Trešā nodaļa
No Rīgas izlidojām absolūti pieklājīgos pulkstens trijos dienā, tāpēc nebija jāceļas agri vai jāsteidzas. Mūsu pirmais lidojums bija ar AirBaltic jauno CS300 lidmašīnu līdz Parīzes CDG lidostai, turklāt, tā kā savienotā biļete bija pirkta no AirFrance, arī pirmajā lidojumā saņēmām ēdienu un ūdeni.
Pati Šarla de Golla lidosta nav no foršākajām Eiropas lidostām, jo te itin viegli var apmaldīties un attālumi starp termināļiem ir lieli, bez autobusiem neiztikt. Mans ieteikums, ja lidosiet caur Parīzi, izvēlieties lidojumu ar vairāk kā stundu starp lidojumiem.
Mums starp lidojumiem bija četras ar pusi stundas un šo laiku izmantojām braukājot ar lidostas autobusu starp termināļiem, lai atrastu kādu interesantāku pusdienu ēstuvi. Tas gan beidzās ar to, ka netikām atpakaļ - nācās iziet no lidostas un iet atpakaļ, vēlreiz ejot drošības kontroli, taču tāda nu šī lidosta ir. Ja man ir izvēle, es labprātāk braucu caur Amsterdamu vai Frankfurti.
Paēdām, paspēlējām PlayStation konsoles, kuras var atrast Parīzes lidostas hallēs, pasēdējām, tad arī bija klāt nākamais lidojums.
Jau pirms iekāpšanas lidmašīnā saskārāmies ar pirmo Dienvidāfrikas imigrācijas kontroles mehānismu. Skaļrunī tika paziņots, ka visi ceļotāji ar bērniem tiek lūgti uz papildus dokumentu pārbaudēm. Aizgājām, taču īsti nesapratām ko no mums gribēja. Būtībā vēlreiz pajautāja pases un apskatījās, vai Oliveram ir sava pase un sava vīza.
Lidojums ilga vairāk kā desmit stundas, taču tā kā pacēlāmies vēlu vakarā, visai labi sanāca lidojumu nogulēt.
Johannesburgas lidostā kavēkļu nebija, standarta imigrācijas procedūra, kurā gan tika jautāts uzrādīt Olivera dzimšanas apliecību. Mums bija gan īstā, gan notariāli apstiprināta kopija, gan oficiāls tulkojums. Gribot noskaidrot, kādus dokumentus viņi īsti akceptē, iedevu tikai kopiju, kuru bez vilcināšanās arī pieņēma un oriģinālu neprasīja. Arī atpakaļ ceļā prasīja dzimšanas apliecību un arī tur pietika ar kopiju. Neesmu drošs, vai visi darbinieki ir tik vienaldzīgi, bet, iespējams, ka notariālu tulkojumu var arī netaisīt.
Visai mierīgā solī aizgājām pēc somām, noskaidrojām, ka valūtas maiņas kantori lietot šeit nav izdevīgi un tad devāmies uz MTN telefonu operatora veikaliņu iegādāties vietējo SIM karti ar 3GB datiem, kas maksāja 20 EUR.
Kā jau rakstīju, bijām iznomājuši automašīnu no pirmās līdz pēdējai dienai, tāpēc tālāk bija jādodas uz Avis/Budget nomas kantori turpat lejā pa kāpnēm, kur ļoti operatīvi tikām pie auto atslēgas. Interesanti, ka internetā biju izvēlējies Olivera vecumam atbilstošu autokrēsliņu (t.s. padibeni), lai viņš labāk redzētu ārā pa logu un lai auto josta nevilktos pāri kaklam, taču auto nomas darbiniece uzstāja, ka auto krēsliņš šajā valstī ir nepieciešams labi ja zīdainim. Ar viņu nestrīdējāmies, vienkārši vēlāk iebraucām vietējā bērnu lietu veikalā un padibeni nopirkām par 20 EUR.
Zinot, ka man ar karšu navigāciju svešās valstīs padosies vieglāk kā viņai, Nora piedāvāja upurēties un braukt pie stūres (valstī, kur automašīnas brauc ceļa kreisajā pusē), tāpēc iekārtojāmies, uzlikām navigāciju uz rezervēto naktsmītni kādā miestā ar nosaukumu Middleburg un no lidostas izbraucām ārā uz šosejas. Braukt otrā pusē uzreiz nav viegli un strādājām abi kopā, lai sarežģītākajos krustojumos nesajuktu.
Pa ceļam vienīgi iebraucām kādā no gigantiskajiem lielveikaliem, kurus šeit var atrast katrā vidēja izmēra pilsētā, kur iegādājāmies pārtiku, autokrēsliņu un paēdām pusdienas. Interesanti, ka paēst lielveikala klases ēstuvēs šeit ir lētāk kā Rīgā un ēdiens pārsvarā ir ļoti labs, taču vairāk “fast food” stila. Lielā piedāvājumā ir burgeru ēstuves, picērijas, “fish and chips” un tamlīdzīgi. Kopumā lielveikali un ēdiena kultūra ļoti atgādināja ASV.
Braukšana pa šoseju bija patīkama un visai mierīga. Bieži vien bija situācijas, kad priekšā brauc lēnāks kravas auto, taču neviens īpaši nestreso un necenšas to apdzīt. Vēlāk ceļojumā sastapāmies arī ar sliktas kvalitātes ceļiem laukos, taču galvenās šosejas ir ļoti labas un pārdomātas. Bieži ir apdzīšanas joslas, kurās smagie auto iebrauc, lai pārējie viņiem tiktu garām utt. Kustība uz šosejām ir ātra, jo atļautais ātrums ir 120KM/h, taču lielās šosejas ir maksas. Nomas auto bija aprīkots ar maksas ceļu abonomentu, elektroniskas ierīces paskatā, kurš automātiski mums atvēra visas kontroles barjeras, taču īsti nesapratu, vai šo ceļu cena mums bija iekļauta nomas cenā, vai arī vēlāk piestādīs rēķinu.
Pa ceļam iebraucām arī degvielas uzpildes stacijā, kur mūs laipni sagaidīja darbinieki, ierādīja vietu, uzpildīja degvielu un nomazgāja logus. Arī DUS šeit ir augstā līmenī un atgādina Vācijā sastopamos lielceļu degvielas uzpildes “centrus”, kur atrodami arī restorāni un palieli veikali, tikai ar to atšķirību, ka šeit apkalpošana un darbinieku attieksme bija augstākajā līmenī. Degvielu nav jāpilda pašam un nav jāiet veikalā lai samaksātu, principā vispār var neizkāpt no automašīnas, jo arī kredītkaršu termināli darbinieks pienesīs pie loga.
Starp citu, ar kredītkarti šeit var norēķināties absolūti visur, pat nelielu apskates objektu kioskos un privātos viesu namos. Vienīgā situācija, kur man noderēja no bankomāta izņemtā skaidrā nauda, bija tad, kad vienreiz pēc negaisa bija pazudusi elektrība un nestrādāja karšu terminālis.
Savu pirmo naktsmītni bijām rezervējuši puslīdz nejaušā vietā, vadoties tikai pēc attāluma no lidostas. Lai arī Dienvidāfrikā gandrīz viss, kas nav “ķēdes” hotelis, tiek saukts par “lodge”, drīzāk tie ietiplst “guest house” kategorijā. Tādas nelielas istabiņas vai namiņi, kuri atrodas privātmāju rajonos. Apkārt liels dzeloņdrāšu žogs un ar kājām nekur nav paredzēts doties, tāpēc viesiem tiek izsniegtas vārtu pultis, lai vakarā ar auto var aizbraukt paēst.
Šajā viesu namā, kurā izrādās bijām vienīgie viesi, mūs uzņēma ļoti sirsnīga un laipna darbiniece, kura uzreiz apjautājās ko mums īpašu pagatavot brokastīs. Nebijām droši, tāpēc mums apsolīja pagatavot šo un to, ņemot vērā, ka neēdam gaļu. Tas arī tika izdarīts un kopumā brokastis bija labas. Pats viesunams bija visai viduvējs, bet nu mums šeit bija tikai jāpārlaiž nakts. Tumšs šeit paliek jau sešos, tāpēc nolēmām, ka ieturēsim režīmu ar ātru gulēt iešanu un agru celšanos, jo gaišs ir jau piecos no rīta. Pa tumsu aizbraucām paēst uz netālu atrastu restorānu, kur atkal jau novērojām savdabīgo darbinieku un apmeklētāju etnisko atšķirību. Pats restorāns bija ļoti labs un apkalpošana - augstākajā līmenī.