2017-06-28

Trešā daļa

No rīta apskatījām tuvāko apkārtni, spēcīgo upi un netālu esošo informācijas centru, tad devāmies tālāk, lejup pa pēdējo no Troļļu ceļa posmiem.

Turpat netālu, kādā no skaistajām skatu baudīšanas vietām, ievērojām kārtējos pārgājienu taku virziena rādīdājus. Izvēlējāmies kādu ar vidēju grūtību un devāmies ceļā. Arī šajā takā bijām vieni. Maršruts ieveda mūs tādā kā ielejā, kur nācās sekot nemarķētām aitu takām, pa kurām ieturot aptuveno virzienu maldījāmies gandrīz trīs stundas. Skati šeit bija pasakaini visu laiku. Visbeidzot taka mūs uzveda augstāk kalnos pie skaista kalnu ezera, kurā pamācījāmies mest akmentiņus ar palēcieniem, atpūtāmies un tad griezāmies atpakaļ. Atpakaļceļš bija tikai četrdesmit minūtes garš, jo veda pa plašāku ceļu.

Pēc troļļu ceļa sākas vēl kalnaināka un arī tūristiskāka Norvēģija. Te pirmo reizi skaistos fjordus sākām vērot no augšas un arvien biežāk nācās braukt pa serpentīna veida ceļiem. Te arī pirmo reizi satikām tūristu autobusu, kā arī pirmo reizi redzējām kruīza kuģus, kuri bija sabraukuši skaistajā Geiranger fjordā.

Bijām dzirdējuši, ka netālu no mūsu maršruta atrodas Brikdāles glečers, jeb šļūdonis, tāpēc nolēmām izlaist vienu no smukajiem ceļiem un devāmies uz to. Kārtējo reizi savu mērķi sasniedzām vakarpusē, kad stāvvietā nebija nevienas mašīnas un neviena cilvēka, turklāt stāvvietas apmaksas automāts nedarbojās. Te vēlreiz gribu pieminēt, ka Norvēģijā par visu var maksāt ar kredītkartēm. Pat par kalnos esošu stāvvietu, vai privātos pagalma tipa kempingos.

Devāmies stundu garajā pastaigā un izbaudījām mierīgo vakaru. Pats glečers atradās skaistā vietā, taču, spriežot pēc paziņu komentāriem, pēdējo gadu laikā izmēros esot pamatīgi sarucis. Palasījām internetā vairāk par šo vietu un šķiet, ka tik traki arī nav - glečers vēl eksistē, taču tā lielākā daļa vienkārši tagad ir ārpus redzesloka. Agrāk šļūdoņa gals ir sniedzies lejā līdz pat ezeram, kurš veidojies no tā kušanas ūdeņiem. Tagad palicis tikai fragments. Virs pārkares, kura šobrīd ir saskatāma, izrādās ir atrodami vēl vairāki kilometri glečera pārējās daļas, tā ka gluži tik drīz viņš nebūs izkusis pavisam.

Nākamā diena mūs aizveda līdz Borgundas melnajai koka baznīcai, pēc kuras tālāk devāmies pa kārtējo no marķētajiem ceļiem uz Flotvatnet ezeru un Stegastein skatu vietu. Ceļš ved pāri augstiem kalniem, kuros kilometriem plašumā plešas balti sniega lauki. Gaisa temperatūra gan bija kādi 15 grādi, tāpēc auksti nebija, bet, staigājot pa sniega lauku, spilgtums bija tik spēcīgs, ka nevarēja ne acis atvērt.

Kad tuvojās nakšņošanas laiks, Norvēģiju beidzot sasniedza mākoņu josla, ar kuru kopā ieradās arī lietus. Naktī lija, tāpēc no rīta pirmo reizi nācās iepakot slapju telti. Lietus turpinājās arī visu dienu, tāpēc izjauca mūsu plānus doties pārgājienā uz Preikestolen klinti. Pie tās piebraucot, mūs sagaidīja liels brīdinājuma uzraksts, ka šāda spēcīga lietus gadījumā pārgājiens ir ļoti neieteicams. Kur nu vēl ar mazu bērnu.

Tāpēc devāmies vien tālāk, pāri kārtējiem fjordiem. Kalni pēc šī posma sāka arvien sarukt un drīz vien jau nonācām pavisam citā vidē. Izbraucām pēdējo skaisto ceļu, kurš atkal jau gāja gar okeāna krastu, taču šeit kalnu jau nebija gandrīz nemaz. Tā vietā šeit bija piekrastes pļavas un prāvas klintis. Laiks bija pamatīgi samaitājies, pūta ļoti spēcīgs vējš un lija lietus, kas nozīmēja, ka tradicionālās prīmusa pusdienas pagatavot bija jau daudz grūtāk kā parasti.

Vairāk laika pavadījām automašīnā, spēlējot vārdu spēles un runājot par nu jau tuvāk esošo gala mērķi - Dāniju. Uz Dāniju devāmies ar Color Line prāmi no Kristiansandas pilsētas Norvēģijā uz Hirtshals pilsētu Dānijā. Prāmja biļetes nopirkām iepriekšējā dienā no telefona un kopā par tām samaksājām ap 100EUR. Prāmis brauc trīs ar pusi stundas. Esot arī citas firmas prāmis (Fjord line.jpg), kurš brauc par stundu mazāk, taču tas esot daudz mazāka izmēra, tāpēc daudz vairāk šūpojoties un bieži tiekot atcelts sliktos laika apstākļos.

Kristiansandas pilsētā nekādi neizdevās atrast nedz kempingu, nedz viesnīcu. Lai arī laiks nebija īpaši patīkams, šī skaitoties sezona, tāpēc ir pilns ar dažādiem vietējiem tūristiem, kuri dzīvo vietās, kuras šeit sauc par “brīvdienu kompleksiem”, nevis kempingiem. Šie kompleksi bija arī daudz dārgāki nekā maksājām agrāk, beigu beigās padevāmies un samaksājām 38EUR par teltsvietu pamatīgi piebāztā, taču tīri labi aprīkotā kompleksā. Te gan dārgi bija ne tikai gulēt, arī duša bija trīs reizes dārgāka un jāmaksā bija pat par plīts izmantošanu (minūtēs.jpg).

Nākamajā dienā laiku līdz prāmim pavadījām iepērkot izsīkušos pārtikas krājumus un pilsētā. Prāmis pats par sevi bija ļoti liels un komfortabls, es pat teiktu, ka foršāks par Tallink prāmi, jo šeit bija arī milzīgas stiklotas sienas ar skatu uz jūru un visai daudz publisko sēdvietu un kafejnīcu. Tallinks gan pats arī bija ļoti labs, it īpaši man patika vakariņas lielajā bufetē, par kurām visus potenciālos braucējus gribu pārliecināt saņemties samaksāt (tās ir dārgas, taču izvēle ir ļoti liela.jpg).

Dānijas pusē pēc ostas uzreiz sākās plaša un ļoti plakana šoseja ar milzīgu atļauto ātrumu, tāpēc ļoti ātri nonācām savā naktsmītnē, kas pirmo reizi bija laba viesnīca – galu galā, pirms garās Lego dienas vajadzēja labi izgulēties.

Cik novērojām, tad cenas Dānijā bija pat augstākas kā Norvēģijā, turklāt bija iespaids, ka jebkurā valsts nostūrī ir tikai viens ziņojums tūristiem – Legolande ir tajā virzienā. Viesnīca, kurā palikām, atradās stundas brauciena attālumā, taču arī tajā bija bukleti un īpašie piedāvājumi Legolandes apmeklējumam.

Legolande

Divas reizes esam bijuši Disnejlendās, tāpēc iespējams esam jau nedaudz samaitāti, bet Legolande neatstāja tādu pašu “wow” iespaidu. Te noteikti ir interesanti un bērniem ļoti patiks, Olivers bija sajūsmā. Taču ja pievērš uzmanību detaļām, šī vieta likās pamatīgi novecojusi un vide nebija tik pārdomāti nostrādāta, kā Disnejlendā Anaheimā un Honkongā. Disnejlendās katrs rokturis un katra pēdējā lampa ir multeņu motīvos un skaisti nostrādāta. Tu ieej multeņu pasaulē, kur itin viss no zemes līdz mākoņiem ir uztaisīts kā multenē. Lego zeme kontrastam bija kā vienkāršs atrakciju parks ar vienu sadaļu, kurā ir dažādas Lego būves un otru sadaļu, kurā ir dažādi Lego tematikas karuseļi. Parasts bruģis, parastas pelēkas mājas. Bet nu no pozitīvā, izpriecājāmies mēs tāpat, kājas no staigāšanas sāpēja un visus braucamrīkus notestējām. Laika pietika pilnīgi visam, ko vēlējāmies izdarīt. Diez vai te būtu ko darīt otru dienu, vienas dienas pietiek.

Pēc Legolandes pabraucām vēl gabaliņu nostāk no Billundes, kurā hoteļu cenas ir nekaunīgi lielas, palikām Fredericia pilsētā, kur palikām visai labas kvalitātes hotelī (Billundē vajadzīgajā laikā viesnīcas maksāja 150-250EUR, Fredericia palikām par 120EUR daudz labākā viesnīcā, nekā bija pieejamas Billundē par lielākajām cenām.jpg).

Nākamajā dienā uzsākām Dānijas “Marguerite Route” skaistā ceļa izsekošanu, pa ceļam piestājot ciemos pie kāda pazīstama cilvēka, kur apskatījām Growers Cup kafijas ražotni. Dānija likās ļoti tīra, sakopta un patiesībā līdzīga Latvijai. Arī te satiksme bija samērā relaksēta un cilvēku bija maz.

Mājup

Mājās braucām caur Vāciju, Poliju un Lietuvu, par kurām katru reizi rakstī atsevišķi nav vērts. Vācijā man joprojām visvairāk patīk Alpu reģions, turklāt šoreiz kaut kā īpaši acīs dūrās tas, ka Vācija ir novecojusi. Vairs nebija tās sajūtas, kas pirmajās reizēs šo valsti apmeklējot. Veikali ir nolietojušies, degvielas uzpildes stacijas tāpat. Nekur neņem kredītkartes, centrs ir pārbāzts ar cilvēkiem, pirmo reizi braucienā iesēdāmies vairākos sastrēgumos. Un kas tā par valsti, kur lielveikala tualetēs sēž dusmīga tante ar monētu šķīvi un prasa 50 centus? Pēc sterilās un klusās skandināvijas, iebraukšana Vācijā bija tāda, kā agrākos laikos sajutāmies pēc Vācijas iebraucot Polijā.

Kopumā brauciens bija ļoti patīkams un bez starpgadījumiem. Norvēģija tik tiešām bija tik maģiski skaista, kā biju dzirdējis no citiem ceļotājiem. Pastkartiņu vērtus skatus šeit varēja atrast ik uz stūra. Noteikti gribētu atgriezties un izpētīt arī valsti tālāk uz ziemeļu pusi.

Kopsavilkums

Šeit neliels pārskats par skaitļiem, ceļojuma laikā:

Kopumā protams apraksts sanācis īsāks, kā parasti, jo, lai arī nebija būts šajā Eiropas pusē, tā tomēr ir Eiropa un neredzētu un pārsteidzošu lietu šeit ir mazāk kā apmeklējot jaunu pasaules daļu. Turklāt jāatzīst, ka ceļojot arvien vairāk, šāda atziņa nāk arvien biežāk. No pozitīvās puses, pasaulē vēl ir ļoti daudz pārsteidzošu vietu, kurās neesam bijuši, tāpēc gaidiet nākamā ceļojuma aprakstu, kurš, kā rādās, būs jau pavisam atšķirīgs.