldējumu, bet arī ļoti daudz un dažādus taivāniešu saldumus. Saldējums pats, turklāt, tik pat karalisks kā ēka. Var izvēlēties no sešdesmit dažādām saldējumu garšām, turklāt šokolādes saldējumiem ir vesela atsevišķa vitrīna, kur saldējumi grupēti pēc šokolādes izcelsmes valsts un kakao procenta.

Tā kā diena bija iesākusies vienkārši perfekti, nolēmām tā vien turpināt, aizgājām uz netālu redzēto velosipēdu nomas placi un izpētījām kas īsti jādara, lai dabūtu riteņus. Olivers savos deviņos gados ir izaudzis gana garš, lai, pilsētas nomas tipa ritenim nolaižot krēslu, varētu pat braukt pats. Vienīgā problēma, ka parasti šādās automātiskajās nomās prasa izmantot kredītkarti, katram braucējam jālieto sava. Te nu ienāca prātā lieliska doma, Revolut aplikācijā izveidoju virtuālās kredītkartes un nomas datorā reģistrējos trīs reizes, katru reizi norādot citu virtuālo karti. Tās sistēma ņēma pretī un bez problēmām dabūjām trīs velosipēdus.

Izbraukājām dažādas lielas un mazas ielas, parkus. Braukt nebija sarežģīti, jo Taivānā satiksme ir salīdzinoši mierīga un nav tik intensīva kā, piemēram, Vjetnamas pilsētās.

Saulrietam tuvojoties, aizbraucām apskatīt arī tādu kā vietējo “Andrejsalu”, kur ierīkotas dažādas mākslas instalācijas un izstādes, redzējām Tai Čī praktizējošus pensionārus, bijām apskatīt arī kāda cilvēka uzbūvētu mākslas instalāciju, kas attēlo kadru no jaukās “Mans kaimiņš Totoro” multenes.

Vakarpusē velosipēdus atstājām kādā no velosipēdu nomu punktiem, tālāk ar kājām devāmies apskatīt nakts tirgu. Nakts tirgus ir tieši “street food” ielu ēdiena tirgus, kur cilvēki dodas paēst nelielas porcijas, taču vairākās vietās. Tirgošanās kā tādas šajos tirdziņos parasti nav. Šajā ceļojumā nakts tirgus apmeklējām praktiski visās pilsētās, kurās bijām, jo tie ir Taivānas kultūras neatņemama sastāvdaļa. Konkrētais tirdziņš bija izvietojies aktīvas ielas malā, tāpēc nebija ļoti patīkami staigāt, bet nu ēdieni bija lieliski, kā jau parasti. Ēdām dažādas interesantas lietas, kā eļļā vārītas kartupeļu bumbiņas, zaļumu pankūkas, panētas garneles.

Garo un iespaidiem piesātināto dienu nobeidzām ar lielveikala apmeklējumu, kur es nolēmu iegādāties plānākas drēbes, jo, kā jau parasti, nebiju līdzi paņēmis apģērbus pareizajās plānuma kategorijās. Bija daudz karstāks, kā bijām plānojuši, tāpēc gribējās šortus.

Sanyi

Kad bijām apskatījuši Taivānas lielās pilsētas, bija laiks dodies uz laukiem. Lai būtu konkrēts mērķis, bijām jau laicīgi saplānojuši dažādas interesantas aktivitātes, gan lai pašiem interesanti, gan arī Oliveram. Taivānā ir ļoti daudz lielāku un mazāku dzelzceļa līniju, turklāt senās dzelzceļa līnijas bieži netiek demontētas, bet pārveidotas tūristu vajadzībām.

Pa dažām kursē tūristu vilcieni, bet citās iespējams izbraukt ar drezīnām. Bijām noskaidrojuši, ka relatīvi netālu no Taičungas ir viena no senajām līnijām, pa kuru iespējams braukt ar t.s. “Bike Train”, lai ko tas arī nenozīmētu. Tā kā šī izklaide esot visai populāra, nācās to stipri laicīgi rezervēt jau internetā. Mājaslapa primāri ir ķīniešu valodā, taču ir arī kaut kāda saīsinātā angliskā versija, kur gan tāpat nebija ļoti skaidrs, kas īsti tiek piedāvāts un kā pareizi to rezervēt. Braucienu iespējams veikt vairākos posmos, bet katru posmu bija jāpērk atsevišķi un es nesapratu kā dzīvē tas notiks, jo principā jau tu nepārkāp uz citu “braucamo”, bet turpini braukt tālāk. Tā arī neko nesapratis, biju rezervējis šo “velo vilcienu” konkrētā datumā un konkrētā stundā, atlika tikai turp nokļūt. 


Izrādījās, ka tas nemaz nav tik vienkārši. Tā sauktais skaistais sliežu maršruts neatrodas tiešā mūsdienu stacijas tuvumā, esot jāpārbrauc ar taksi vai kā vēlas. Nolēmām skatīties uz vietas un no rīta braucām uz tuvāko normālā dzelzceļa staciju.

Sanyi dzelzceļa stacija jau pati par sevi ir ļoti maza un laucinieciska. Izkāpām un sajutām, ka vairs neesam pilsētā. Kluss un tukšs, nelielas mājas, neviena cilvēka, apkārt kalni un meži. Viens kiosks, kurā nopērkam saldējumu un aukstās kafijas. Pētām stacijā atrodamo tūrisma karti un secinām, ka šeit visapkārt ir dažādi pārgājienu maršruti. Kāpēc gan jāmeklē taksis (kuru šeit tāpat nevar manīt), iesim vienkārši ar kājām. Nobildēju karti, piemetu Google Maps aptuveno virzienu un devāmies pētīt Taivānas laukus.

Stacijā nobildētā karte gan nebija topogrāfiskā karte, bet tāda izskaistināta tūristu karte, visa ķīniešu valodā un galīgi ne pēc mēroga, tāpēc kādu brīdi nācās palauzīt galvu un pamaldīties, bet nu beigās trāpījām uz pareizās ielas.

Jau pati Sanyi ir burvīgs mazs ciemats ar interesantiem apskates objektiem, kuri ir marķēti un ik pa brīdim ir atrodami stendi ar tuvāko maršruta plānu, tā kā beigās izrādījās, ka neapmaldīsimies un varēja pat iztikt bez Google Maps. Redzējām dažādus vietējo mākslinieku izdaiļotus objektus, krāšņi dekorētas sētas, nelielus templīšus, mazas ieliņas. Ārā bija silti un sisināja sienāži, vasaras sajūta, miers, klusums un idille.

Pametuši Sanyi ciematu, sekojām dzelzceļa sliedēm un soļojām virzienā uz Shengxing dzelzceļa staciju. Gājiens nebija ļoti garš, lai gan bija visai karsti, tāpēc ieradāmies nedaudz saguruši.

Šis ciemats bija vēl mazāks, taču tūristiskāks. Apkārt stacijas ēkai bija vairākas kafejnīcas un nelieli veikaliņi, ik pa pāris soļiem klejoja tūristu bariņi.

Paēdām saldējumu un devāmies pētīt, kas īsti notiek Bike train stacijā. Pie lodziņa bija rakstīts, ka Velovilciena apmeklējums iespējams tikai ar iepriekšēju rezervāciju, tāpēc uzrādīju saglabāto PDF failu un mums izsniedza biļetes. Kādu brīdi laiskojāmies pa stacijas rajonu, bildējāmies, pētījām vilcienus un peronu.

Kad tuvojās noliktais laiks, pamanījām, ka notiek pamatīga rosība. Stacijas ēkas priekšā bija sācis pulcēties paliels bars cilvēku, kāds organizators ar ruporu komandēja vairākas cilvēku grupas, lai stājas noteiktā secībā. Piegājām tuvāk un arī mūs nolika vienā no bariņiem. Nesapratām itin neko, jo visa komunikācija notika ķīniešu valodā. Vienā brīdī pie mums pienāca kāda no darbiniecēm, piemiedza ar aci, un aiz rokas aizveda mūs projām. Tā teikt, nav ko jūs te mocīt. Aizveda mūs pa tiešo uz nelielo “vilcieniņu” (drezīnu, ar krēsliem un jumtu), parādīja kā iekāpt un kas jādara. Tikmēr skaļais tūristu bars tika sadalīts grupās un kaut kādā organizētā sistēmā visus izdalīja pa vagoniņiem. Par vagoniem tos gan īsti nevar saukt, jo principā katram pienākas savs braucamais, kurā ir līdz četrām sēdvietām. Neskatoties uz to, ka atrakcija saucas “Bike train” un braucamajam ir velosipēda pedāļi, izrādījās, ka tos mīt ir tīri brīvprātīgs pasākums. Ierīce aprīkota ar elektromotoru un brauc šā vai tā, minies vai neminies. Tā nu nolikām Noru pie stūres (kura, kā jau uz sliedēm, arī nav jālieto, tikai jāspiež FAST vai SLOW pogas) un braucām uz priekšu. Maršruts, kā jau minēju, bija rezervēts tas īsākais, bet tāpat braucām vismaz pusstundu vienā virzienā.

Pa ceļam bija redzamas lauku mājas, tunelis, pāris jauki dabas skati. Braukt bija interesanti, jo bija jāietur paliela distance no citiem braucējiem, tāpēc braucām gandrīz vieni paši. Brauciens beidzās, kad pārbraucām pāri visai augstam tiltam, no kura bija redzams skaists, taču pussagruvis arkveida tilts. Tur visi izkāpa izlocīt kājas, kamēr nevienam neizprotamā veidā visiem vagoniņiem tika nomainīts braukšanas virziens. Bijām nogājuši lejā apskatīt tilta drupas, tāpēc nesapratām, kā tieši mūsu vagoniņš pēkšņi skatās uz otru pusi.

Tā nu izbraucām ar nedaudz viltoto velo vilcienu, kas bija tiešām jauks un interesants pasākums un iesaku to izmēģināt visiem, kas dosies ceļojumā uz šo reģionu.

Pēc izbrauciena paēdām kādā no ēstuvītēm, saldajā pagaršojot kārtējo vietējo delikatesi, ko grūti aprakstīt citādi kā “sniegs ar želejām”. Tas gan bija tieši tas, kas nepieciešams karstā dienā.

Paēduši un atpūtušies, devāmies atpakaļ vairāku kilometru garajā pārgājienā uz dzelzceļa stacijas pusi. Šoreiz izvēlējāmies kādu citu no tūristu taku maršrutu kartes. Šis maršruts bija nedaudz mežaināks, nebija tā, ka būtu gluži skaisti vai īpaši interesanti, vienkāršs gājiens pa līkumotu asfaltētu ceļu ar pamatīgiem krūmājiem abās pusēs.

Vakarā atgriezāmies savā Taichung hotelī, paēdām japāņu Udon nūdeles turpat lielveikalā un devāmies gulēt.

Jiji line

Šajā dienā bijām ieplānojuši doties uz Ershui ciemu, no kura iespējams pārkāpt uz kalnu dzelzceļa līniju, kas no Ershui brauc uz Checheng. Tā ļoti skaidrs mums nebija, ko tieši šeit sagaidīt, bet nu bija zināms, ka tas ir neliels maršruts, saglabāts tīri tūrismam, kas iet pa mazākiem ciemiem.

Izkāpuši Ershui dzelzceļa stacijā, iegājām parunāt ar info centra darbinieci, kura mums uz kartes sazīmēja dažādus priekšlikumus, kā izbaudīt maršrutu, dodot mums jau konkrētāku plānu kā iepriekš. Izrādās, šeit jānopērk dienas biļete, kura ir derīga visā dzelzceļa posmā, dodot iespēju izkāpt un iekāpt vilcienā pēc vajadzības. Pats vilcieniņš ir tāds neliels un simpātiski izkrāsots, arī visas maršruta stacijas ir skaisti noformētas, ļoti daudz aktivitāšu ceļotājiem, informācijas stendi, eksponēti vecie vilcienu vagoni. Maršruts gan neved cauri nekādiem sapņainiem koka mājiņu kalna ciematiem kā filmās, te ir vienkāršas, nelielas apdzīvotas vietas.

Tūristu “Jiji line” vilcieniņš no šīs stacijas atiet aptuveni reizi stundā, tāpēc pavadam laiku ēdot saldējumu un pastaigājoties pa klusajām un karstajām Ershui ciema ieliņām. Atkal jau tāda klusa un karsta vasaras idille, sisina sienāži, miegaina atmosfēra, gandrīz neviena cilvēka apkārt.

Kad vilciens sagaidīts, sekojot ieteikumam, nākamajā (Jiji) stacijā atrodam elektrovelosipēdu nomu un iznomājam tādus kā skūtervelo. It kā tādi kā motorolleri ar ērtu sēdekli, kuri brauc uz elektrības, taču pieejami arī pedāļi, kurus var lietot stāvos posmos, kad baterijai grūtāk uzvilkt kalnā.

Tā kā šis skūtervelo ir zems un viņam ir otrs sēdeklis, Oliveram nav nekādu problēmu sēdēt aiz Noras un šie brauc divatā. Baterijas pietiek ļoti garam braucienam, tāpēc dodamies pamatīgā ceļojumā, izbraukājot visu pilsētu, apskatot visas kartē redzamās interesantās vietas, tempļus un pat izžuvušu ūdenskritumu ārpus pilsētas. Ātrums ir labs un brauc viņš stipri ātrāk kā ar parastu velosipēdu, īpaši kalnainās ielās.

Tālāk ar saviem braucamajiem dodamies apskatīt “Ershui green tunnel”, kas, izrādās, ir vienkārši auto ceļš, kura abās pusēs ir skaisti saauguši kampara koki, veidojot tādu kā zaļa tuneļa iespaidu. Brauciens bija tik tiešām izbaudāms, un skūterīši ir jautrs pasākums, tiešām iesaku izmēģināt un cena nebija nekāda lielā (ap pieci eiro par vienu, ja nekļūdos).

Pabeiguši vizināties, atgriežamies uz nākamo vilciena atiešanas laiku un dodamies uz Checheng, kas ir līnijas pēdējā pietura.

Te jau var just, kurp brauc lielākā tūristu daļa, jo šis ciems ir daudz lielāks un tūristiskāks. Ir daudz atjaunotu koka ēku, muzejs, skaists dīķis, skats uz kalniem un tūristu grupu pilnas kafejnīcas. Tuvojas saulriets, tāpēc pastaiga ir jauka un relaksēta, izbaudām skatus un mieru.

Šajā brīdī man jau bija sajūta, ka katra stunda, ko pavadām Taivānā, paliek tikai labāka un labāka, iekšā visu laiku valdīja tāda pacilātības sajūta, kura manī pamostas brīžos, kad esmu atklājis kaut ko jaunu, vietu, kur gribas atgriezties.

Taivāna ir tik interesanta. Tā reizēm ir Ķīna, reizēm ir Japāna, bet kaut kā eleganti balansējot tajā vietā, kur ir tieši tik, cik vajag, lai ir labi.

Ir tā, ka man patīk gan Ķīna, gan Japāna, taču katrai no tām ir kāds untums. Ķīnieši, it īpaši ķīniešu tūristu grupas, ir skaļi, nepieklājīgi un ārkārtīgi kaitinoši. Ķīniešu gaume un mirguļojošās neona gaismas pie dabas pieminekļiem uzdzen šermuļus.

Bet Taivānā ir atrodamas tieši tās īpašības, kuras vajag no katras no šīm valstīm. Sajūta gaisā ir draudzīga un pozitīva, cilvēki lielākoties ir izpalīdzīgi un runātīgi. Nav tā haosa un bardaka, kas brīžiem apriebjas Ķīnā. Tā nav tik sterila un sakārtota kā Japāna, taču nav arī tik auksta un profesionāla. Tajā ir veselīgs haosa daudzums, veselīgs pļāpīgās ķīniešu valodas daudzums, bet reizē ir arī sakārtota infrastruktūra, milzīgi daudzumi aktīvās atpūtas iespēju (dabas takas, velo maršruti, dzelzceļa maršruti), nav lieli braucamie attālumi - viss ir tepat kaut kur netālu, bet reizē arī nerodas sajūta, ka ir pārapdzīvotība vai saspiestība. Tāpat ir daudz dabas, meži un kalni. Tā nav tik moderna kā Singapūra un Honkonga, bet nav tik laucinieciska kā Dienvidaustrumāzija. Taivāna ir tas maģiskais “sweet spot”, kas iekrita tieši iekšā manā sirdī.

Vakarpusē ar Uber aizbraucām apskatīt “Animācijas ielu”, kas ir kārtējais vietējo mākslinieku projekts, kur kāda necila sānieliņa apgleznota ar neskaitāmiem multeņu un datorspēļu tēliem. Pēc tam devāmies uz kādu citu nakts tirgu, kurš bija jau lielās un interesantāks, kā parasti, izmēģinājām jaunus ēdienus un izklaides. Izsmējāmies vietējās mini spēļu zālēs, iemēģinājām roku rotaļlietu automātos.

Chiayi

Šodien nebija nekādu dižo plānu, pēc notikumiem bagātās vakardienas, plāns bija atpūsties, izstaigāt vēl neredzētās Taičungas daļas un vakarā pārcelties uz nakšņošanu citā pilsētā.

Izrādījās, ka arī Taičungai ir savi pārsteigumi. Līdz šim bijām dzīvojušies pa dzelzceļa stacijas rajonu, skaisto kanālu, mākslinieku rajonu un lielveikalu. Šodien devāmies apskatīt kādu attālāku vietu, kur atkal jau krāšņi izkrāsots kāds rajons. Braucām ar autobusu un pa ceļam secinājām, ka pilsētai ir arī lielāks un modernāks “biznesa centrs”, kur ir milzīgi lielveikali un debesskrāpji. Dzīvojot stacijas rajonā to nemaz nebijām nojautuši.

Izstaigājušies pa Taičungas nepazīstamajiem rajoniem, vakarā devāmies uz jau minēto Chiayi, kur mums bija beidzot jau cits hotelis.

Kāpēc mēs šurp atbraucām?

Te nu kārtējais komplicētais plāns, bez kuriem nav iedomājami mūsu ceļojumi. Katrā mūsu braucienā ir kāds ambiciozs izbrauciens, kur nav saprotams, vai tas vispār tehniski ir realizējams, bet nu līdz šim, un it īpaši pēdējos gados, kaut kā viss izdodas.

Pirms brauciena bijām uzzinājuši, ka viens no foršākajiem dzelzceļa maršrutiem Taivānā ir tieši Alishan dzelzceļš, kas līku loču ved augšā kalnā. Tas ir mazais šaursliežu dzelzceļš, pa kuru kursē vecās mežsaimniecības lokomotīves, tikai mūsdienās te pārvadā tūristus.

Problēma bija tajā, ka biļetes jāpērk ļoti laicīgi, jo vilcieni iet ļoti reti (jo brauc ilgi) un turklāt mājaslapa ir tikai ķīniešu valodā un absolūti nesaprotama. Mēģinot rezervēt naktsmītnes, secinājām, ka tur kalnos nemaz nav nekādas lielās izvēles. Ir pāris viesnīcas, kurām ir ļoti zems vērtējums un kuras maksā ap 200EUR dienā, kas ir neadekvāti daudz kaut kam, ko booking.com vērtē uz 5/10.

Neskatoties uz to, ka skaidrs nebija nekas, rezervējām viesnīcu kaut kur pusceļā (Fechihu) uz Alishan dabas parku (galamērķi), jo vilcieni šobrīd tāpat tālāk neiet (nogruvums sabojāja sliedes), cerībā, ka uz pašu dabas parku tālāk dosimies ar autobusu. Nora veica ārkārtīgi ilgu izpēti vilciena biļešu rezervācijas procesā, kura gan nedeva itin neko, jo laikā, kad atveras mūsu datumu rezervācija, Alishan dabas parks nomainīja mājaslapu un tā vispār atteicās strādāt un neko nevarējām rezervēt.

Tad nu plāns B, nolēmām vienkārši braukt un skatīties kas būs uz vietas, ja biļetes nebūs, brauksim ar kaut kādiem autobusiem vai citiem līdzekļiem.

Vilciens atiet tikai un vienīgi 09:00 no rīta, tāpēc jau iepriekšējā dienā, pēc ierašanās Chiayi, devāmies uz kasēm prasīt, kā tad ar tām biļetēm.

Un, tavu brīnumu, biļetes varēja vienkārši nopirkt kasē.

Cik sapratām, mājaslapas problēmas ir bijušas daudziem, tāpēc, atšķirībā no citām reizēm, nebija izpārdotas visas biļetes. Papildus tam uzzinājām, ka bez tūristu vilciena, kurš atiet 09:00, eksistē arī vilcieni, 08:30 un 09:30, kuri kursē tikai brīvdienās, bet par kuriem internetā nebija vispār nekādas informācijas. Te ielikšu vilcienu sarakstu plāksni, ja nu kādam tiešām noder.

Un tātad, biļetes, kā tādu zelta dārgumu, makā iekšā un bijām brīvi izbaudīt vakara dzīvi Chiayi. Lai arī noteikti daudz mazāka, par nekādu mazpilsētu šo arī nevarētu saukt, jo stacija apkārtne bija ļoti dzīva un aktīva, ielas bija pilnas mašīnu un cilvēku. Kā jau katru vakaru, pēc iekārtošanās viesnīcā devāmies uz naktstirdziņu, kur paēdām dažādas vietējās delikateses. Pēc tam secinājām, ka Netflix filmā “Street food” šajā pilsētā ir viens no must-see ielu tirdziņiem Taivānā.

Alishan

Joprojām neticēdami, ka esam dabūjuši biļetes uz slaveno Alishan vilcienu, kuru normālos apstākļos izpērk jau mēnešiem iepriekš, sagaidījām veco lokomotīvi ieripojam stacijā.

Uzrādījām biļetes vagona pavadonim, iekāpām iekšā un … tavu brīnumu, palikām vienīgie. Pirmās pieturas braucām kā vienīgie visā vagonā! Tikai vēlāk sāka kāpt klāt cilvēki no citām pieturām, bet nu sākumā padomājām, ka interneta rezervācija tā arī vispār nav strādājusi un kasēs neviens normāli neiedomājas pajautāt biļetes, kuras ir absolūts deficīts.

Vilciens brauc tiešām ļoti ilgi un līkumo ne pa jokam. Vienā posmā tas vairākas reizes apbrauc apkārt kalnam, kā pa tādu spirāli. Lai arī brauciens ir jauks un gana interesants, pārsvarā apkārt ir mežs un nav tā, ka uz katra pagrieziena būtu kāds “wow” skats.

Fenchihu, kurā izkāpām, ir pavisam mazs ciematiņš, miglā tītos kalnos. Ik pa brīdim šurpu vēlās kāds mākonis, visu nosedzot baltā un miklā miglā, pēc tam aizgāja prom un atkal atklāja skatu uz mežainajiem kalniem.

Gājēju ieliņa, kura no stacijas ved uz mūsu viesnīcu, ir tik šaura, ka nākas iet rindiņā, kopā ar cilvēku masu, kas plūst kā tāda upe. Mūsu viesnīca bija ļoti jauka un senatnīga, čīkstošām koka grīdām un slēģiem, ar fantastiski skaistu skatu no mūsu istabas loga.

Nolikām somas un devāmies pastaigā.

Lai arī lielākais vairums apmeklētāju, pa tiešo dodas uz Alishan dabas parku tālāk kalnos, Fenchihu apkārtnē ir pietiekami daudz ko darīt. Te ir skaisti skati un daudz dabas taku. Lielākā daļa gan nav pārāk garas un dienas laikā mēs izstaigājām lielāko daļu. Takas gan ir tādas relatīvi kulturālas, pārsvarā ir pamatīgas dēļu laipas un margas, tā, lai neizmīņā mežus. Meži ir tādi masīvi un ļoti veci, skaisti un grandiozi, sūnām apauguši.

Kopumā mums šeit ļoti patika. Takas ir ar deviņgadīgu bērnu normāli izstaigājamas, ciemata centriņš ļoti kompakts un jauks.

Mūsu viesnīca atradās vienā ēkā ar kaut kādu leģendāru ēstuvi, kur pirms desmitiem gadu radusies tradīcija mežiniekiem tirgot pusdienu kārbas, tādas no alumīnija. To tradīciju viņi turpina vēl šodien, piedāvājot paēst no tādiem traukiem. Ko es godīgi varu pateikt, šis bija pats garšīgākais ēdiens visā braucienā, neskatoties uz to, ka es pat skaidri nespēju identificēt ne pusi no sastāvdaļām.

Tā kā, ja nu jums kādreiz sanāk nokļūt Fenchihu, iesaku šeit gan nakšņot, gan paēst.

Kad visas takas bija izstaigātas, devāmies pie miera, lai nākamajā rītā meklētu autobusa pieturu un brauktu tālāk kalnos - uz Alishan dabas parku.

Bijām noskaidrojuši, kur atrodama vieta, kur piestāj vienīgais autobuss, kas dodas uz mūsu virzienu, kā arī autobusu sarakstu. Principā caur Fenchihu brauc tikai viens autobuss dienā, kurš šeit iegriežas pa ceļam no lielceļa, kas ir gabalu projām, tad met riņķī un brauc atpakaļ ārā uz lielceļa.

Ieradāmies tur laicīgi, pēc brīža piebiedrojās arī citi cilvēki. Tā nebija gluži pietura, vienkārši parking laukums pie kādas viesnīcas, ceļa malā. Bija plakāts, kur bija teikts, ka autobusi jāgaida šeit.

Tuvojoties vajadzīgajam laikam, piebrauca autobuss, apstājās. Pasažieru durvis neatvēris, vadītājs izkāpa ārā un aizgāja runāties ar veikala pārdevēju. Tad iekāpa atpakaļ autobusā un kopā ar visiem tur jau esošajiem pasažieriem vienkārši aizbrauca projām. Neizpratnē visi palikām ar mutēm vaļā.

Citi autobusi nebija paredzēti, tāpēc palikām stāvot, maigi šokēti. Mūsu kompānijā bija pāris cilvēki, kas saprata angliski, tāpēc jautājām, vai kāds saprata, kas tikko notika. Daži aizgāja runāt ar veikala pārdevēju, kura, kā izskatījās, pazina autobusa šoferi. Viņa piezvanīja šoferim un noskaidroja, ka neviens neesot mēģinājis māt ar roku, tāpēc viņš neesot apstājies. Autobusus vajagot apturēt, te neesot pietura. Tas esot likums. Tas, ka viņš piestāja pie veikala, neesot saistīts ar to, ka mums bija viņam jāmāj, kad viņš brauc garām.

Īsi sakot, nemācējām korekti paziņot, ka mums vajag iekāpt, tāpēc mūs ignorēja un autobusu vairāk šodien nebūs.

Es jau sāku domāt par to, ka varam arī nebraukt uz Alishan, jo šeit pat Fenchihu bija tīri jauki, taču Nora nelikās mierā un visus sāka organizēt uz kaut kādu protesta akciju vai dumpi. Paņēma līdzi vēl dažus cilvēkus un gāja iepazīties ar tūristu grupu, kuri nesen bija piebraukuši tuvējā stāvlaukumā. Daudz smaidu un žestikulēšanas vēlāk, kaut kādā man neizprotamā veidā Norai izdevās pierunāt tūristu grupu, lai mūs paņem līdzi viņu autobusā un aizved līdz citai pilsētai, kur mēs varētu iekāpt kāda cita maršruta autobusā, kas arī ies uz Alishan. Jau biju internetā atradis sarakstu un noskaidrojis, ka drīzumā tāds autobuss brauks cauri netālu esošajai pilsētai.

Tad nu sakāpām pavisam īstā ķīniešu tūristu autobusā, kopā ar citiem pamestajiem pasažieriem. Ķīnas tūristu autobuss bija neaprakstāmi krāsains un ekstravagants. Viss mirguļoja zeltā un varavīksnēs, kā jau ķīniešiem patīk. Skanēja skaļa Ķīnas disko popmūzika un visi pasažieri bija pensionāri, kuri mūsu ierašanos sagaidīja ar ovācijām. Mums momentā tika iedoti kaut kādi gardumi un dzērieni. Diemžēl gan brauciens ar šo lielisko kompāniju nebija ilgs, jo mūs izlaida prasītajā pieturā, kur praktiski uzreiz izdevās pārtvert mums vajadzīgo starppilsētu autobusu uz Alishan.

Nebija gan tā, ka viss momentā kļuva gludi. Autobuss bija pilns, tāpēc nācās sēdēt autobusa aizmugurē, trepēs.

Ja tas būtu autobuss uz Liepāju, tā nebūtu nekāda problēma, taču šis autobuss vairāk kā stundu brauca ļoti stāvos kalnos, tikai un vienīgi pa serpentīniem, vājprātīgi šūpojoties, turklāt, nekautrējoties to darīt nepieklājīgā ātrumā. Protams, ka sēžot grīdas līmenī, bez skata uz logiem, bez īstas iespējas kaut kur pieturēties, konstantie līkumi bija vienkārši nogalinoši. Slikta dūša bija mums visiem, bet izdevās noturēties un paturēt sevī.

Katrā ziņā, tas bija viens no briesmīgākajiem braucieniem mūžā, bet nu bijām klāt, varējām izlauzties ārā un kādu brīdi atpūsties aukstajā kalnu gaisā.

Alishan

Autobuss visus izlaida pie kārtējā 7-11 veikala, kur varēja nopirkt dzeramo un kaut kādu pārtiku vēlākam. Saņēmāmies, uzkrāvām smagās somas un devāmies uz ciema informācijas centru. Te jau bija jūtams, ka vieta ir daudz tūristiskāka, jo bija vairākas lielo autobusu stāvvietas, pamatīga izmēra galvenais laukums ar lielu tūristu info centru. Tur arī nolikām somas (tā kā bijām izčekojušies no Fenchihu viesnīcas, bet nākamā nakts bija paredzēta citur, bijām ar smagajām somām). Interesanti, ka somas te vienkārši var nolikt plauktos, nav nekādu slēdzamo kodu vai taloniņu. Te ir droši un neviens par potenciāliem zagļiem vispār nestreso.

Tā nu atlikušo dienu staigājām dažādus maršrutus, sekojot ieteikumiem maršrutu kartē. Ievērojām, ka te vairāki maršruti ir nopietnas grūtības pakāpes un ved kalnos. Daži no tiem uzved virs mākoņu līmeņa, kur var vērot saullēktus un saulrietus, taču tas viss prasīja pārāk daudz laika un fiziskās piepūles, tāpēc vienu no šādiem grūtajiem maršrutiem nolēmām pamest. Galu galā, vakarā vēl bija jāpaspēj tikt uz mūsu nākamo naktsmītni, kura bija neiespējami tālu projām, citā pilsētā.

Alishan ir ļoti jauka vieta. Daudz lielāka un attīstītāka kā Fenchihu, taču arī marštutu šeit ir vairāk un iespējas plašākas. Ir dažādi mazie vilcieniņi, kas vadā pa vecajiem mežinieku maršrutiņiem tepat kalnos, tempļi un parki, kafejnīcasu un viss kas cits.

Kārtīgi izstaigājušies, devāmies atpakaļ uz autobusu pieturu un, Oliveram par milzu nepatiku, ar tādu pašu autobusu devāmies prom no kalniem. Lejā braukt gan bija nedaudz vieglāk, jo varējām arī apsēsties.

Tā kā šeit labi darbojas Google Maps, nebija nekādu problēmu sakombinēt braucienus, kas ar pārsēšanos mūs aizveda līdz nākamajai naktsmītnei, pāris stundu attālajā Tainānas pilsētā.

Jā, tik interesanti, Taipeja, Taičunga, Taināna un Taivāna.

Taināna un tālāk

Šī pilsēta ilgāku laiku bija Taivānas galvaspilsēta, tāpēc tajā ir liels daudzums skaistu tempļu un senatnīgu ēku. Iepriekšējās dienas pamatīgi nostaigājušies, šeit nolēmām padzīvot mierīgāk, nekur neskrienot. Izbaudījām silto dienu, staigājot pa dažādiem “must-see” rajoniem, ēdot dažādus lokālos gardumus un dzerot aukstās kafijas un tējas.

Vakarpusē aizbraucām beidzot apskatīties arī jūru, kuru līdz šim nemaz nebijām redzējuši. Braucām ar sabiedrisko autobusu līdz Anping, kura pati par sevi arī ir ļoti jauka pilsēta (vai Tainānas daļa, nevar īsti saprast). Izrādījās gan, ka līdz pašai jūrai vēl ir prāvs gabals ejams, tāpēc tomēr izrādījās, ka arī šodien būs pārgājiens. Pa ceļam apskatījām arī pavisam jokaina izkārtojuma kapus un klusus dzīvojamos rajonus. Jūra tāda, kurā, šķiet, neviens peldēties neiet, toties visai daudzi pastaigājas gan gar krastu, gan pa molu. Sagaidījām saulrietu un tādā pašā veidā, devāmies atpakaļ.

Kaohsiung un projām

No rīta mums bija viens plāns - ar vilcienu doties uz Kaohsiung lidostu, no kuras bijām iegādājušies aviobiļetes uz Busan. Interesanti, ka Taivānas maršruta plānošana bija vedusies pavisam viegli, jo te tūrisma infrastruktūra ir plaša un skaidra, taču, ko īsti darīt Korejā mums nebija saprašanas. Googlē meklējot kaut ko no stila “Must see places in Korea”, visos top 10 sarakstos kādi 8 ieraksti ir par Seulu.

Tad nu beigās nolēmām, ka tas neies krastā un jāredz taču arī citas valsts daļas. Tāpēc lidojām tieši uz Busanu.

(Turpinājums sekos drīz)