Otrā nodaļa
Ceļojumi mēdz būt dažādi. Esam ceļojuši ar lauku autobusiem, ar vilcieniem, ar īrētu kemperi, nakšņojuši teltīs, viesnīcās un dzīvokļos. Šis ceļojums bija atkal jau citā kategorijā, jo sākot no ielidošanas līdz pat izlidošanai, visu laiku braucām ar īrētu mašīnu, būtībā pārvietojoties starp tādām kā “drošības saliņām” (lielveikaliem vai iežogotām naktsmītnēm), jo lielā daļā pa ceļam esošo miestu vienkārši nekā nav, tikai būdiņas un varbūt kāds veikals.
Nē, godīgi sakot, tas iepriekšējais teksts izklausās nedaudz maldinoši. Dienvidāfrika nav nekāda standarta Āfrikas valsts. Jau pirmās dienas pirmajā pusē sapratām, ka valsti drīzāk var salīdzināt ar ASV un tikai valsts nomaļākajos nostūros un nabadzīgajos rajonos var redzēt kaut kādu stereotipisko Āfriku. Bet mēs nebraucām meklēt māla būdiņas un krāsainos tērpos ieģērbušos Masajus (tas citam braucienam), mēs brucām apskatīt dabu un šajā jautājumā Dienvidāfrikā ir pilnīgi visa Āfrika, kas ir nepieciešama!
Atzīšos godīgi, par Dienvidāfriku pirms ceļojuma zināju gaužām maz. Zināju par Nelsonu Mandelu un aparteīdu, taču par ceļošanu šajā valstī nezināju neko. Būtībā biju jau nopircis lidmašīnas biļetes, kad uzzināju, ka šeit ir vajadzīgas vīzas un to, ka šeit automašīnas brauc pa ielas labo pusi.
Ja neskaita minēto, lieta par kuru bieži nācās dzirdēt pirms brauciena - šajā valstī ir ļoti augsta noziedzība, īpaši dažu pilsētu konkrētos rajonos. Ja nezini, kur nedrīkst iet, labāk neej nemaz. Šis faktors arī citās valstīs bieži tiek pārspīlēts, taču, tā kā šo ceļojumu veidojām pavisam citādu kā parasti, beigās tam tā arī nebija nekādas nozīmes, jo nevienā pilsētā nebijām. Daži gan saka, ka šāda statistika te ir tāpēc, ka DĀR vispār eksistē noziedzības uzskaite, atšķirībā no citām Āfrikas valstīm.
Divmetrīgu elektrisku dzeloņdrāšu šeit netrūkst, katrs motelis ir iežogots ne sliktāk kā Rīgā esošā ASV vēstniecība. Uz šosejām ik pa laikam var redzēt uzrakstus “High crime area! Do NOT stop for 5 KM”. Acīmredzot kaut kāds iemesls tam visam ir, lai arī paši nepiedzīvojām itin nevienu bīstamu situāciju vai nepatīkamu sajūtu.
Un tā arī ir viena no iezīmēm, kas paliek atmiņā pēc šī ceļojuma - milzīgās atšķirības starp rajoniem. Pirms brīža tu vēl brauc cauri kādai no bīstamajām zonām, kur ceļmalās ir simtiem briesmīgas izskata būdiņu, sastutētu no metāla plāksnēm un kartona, pēc divām minūtēm jau iegriezies bagātnieku rajonā un iebrauc modernākajā lielveikalā, kas pasaulē redzēts. Lielveikali šeit ir ļoti lieli un preču pārbagāti. Pārtikas veikalu piedāvājums ir gandrīz šokējošs. Patiesībā, šajos rajonos sajūta ir kā ASV, vienīgi lielveikali šeit ir vēl lielāki un modernāki.
Rakstīt par Dienvidāfriku un nepieminēt ādas krāsas laikam nav iespējams, jo vēl pavisam nesen šeit eksistēja rasus segregācijas sistēma, kuras sekas ir manāmas ik uz stūra. Praktiski visi apkalpojošās sfēras darbinieki ir tumšādaini. Visi pārdevēji, DUS darbinieki, recepciju darbinieki un apkopēji ir tumšādaini. Un žilbinošajos lielveikalos, gandrīz visi pircēji ir gaišādaini. Ar laiku pierod un to nemana, bet ir viens brīdis, kad tu apzinies - klau, šajā restorānā simts procenti klientu ir baltie un simts procenti darbinieku ir melnie. Tas ir visai uzkrītoši. Vienīgi valsts ziemeļos bijām veikalos, kur tā nebija. Un tad pēkšņi ieraugi gaišas ādas krāsas pārdevēju, un neviļus nodomā “ko nez šī ir noziegusies”, jo līdz šim esi gandrīz jau ieprogrammēts uz to, kā te “lietas notiek”. Šeit es, protams, nevelku nekādas paraleles un neko nesecinu, tikai norādu uz šo interesanto novērojumu, jo daudziem lasītājiem iespējams ir maldīgs priekšstats, ka Dienvidāfrika ir tāda Āfrikas valsts, kur tumšādainie iedzīvotāji ir pamatiedzīvotāji. Tas ir tā, “jā un nē”. Šeit ir ļoti komplicēta vēsture, kuru ceļojuma gaitā iepazinām no dažādām pusēm, tāpēc šis jautājums ir visai specifisks un daudziem sāpīgs.
Mūsu brauciena primāros mērķus jau aprakstīju raksta prologā, taču vēlreiz īstumā, gribējām apskatīt nacionālos parkus un pie reizes atrast Limpopo upi, kuras nosaukums man bija iekritis acī, lasot Radjardu Kiplingu.
Sākotnējā plānā ietilpa arī brauciens cauri Svazilendai un neliels līkums Botsvānā, taču plānošanas pēdējos brīžos secināju, ka tas mums pirmajai reizes izraisītu pārāk daudz problēmu, tāpēc vienkāršības labad, palikām tikai pie jau tā gana gigantiskās Dienvidāfrikas apskates.
Galējais maršruts izskatās šādi:
Brauciena tehniskie dati:
- Nobraukti aptuveni 2500KM
- Crossover izmēra automašīnas īres maksa dienā 40EUR
- Degvielas cena ap 0.85EUR litrā
- Ēdiens maksā līdzīgi kā Latvijā, taču restorānos paēst ir lētāk
- Viesnīcas neizmantojām, dzīvojām nacionālā parka kempingos un citās “Guest house / Lodge”, kuras visas maksā visai daudz. Jārēķinās ar vidēji 85EUR naktī
- Nacionālo parku ieejas biļete uz ģimeni maksā 280EUR
- Lidojām ar AirFrance (Rīga-Parīze-Johannesburga, samaksājām uz trim cilvēkiem 1279EUR)
Nākamajā raksta nodaļā nedaudz aprakstīšu brauciena gaitu, kā arī to, kā risinās Kruger parka apmeklēšana un manus personīgos ieteikumus brauciena plānošanā. Godīgi sakot, automašīnu braucienos vēlākais apraksts nekādi nesanāk tik garš kā sabiedrisko transportu brauucienos, it īpaši ja ir kā šeit, kad lielu daļu no brauciena nodarbojāmies ar vienu un to pašu. Ar ko? Par to tad arī nākamajā nodaļā.