Piektā nodaļa
Pats Mapungubwe parks bija manāmi atšķirīgs. Daudz akmeņaināks un ar mazāk kokiem, kā arī, protams, mazāks. To izmēru gan ļoti nejūt, jo tāpat jau dienas laikā ļoti tālu neaizbrauksi, ja atļauts tikai 30km/h. Šajā parkā gan nekur nav asfalta un ir daudz grūtāk braukt ar vieglo auto (tehniski gan mums bija krosovers, kas ir nedaudz augstāks par prastu vieglo auto), turklāt 80% no parka maršrutiem ir izbraucami tikai ar īstu 4x4 bezeļu auto. Tos nomāt bija daudz dārgāk, tāpēc pirms tam padomāju, ka nebūs vērts to ņemt tikai šī parka dēļ, taču tagad nedaudz nācās nožēlot.
Varētu teikt tā, šis parks pats par sevi ir fantastisks, pat ja tajā retāk sastopami interesantākie no dzīvniekiem, bet šim parkam es tomēr iesaku nopietnu auto. Krugerā ir vairāk dzīvnieku, bet arī labāki ceļi un līdz ar to stipri lielāks apmeklējums un kempingi ir vairāk palietoti. Mapungubwē, piemēram, ir tikai viens kioks un nav veikala. Kioskā ir tikai dzērieni bundžiņās un suvenīri. Tas viss tam dod tādu wild sajūtu, kamēr Kruger bija tāds ļoti civilizēts. Bet nu tās mājiņas šeit, wow tās ir kaut kas.
Grūti tā skaidri jums pateikt, vai es iesaku braukt uz vienu, otru vai abiem. Katrā no šiem abiem parkiem bija kaut kas īpašs, kā nebija otrā.
Tāpat šeit ir atrodami pasakaini skati uz Limpopo upi un te ir visai legāli iespējams sagaidīt saulrietu ar skatu uz Zimbabvi un Botsvānu (jo kempingam nav iebraukšanas vārtu, tāpēc tehniski, var braukāt arī īsi pēc saulrieta).
Tā nu mēs šeit relaksējāmies baseinā, grilējām, braukājām apkārt, izbaudījām saulrietus un staigājām pa foršu koku taku pie Limpopo upes. Pie neliela dīķīša vakaros vērojām ziloņus, kuri tur nāca dzert, visu laiku esot vieni paši. Varbūt divas reizes redzējām kādu citu cilvēku!
Un vispār … sajūtas bija vienkārši neaprakstāmas.
Te slavenais Radjarda Kiplinga citāts pie Limpopo upes. Nākamajā bildē arī pats drudža koks.
Kad bijām padzīvojuši foršajā Leokwe kempinga namiņā, pārvācāmies uz vienu citu kempingu, kurš bija vēl nomaļāk. Tur nu mums vispār bija totāla noslēgtība no pasaules. Atslēgu saņēmām pie tiem pašiem vārtiem, kur pirmo, bet šoreiz bija jābrauc ārā no parka, pa šoseju kādi padsmit kilometri un tad iekšā pa citiem vārtiem, kuri pašam ir jāatslēdz. Tad pa ceļu braucam līdz teritorijai, kurā ir mūsu māja un baseins, bet nav nevienas citas dzīvas dvēseles.
Izklausās forši, bet patiesībā te bija mazāk ko darīt, jo nostāk no parka braucamajiem ceļiem (tuvumā tikai 4x4) un tāpēc dienu šeit pavadījām pa māju un baseinu.
Pēc pāris dienu padzīvošana pa Mapungubwe parku, bija pienācis laiks doties atpakaļ mājās. Sākotnēji bija domāts iebraukt paskatīties kā izskatās Botsvānā, taču, kad izrādījās ka tās valsts šinī galā absolūti nekā interesanta nav un par ķeksīša izbraucienu mums nāktos auto nomas kantorim dot 120EUR, nolēmām to nedarīt un vienkārši palikām kādā citā privātā rezervātā netālu no Botsvānas robežas.
Tas gan nozīmēja, ka brauksim pa tādiem kā lauku ceļiem, kas izklausījās forši, bet realitātē uz brīdi baigi nokaitināja. Asfalta ceļš, pa kuru bija jābrauc savi 350 kilometri, izrādījās pārsvarā sastāvēja no dziļām bedrēm, no kurām konstanti bija jāizvairās, lai nezaudētu riteni. Brīžiem braukšana notika burtiski pa nomali, jo pa tā saucamo asfaltu bija lēnāk kā blakus ceļam.
Sabijāmies, ka šāds būs viss ceļš, taču pēc pāris stundām mocīšanās beidzot sākās normāls asfalts un drīz jau bijām klāt Lephalale, kura agrāk saukusies Ellisras, līdz notikusi “jaunā Dienvidāfrika” (“That’s what happened!”, mums teica naktsmītnes saimniece). Izrādās Limpopo provincē liela daļa apdzīvotu vietu nosauktas fermeru vārdos, bet mūsdienās tas vairs nešķiet pareizi, tāpēc esot izdomāti dažādi random nosaukumi vietējos dialektos. Vismaz šādi mums to pasniedza runātīgā sieviete, pie kuras palikām vakarā un kura mums jau atkal kā vienīgajiem nakšņotājiem pagatavoja lieliskas vakariņas.
Mūsu namiņā atradām skaistu grāmatu par Dienvidāfrikas vēsturi un Boru kariem un visādām lietām, kas deva labu ieskatu minētās problēmas vēsturē. Sāku saprast arī pirms daudzām paaudzēm ieceļojušos kolonizatorus, kuri šeit pārdzīvojuši lielas probēmas, slimības un plūdus līdz beidzot iekārtojušies un sabūvējuši savas lauku saimniecības totālas nekurienes vidū. Pēc rakstītā spriežot, nekāda vergturība te nav notikusi un teritorijas tāpat neviens īpaši nav apdzīvojis.
Katrā ziņā, nevienam nav noslēpums, ka Āfrikas asiņainā vēsture nekad nebūs skaidri izprotama un katram ir savs stāsts.
Tā nu mūsu ceļojumam bija pienācis gals un drīz vien jau bijām atpakaļ Pretorijā, kur palikām pa nakti, iepirkāmies un tad devāmies uz lidostu.
Dienvidāfrika ir ļoti liela un skaista. Iespējams, ka šeit ir vietas, kur ir bīstami, taču, ja brauc pa apskates objektiem un dabas parkiem, to izjust nevar. Es noteikti te gribēšu atgriezties un redzēt arī valsts dienvidu daļu, okeānus, pingvīnus un tuksnešainos reģionus. Te vēl ir daudz ko redzēt!