Big Sur
Braucot uz Sanfrancisko, projām no Sierra nevada kalniem, domāju par daudzajiem savvaļas dzīvniekiem, kurus satikām. Kāpēc tie nebaidījās no cilvēkiem? ASV dabas parku teritorijās medības ir aizliegtas. Dzīvnieki paši kontrolē savu populāciju, dabiskā pārtikas ķēdes ceļā. Varbūt tie nebaidās no cilvēkiem, jo jau 150 gadus nav sajutuši nekādus draudus no mūsu puses?
Latvijā bieži dzirdēts arguments, ka mednieki kontrolē savvaļas dzīvnieku populāciju, taču no otras puses, bieži esmu dzirdējis no biologiem, ka šo argumentu izdomājuši paši mednieki - izšaujot dzīvniekus, to instinkts ir atražot savu skaitu, tāpēc tas kļūst par maģisko apli un nekādu rezultātu nedod.
Protams, grūti uzminēt patiesos iemeslus, gan jau ka pasaule ir pilna ar neatkarīgiem un absolūti konfliktējošiem pētijumiem par šo tēmu, kā jau par daudz ko.
Tuvojoties pilsētai, satiksme kļuva ļoti intensīva. Šoseju visas joslas bija aizņemtas un kustība reti sasniedza atļauto ātrumu. Labi, ka savlaicīgi bijām nolēmuši dzīvot ārpus pilsētas, jo ar auto sēdēt milzīgos korķos nemaz negribējās.
Kā jau rakstīju iepriekšējā rakstā, šis kempings bija štata līmeņa parkā, nevis valsts, tāpēc bija atšķirīgs. Šoreiz bijām izvēlējušies telts vietu, pie kuras nevar piebraukt ar auto, tikai ar kājām. Tālu jāiet nebija, toties vieta bija klusāka un mierīgāka - eikaliptu birzī uz kalna, ar skatu uz ezeru.
Bijām ieradušies visai savlaicīgi, tāpēc pēc telts uzsliešanas, devāmies pēcpusdienas braucienā uz pilsētu.
Ar auto aizbraucām līdz San Leandro dzelzceļa stacijai, pie kuras pēc plkt. trijiem iespējams bez maksas novietot automašīnu - lieliska iespēja, ņemot vērā, ka Sanfrancisko centrā autostāvvietas maksā ārkārtīgi dārgi.
Vilciens nedaudz vairāk kā pusstundas braucienā mūs ieveda tieši Sanfrancisko centrā. Bijām izsalkuši, tāpēc aizgājām uz milzīgu Cheesecake Factory, kurš atradās uz kāda lielveikala jumta, paēdām milzīgas agrās vakariņas un atpūtāmies kā pilsētnieki. Tikai mēs zinājām, ka esam pēdējo nedēļu gulējuši teltī un ka arī vakarā gulēsim uz zemes.
Pastaigājām pa slīpajām ielām, izbaudījām vakara saules gaismas un skatu uz Alkatrazu tramvaju ielas galā, iegājām dažos veikalos un tad jau arī bija laiks doties mājup.
Nākamajā rītā uz pilsētu braucām jau no paša rīta. Sanfrancisko ir jauka pilsēta, viena no simpātiskākajām kurās ir būts. Ostas rajonā risinājās mākslinieku tirdziņš, bioloģisko dārzeņu tirdziņš. Ar tramvaju izbraucām maršrutu gar ostu, kuras liela daļa ir pārvērsta dažādos mākslas projektos. Iegājām vēl vienā nacionālajā parkā (San Francisco Maritime National Historical Park), kurā bija arī savs muzejs. Nacionālie muzeji ASV vienmēr ir ļoti interesanti un labi aprīkoti. Ar interesi iepazināmies ar Sanfrancisko vēsturi, kamēr Olivers izpētija visas instalācijas.
Paēdām Chipotle meksikāņu ieskrietuvē, kuri izceļās ar to, ka atklāti ir pret ĢMO izmantošanu un piedāvā veģetāriešu maltās gaļas aizstājēju savos ēdienos.
Kā jau iepriekš rakstīju, ASV un Kalifornijā it īpaši nav nekādu lielu problēmu dzīvot “zaļi”. Protams, tas maksā daudz, taču eko, bio un cita tipa veikalu ir ļoti daudz, tiek rīkoti lokāli audzēta bioloģiska ēdiena tirdziņi, ļoti daudz veikalos tiek atbalstīta atkārtota maisiņu izmantošana utt. Ja skatoties TV varētu padomāt, ka ASV ir tikai neveselīga ēdiena citadele - nē, tā nav, izvēle ir liela. Lielākā problēma ir tajā, ka neveselīgs ēdiens ir lētāks.
Diena pagāja lielā staigāšanā. Vakarā vēl izstaigājām Presidio, kas ir tāda savdabīga, sakopta un parkam līdzīga teritorija, kur vēl līdz nesenam laikam atradusies militārā bāze. Galvenais šīs teritorijas pluss bija piekļuve skaistam skatam uz slaveno Golden Gate tiltu no piekrastes stāvkrasta, no saulrieta puses. Pēc tilta sabildēšanas aizgājām arī uz vietu, kur devās lielākā daļa tūristu, taču no tās vietas bildes nesanāk labas, jo saulīte ir otrpus tiltam.
Bijām izbaudījuši jauko pilsētu, tagad bija laiks doties tālāk.
And we come out on the highway and go right battin up to Monterey in the Big Sur dusk where down there on the faint gloamy frothing rocks you can hear the seals cry.
ASV šoseja numur viens ir skaists ceļš, kas, vijoties gar skaistajiem Big Sur stāvkrastiem, aptuveni savieno Sanfrancisko un Losandželosu. Šis ceļš sākas Monterejā, uz kurieni arī devāmies.
Apskatījām Montereju, tās konservu industrijas pārpalikumus, pavadījām laiku bērnu laukumiņā, apmeklējām netālu esošo Carmel pilsētiņu. Mazas jaukas mājiņas jūras krastā, mierīga gaisotne un ļoti dārgas ēstuves.
Tālāk sākās slavenais Highway 1.
Saulrieta gaismā klinšainie stāvkrasti turas pretim baltajām okeāna bangām. Zeltaina migla, siltums. Džeks Keruaks šeit sarakstīja savu grāmatu Big Sur, kura, lai gan itkā risinās fiktīvā vietā, apraksta reālas vietas, to skaitā skaisto Bixby creek tiltu.
But you look up into the sky, bend way back, my God you’re standing directly under that aerial bridge with its thin white line running from rock to rock and witless cars racing across it like dreams! From rock to rock! All the way down the raging coast!
Savu pēdējo telsts nakti pavadījām jaukā kempingā, akmeņainās Big sur upes pašā krastā. Nākamo dienu braucām pa Big sur piekrasti, piestādami ik pa brīdim lai izbaudītu skaistos skatus, kurus vārdos nespēju aprakstīt.
Satikām cilvēkus, kas vēroja kokā sēdošu Kondoru, ārkārtīgi retu un izmirstošas sugas putnu. Piestājām vietā, kur saulītē gulēja simtiem jūras ziloņu, līdzīgu lieliem roņiem vai jūraslauvām. Kamēr pētijām roņus, tālāk okeānā uzradās vaļi, par kuriem jūras ziloņu vērotāji bija lielā sajūsmā.
Vakarā ieradāmies savā necilajā viesnīcā Santamonikas nomalē, kur sakrāmējām mantas. Nebija skaidrības kā pavadīsim savu pēdējo dienu braucienā - rītdienai plāna nebija. Vai brauksim iepirkties vai pastaigāsim pa pilsētu? Visbeidzot jau naktī ar Noru divatā nolēmām, ka vēlreiz jābrauc uz Disnejlendu. Ceļojuma sākumā bijām tik ļoti izpriecājušies, ka vēlējāmies to izbaudīt vēlreiz. Oliveram neko neteicām, tikai cēlāmies agri no rīta un braucām. Bijām gan pilsētas otrā pusē, taču apvedceļš ļoti labi pildija savu funkciju un Anaheimā nokļuvām četrdesmit minūtēs.
Disnejlendā ar auto iebraukt bija pārsteidzoši vienkārši - no šosejas vienkārši atdalījās vairākas joslas, kuras pa taisno iebrauca gigantiskā stāvvietā. Tūkstošiem apmeklētāju, kas šeit ierodas, momentā tiek sadalīti katrs savā joslā, kur uzreiz var samaksāt par auto novietošanu, katram auto ir sava josla tālāk uz citu stāvu, kur bez apstājas un maldīšanās tikām novirzīti konkrētā stāvvietā. No brīža, kad nogriezāmies no stāvvietas, līdz izkāpšanai no mašīnas, pagāja dažas minūtes. Priekš gigantiskā Disnejlendas apmeklējuma tas bija vienkārši neticami.
Ar Disnejlendas pozitīvajām emocijām arī noslēdzās mūsu ģimenes izbrauciens pa ASV rietumu pusi. Nākamajā daļā lasiet tīri praktiskas informācijas sarakstu, kas noderēs tiem, kas arī plāno doties līdzīgā braucienā.
> Turpināt uz nākamo daļu