Un aiziet
Nākamajā dienā uzņēmām kursu uz Norvēģijas pusi un to, kā viņā nokļuvām pat īsti nepamanījām. Pirmais mērķis bija Solia baznīca, kur sākas Rondane skaistais ceļš, taču nebija ko sūdzēties arī par posmu līdz tam. Meži, ielejas un skaistas upes. Norvēģija mūs sagaidīja ar skaistiem skatiem, turklāt laikapstākļi bija fantastiski. Zilas debesis un silta saule.
Pa ceļam piestājām kādā no ceļmalās izvietotajām piknika vietām, kuru šajā valstī netrūkst. Uz prīmusa pagatavojām ēst un kafiju. Visa brauciena laikā ēdinu taisījām šādi, jo pārtika veikalos nav neko diži dārgāka kā pie mums, taču paēst restorānos gan ir visai lielas izmaksas. Ēst taisīt uz prīmusa esam iemācījušies jau savos izbraucienos pa Dodies.lv dabas takām, tāpēc vienveidība mums nedraudēja. Šoreiz taisījām penne pasta ar tomātu mērci un parmezānu, taču citās dienās ēdieni kļuva arvien komplicētāki. Bija gan ķīniešu nūdeles ar dārzeņiem, gan rīsi, gan pat falafel kebabs (falafel bumbiņas arī tika ceptas uz vietas no maisījuma).
Pirmie pārgājieni
Norvēģijā dabas taku netrūkst. Ieskatoties lieliskajā Ut.no kartē, ir redzams, ka, lai kur tu neatrastos, tev blakus ir vairāki dažādas grūtības pārgājienu maršruti. Tad nu paņēmām tuvāko, kuru ieteica arī Rondane ceļa bukletā un devāmies nelielā pastaigā. Kā pirmo taku paņēmām pavisam vieglu un īsu maršrutu, ar domu, ka pakāpeniski varam iet arvien grūtākas.
Beigās nakšņot tomēr atkal palikām kempingā, jo izrādījās, ka tie šeit nav īpaši dārgi. Samaksājām 150NOK (aptuveni 15EUR) par nakti un 5NOK (0.5EUR) par katrām piecām minūtēm dušas. No rīta kādu gabaliņu pabraucām un tad nolēmām izlocīt kājas kādā garākā pārgājienā, līdz kuram gan sākotnēji neizdevās nokļūt - priekšā nolaižamā barjera ar uzrakstu, ka iebraukšana 6EUR. Nolēmām sekot lieliskajai topo kartei un barjeru apbraukt, taču nonācām vietā, kur bija jāšķērso upe, griezāmies vien atpakaļ. Beigu beigās pārgājiens izvērtās ļoti jauks un patīkams. Bijām vieni paši, visapkārt skanēja aitu zvaniņi, diena bija silta un saulaina.
Pēc pastaigas, noskatījām kādu tālāku kempingu, jo ja ir zināms galamērķis un nav jāmeklē telts vieta, braukšana iet mierīgāk un var saprast kurā brīdī jāsāk doties naktsmītnes virzienā. Izbraucām pa kaut kādiem mazākiem ceļiem un atradām arī brauciena vienīgo grants ceļu.
Kempingā mūs uzņēma patīkama rakstura īpašniece, kura arī pastāstīja par tuvākās apkārtnes skaistākajām vietām un pierunāja mūs nākamajā dienā doties arī uz Atlantisko ceļu, kurš ir viens no marķētajiem skaistajiem ceļiem, bet kur sākotnēji negribējām braukt. Vakarā pastaigājām pa apkārtni, Olivers pakrāmēja akmeņus upē. Tā kā ir vasaras vidus, vakari šeit ir gaiši, jo šajā ceļojuma posmā vēl atradāmies stipri uz ziemeļiem no Latvijas, saule šeit rietēja tikai ap pusnakti.
![Image](https://home.dodies.lv/2017-skandinavija/n017-38" caption=“Autobusa pieturas šeit ir pavisam omulīgi apaugušas)
Pēc atlantiskā ceļa izbraukšanas, maršruts mūs aizveda uz Trollstigen ceļu. Bija jau vakars, taču tāpat vēl bija gaišs. Līdzīgu līkločainu kalnu pāreju bijām braukuši Rumānijā, taču atšķirībā no Rumānijas, kur Transfagarasan ceļu izbraukt gribētāji brauca teju vai vienā garā rindā, šeit mēs bijām vienīgie braucēji. Ceļš te ir šaurāks un ir tāda dziļāka mežonības sajūta, apkārt daudz koku, turklāt bija jau vakara krēslainā sajūta.
Info centrs jau bija ciet, taču tas netraucēja izstaigāt celiņu gar fantastisko ūdenskritumu un plašajiem skatiem, kas paveras no augšas. Arī augšā sastopami bija tikai daži cilvēki. Braucot tālāk, redzējām vairākas kompānijas, kas kalnos būvēja teltis, arī man ļoti gribējās izmantot izdevību, taču kad bijām pabraukuši garām dažām no piemērotajām vietām, bija jau sācies lejupceļš un īsti negribējās braukt atkal augšā pa serpentīnu. Palikām kempingā turpat nedaudz zemāk, pie Gudbrandsjuvet ūdenskrituma, visai patīkamā vietā, kalnu ieskauti.