Yosemite
Skotijā dzimušais un ASV Viskonsinas štatā uzaugušais Džons Mjūrs jau kopš bērnības bija aizrāvies ar zinātni, ģeoloģiju un botāniku. 1867. gadā, veseļojoties no negadījuma darba vietā, kas viņu uz laiku bija padarījis neredzīgu, viņš nolēma pamest mājas un darbu un doties tūkstoti jūdžu garā pārgājienā uz Floridu. Kad viņš pa ceļam saslima ar malāriju, viņš nolēma mainīt virzienu un devās uz rietumiem - uz Josemītu ieleju.
Kad Mjūrs ieradās ielejā, viņš sāka strādāt kā palīgs Džeimsa Hačingsa kokzāģēavā un visu savu brīvo laiku pavadīja staigājot pa ieleju un pētot visus tās nostūrus. Viņš sajuta dziļu, garīgu saikni ar zemi un dabu un nolēma veltīt visu savu mūžu neskartās dabas pētīšanai.
Lai arī daudzi sākumā uzskatīja, ka vīrs ar garo bārdu, kurš klaiņoja pa mežiem, runāja ar kokiem un ziediem, noteikti ir sajucis prātā, Mjūrs ar skaistajiem rakstiem iekustināja daudz notikumu. Kad 1903. gadā prezidents Teodors Rūzvelts nolēma apmeklēt šo reģionu, viņš vēlējās iepazīties ar dīvaino Mjūru.
Climb the mountains and get their good tidings. Nature’s peace will flow into you as sunshine flows into trees. The winds will blow their own freshness into you, and the storms their energy, while cares will drop off like autumn leaves.
Viņi divatā devās kalnos, kur palika pa nakti zem zvagznēm, runājot par dabu un tās nozīmi. Šī neparastā tikšanās bija viens no ASV un pasaules nozīmīgākajiem notikumiem dabas aizsardzības vēsturē, jo Rūzvelta turpmākās runas izklausījās gluži kā no Mjūra mutes. Pēc vairāku skaistu dabas teritoriju apmeklēšanas, Rūzvelts izveidoja piecus nacionālos parkus (tajā skaitā pirmo pasaulē nacionālo parku Jeloustounā) un desmitiem citu dabas teritoriju, iekustinot dabas aizsardzības kustību visā pasaulē.
Yosemite is by far the grandest of all the special temples of Nature I was ever permitted to enter
Es gribu šeit atgriezties vēlreiz. Lai arī bijām šeit divas dienas, ir sajūta, ka nekas nav redzēts. Te ir tik daudz saulrietu un saullēktu ko redzēt. Tik daudz kalnu un upju, tik daudz gadalaiku.
Es vēlos doties kalnos. Sagaidīt sauli kāpjam pāri kalnu malai.
Iemesls Josemītu ielejas slavai nav tālu jāmeklē. Jau iebraucot ielejā, ceļa malā paveras grandiozs skats. Milzīgs plašums, kurš trīs dimensijās ievelk sevī - vairākos slāņos ir brīnums pēc brīnuma. Plašs mežs, līgavas plīvura ūdenskritums pa labi, gigantiskā El Capitan klints siena pa kreisi, Half Dome klints centrā - ielejas izkārtojums nevarētu būt labāk izdomāts talantīga mākslinieka fantāzijas lidojumā. Un viss šis brīnums - ceļa malā. Nav pat dienām jākāpj kalnos.
Iekārtojamies kempingā, kur Olivers iepazīstas ar kaimiņu puiku un viens otram rāda savas mantas, runājam ar viņa vecākiem, stāstam par savu braucienu.
Tuvojas vakars, tāpēc dodamies apskatīt ieleju no lejas. Bijām redzējuši tik daudz bilžu un filmu par šo vietu. Dzīvē viss šķiet kompaktāks un ātrāk apskatāms nekā biju iztēlojies. Visur viegli piebraukt ar autobusu, visas takas ir īsākas kā šķita.
Pirms kāpjam pēdējā autobusā atpakaļ uz kempingu, stāvu uz tilta pār Mersedas upi, kad pēkšņi pretī esošais Half Dome halns eksplodē saulrieta krāsās.
Pēdējie kadri, dodamies pie miera. Ir sajūta, ka vienā pēcpusdienā esam redzējuši tik daudz. Gaiss ir auksts.
No rīta kaimiņi mums stāsta, ka naktī kempingā bija iemaldījies lācis. Tas bijis nostāk no mūsu telts, cilvēki ar katliem un pannām dauzot, lāci esot aizbaidījuši.
Šodien laiks ir nedaudz apmācies. Ātri pabrokastojam un dodamies uz dabas taku, kas ved kalnos, paraleli krāčainai upei, pretim vairākiem ūdenskritumiem. Rīts ir vēss, taču ātri vien paliek karsti no grūtās kāpšanas augšup. Kārtējo reizi taka ir asfaltēta, taču ļoti stāva un mums, plakanās zemes pārstāvjiem, ir grūti.
Pēc aptuveni divu kilometru stāva gājiena, sasniedzām pirmo ūdenskritumu, kur nolēmām, ka vajadzētu doties atpakaļ, ja šajā dienā vēl vēlamies paspēt uz visiem citiem nozīmīgajiem apskates punktiem un takām.
Nonācām atpakaļ Josemītu ielejas ciematā, kur uzzinājām, ka ceļš, pa kuru bijām ieplānojuši braukt kalnos uz Glacier point un iet pārgājienā, ir slēgts dēļ pasliktinātiem laika apstākļiem. Tad arī sāka līt lietus. Tas pamatīgi sagrāva mūsu plānus, jo Glacier point ceļā bija vairāki no plānotajiem gājieniem un skata punktiem. Nedaudz apjukuši, paslēpāmies no stiprā lietus iekš muzeja un informācijas centra. Lai atpūtinātu kājas, nelielā kinoteātrī noskatījāmies saīsināto variantu no skaistās Kena Bērnsa filmas par Josemītu nacionālo parku, kuru bijām redzējuši arī pilnajā garumā. Lietus nebija mitējies. Neko darīt, adaptēsimies situācijai. Izbraukājām dažus aplīšus pa lietaino ieleju, pabildējām to ko nu varēja.
Tā kā iepriekšējā vakarā jau visus galvenos ielejas punktus bijām apmeklējuši, nolēmām šo lietaino dienu nepavadīt šeit, tā vietā devāmies garākā braucienā uz Hetch Hetchy ieleju, par kuru ir cits, sāpīgs stāsts no Džona Mjūra biogrāfijas. Negribu jūs apgrūtināt ar vēsturiskiem tekstiem vietā, kur daudzi no lasītājiem sagaida praktiskus padomus, taču vienā teikumā tikai pateikšu, ka Hetch Hetchy bija Mjūra mīļākā vieta Josemītu parkā, taču pēc lielā Sanfrancisko ugunsgrēka, tika nolemts appludināt Hetch Hetchy ieleju, lai nodrošinātu pilsētu ar ūdeni. Pēdējos mūža gadus Mjūrs un viņa dibinātā Sierra Club biedrība cīnijās par Hetch Hetchy ielejas glābšanu, taču viņi zaudēja. Džons Mjūrs mira īsi pēc ielejas appludināšanas projekta apstiprināšanas.
Līkumotajā ceļā starp Josemītu un Hečhečijas ieleju temperatūra nokrita līdz gandrīz nulle grādiem un atkal sāka snigt sniegs. Ceļu iekļāva migla un sniegputenis.
Atbilstoši šīs vietas liktenim, mūsu apmeklējums bija sērīgi sapņainos pelēkā toņos. Migla gulēja uz rezervuāra ūdens.
Vakarpusē, pirms atgriezāmies kempingā, atradām dušas, sakopāmies un tad jau devāmies gulēt uz šīs dienas kempingu - Wawona, kurš atradās labu gabaliņu no ielejas. Ieradāmies jau pilnīgā tumsā. Telts vietai bija atvēlēts pamatīgs gabals pie krāčainas upes. Lija lietus, tāpēc ātri uzbūvēju telti mitrajās smiltīs un devāmies gulēt, vakariņas neēduši (bijām paēduši tunča sendvičus, braucot no Hečhečija ielejas).
No rīta laiks nebija labāks. Apmākušās, pelēki baltas debesis, sijāja lietus. Devāmies uz Sanfrancisko pusi.
Šajā pilsētā sākotnēji bija plānots palikt viesnīcā, taču kad mēnešiem ilgi nebija izdevies atrast naktsmītni, kura maksātu zem 100 eiro dienā un kuras komentāros nebūtu rakstīts, ka “paveicās, ka mani nenodūra”, beigās nolēmām atkal palikt teltī. Anthony Chabot štata parks atrodas netālu no Oakland, kas ir daļa no Sanfrancisko. Biju noskatījis tieši šo parku, jo tas atradās īsa brauciena attālumā no dzelzceļa stacijas, kas mums deva vieglu piekļuvi pilsētai. Ieradāmies kempingā un uzbūvējām telti, skaistā pļaviņā, kalnā ar skatu uz ezeru, eikaliptu koku birzī.
> Turpināt uz nākamo daļu