Sequoia
No rīta izbraucām no Lasvegasas centra un devāmies uz veikalu papildināt pārtikas krājumus. Kartē bijām pamanījuši, ka arī šeit ir pārgājiena preču veikals REI, tāpēc vienā brīdī vienkārši vairs nenoturējos, un devāmies atkal iepirkties. Oficiālais iemesls bija, ka man vairs negribējās ar “čībiņām” riskēt staigāt pa akmeņiem, jo vienreiz jau biju kāju izmežģījis, tāpēc vajadzēja nopirkt zābakus, kas satur potīti.
Tālāk sekoja brauciens pa šoseju. Šosejas Amerikā ir visai labas, lai arī daļa no tām neizskatās īpaši svaigas. Bieži ir redzami ielāpi, kurus gan ar automašīnu nejūt, bedru un iebrauktu rišu nav. Reizēm segums veidots no kaitinošām betona plāksnēm, tad rodas sajūta, ka brauc vilcienā. Interesanti, ka degvielas uzpildes stacijas nekad nav šosejas malās kā pie mums - parasti ir norāde, ka uzpildes stacija un restorāni (to visu kopā sauc “services”) atrodas nākamajā izbrauktuvē pa labi. Tad nu nobrauc no šosejas un, pirms iebraukt kādā sīkajā miestā, atrodama vesela benzīntanku un ēstuvju pilsētiņa.
Atļautie ātrumi ir dažādi, lielākais ko manījām bija 90 jūdzes stundā, kas ir 144Kmh, biežāk gan bija 60-70 (96-112kmh). Praktiski bez izņēmuma visi brauc par desmit jūdzēm ātrāk kā atļauts, tāpēc, ja mašīna ir ērta un klusa, arī lielie attālumi sarūk diezgan ātri. Šosejām, kurās ir tikai viena josla virzienā, bieži ir aizliegts apdzīt, taču ir norādes, pēc cik jūdzēm būs apdzīšanas josla, kur lēnākajiem ir pienākums pārkārtoties pa labi. Līdzīgas “trīs joslu sistēmas” esam redzējuši arī Polijā un gribētos, lai arī Latvijā ceļus būvētu šādi - tas ir ļoti ērti, ja nav jāiebrauc pretējā braukšanas virzienā, lai apsteigtu lēnākos.
Kopumā satiksmes dalībnieki Amerikā ir ļoti pieklājīgi. Nevaru atcerēties nevienu situāciju, kad pret mūsu kļūdu kāds izturētos agresīvi. Vienmēr tiksi palaists, ja kļūdas pēc stāvi pie krustojuma un neizmanto sev doto priekšroku, neviens netaurēs un neapbrauks. Vienā situācijā Nora nejauši apgriezās uz vienvirziena ceļa. Pretī braucošās automašīnas piestāja, un vadītājs ar smaidu pateica - es ceru jūs pamanījāt, ka šis ir vienvirziena ceļš? Visi pasmējās, nogriezāmies pareizi un braucām tālāk.
Degvielas cenas ir ļoti dažādas un atkarīgas no štata. Kalifornijā tās bija astronomiski augstas, gandrīz divas reizes lielākas par to cenu, kuru maksājām Jūtas štatā. Cilvēkiem ar labām matemātikas zināšanām varu dot piemēru, ka Jūtā benzīna ASV galons maksā $2.8, bet Kalifornijā $4.8.
Garo pārbraucienu laikā mēdzām degvielas stacijās iegādāties kafiju, kura ir, līdzīgi kā gāzētie dzērieni, pieejama pašapkalpošanās stendos. Atliek izvēlēties kāda izmēra krūzi gribi, samaksāt par to, un tad iepildīt vēlamo dzērienu. Gāzētos dzērienus praktiski visur drīkst uzpildīt vairākkārt, taču neviens sevi cienošs Amerikānis neizmantos šo sistēmu, lai vairākus cilvēkus padzirdītu no vienas krūzes. Krūzes pārsvarā gan ir milzīgas - arī kafiju bija iespējams nopirkt litrīgā krūzē.
Pārsvarā mūsu šīs dienas brauciens vijās cauri klinšainam tuksnesim. Redzējām saules paneļu “fermu”, Džošua kokus, sāls līdzenumu tālumā.
Vienā brīdī uz tablo virs šosejas pamanījām uzrakstu, ka šoseja pēc piecām jūdzēm ir slēgta. Īsti nesapratām kā uztvert šo informāciju, tāpēc turpinājām ceļu, jo apkārtceļa šeit nebija. Kad pienāca norādītais attālums, iestājāmies pamatīgā sastrēgumā. Mašīnas pārvietojās ar ātrumu metrs desmit sekundēs, ne ātrāk. Vienā brīdī visi tika vienkārši novirzīti nost no šosejas uz nelielu ciematu. Visi sabrauca zālē un noparkojās - milzīgi daudzumi stāvošu mašīnu. Kāds runātīgs vietējais onkulis pienāca arī pie mūsu atvērtā loga parunāties - izrādās uz šosejas esot noticis negadījums ar bojāgājušajiem. Policija pilnībā noslēgusi jūdzi no šosejas, lai visu būtu iespējams satīrīt. Viņš ieteica doties uz pilsētu. Pilsēta gan tur nekāda - dažas mājas un veikals. Kādu stundu pavadījām Target veikalā, kurā par laimi bija wifi, tāpēc varēju sekot notikumu attīstībai. Kad uzzināju, ka šoseja ir atbrīvojusies, devāmies tālāk.
Kad beidzās tuksnesis un ar lielu loku bijām apbraukuši Sierra Nevada kalnus, lai tuvotos Sekvojas nacionālajam parkam no vienīgās puses, no kuras tajā var iebraukt, vide sāka mainīties. Redzējām ļoti daudz apelsīnu dārzu, zemeņu lauku, ķiršu koku. Piestājām vienā no neskatāmajām vietām un nopirkām milzu kasti ar svaigi novāktām mellenēm, zemenēm un ķiršiem.
Kad saule jau bija sākusi rietēt, beidzot piebraucām pie Sequoia nacionālā parka ieejas. Būdiņā neviena nebija, tikai uzraksts, ka vēlie apmeklētāji aicināti samaksāt pie izbraukšanas. Drīz vien atradām savu “Potwisha” kempingu, kurā pirmo reizi mums bija piešķirta arī metāla lāču kaste.
Protams sākotnēji tas viss likās ļoti smieklīgi - droši vien bailīgie amerikāņi tikai ceļ paniku. Visur ir uzraksti, ka mašīnā atstāt nedrīkst neko - pat bērna sēdeklīti jāliek lāču drošajā kastē. Zobu pasta, mitrās salvetes, pilnīgi visu, kas smaržo. Nedaudz skeptiski, taču paklausījām instrukcijām.
Pats kempings bija visi jauks. Šeit mums bija paredzētas divas naktis, taču kā vēlāk secinājām, nebijām novērtējuši tā atrašanās vietu. Lai tiktu līdz Sequoia parka reālajām apskates vietām, nācās braukt vairāk kā pusstundu pa ārkārtīgi līkumkotiem serpentīna ceļiem augšā kalnos, tā, ka ātri vien sāka mesties slikta dūša. Ja plānojat braukt uz turieni - rezervējiet februāra sākumā, kad atver rezervāciju un izvēlieties kempingu kas ir tuvāk parka centrālajai daļai, augšā kalnos.
Ka bijām uzlīkumojuši jau gana augstu un šķērsojām aptuveni 1400 metru augstumu, iebraucām Milžu Mežā, kurā sāk augt skaistie Redwood koki un protams pēc brīža ieraudzījām arī pirmos Sekvojas kokus.
Sekvojas koki ir pēc tilpuma un masas lielākie koki pasaulē. Tie ir patiesi gigantiski un tos ir ļoti grūti nofotografēt tā, lai ir iespējams saprast to apmērus. Interesanti, ka milzu Sekvojas aug tikai augstāk par 1400 metriem virs jūras līmeņa un ir daudz citu interesantu faktoru, kas ietekmē to augšanu.
Šo milzīgo koku miza nav cieta un kraupaina, kā varētu iztēloties - tā ir mīksta un nedaudz līdzīga dzīvnieka spalvai. Sekvoju čiekuri ir ļoti mazi, pat mazāki kā mūsu egļu čiekuri. Kad pirms vairāk kā simts gadiem šos kokus pirmo reizi atklāja augstu kalnos, tos mēģināja zāģēt, taču secināja, ka krītot tie sašķīst un nav derīgi koksnes ieguvei. Vēl ļoti daudz šo koku gāja bojā, jo cilvēki pilsētās negribēja ticēt, ka eksistē tik lieli koki. Daudzus sadalīja gabalos un veda uz izstādēm, kur tāpat neticēja šo koku eksistencei, un pat nodēvēja 1876. gadā izstādīto sekvojas fragmentu par “Lielo kalifornijas krāpšanu”.
Lielāko sekvoju apkārtmērs ir 32-33 metri, pie augstuma virs 80 metriem. To vecums ir 2500-2800 gadu.
Any fool can destroy trees. They cannot run away; and if they could, they would still be destroyed, — chased and hunted down as long as fun or a dollar could be got out of their bark hides, branching horns, or magnificent bole backbones…. Through all the wonderful, eventful centuries since Christ’s time — and long before that — God has cared for these trees, saved them from drought, disease, avalanches, and a thousand straining, leveling tempests and floods; but he cannot save them from fools
Vēlāk, kādu laiku pēc Nacionālā parka dibināšanas tika secināts, ka no čiekuriem neaug jauni sekvoju dzinumi, čiekuri neveras vaļā. Izrādījās, ka ar meža apsaimniekošanas uzsākšanu, vairs netika pieļauti mežu ugunsgrēki, kuriem ir liela nozīme sekvoju dzīvē. Uguns iznīcina dažādus nelielos krūmus uz zemes, dezinficē sekvoju mizu, kā arī ar karstumu atver čiekurus, kuri karājas zaros. Vēlāk pelni kalpo kā mēslojums, zemē nokritušajām sēklām. Uguns reti kad nodara lielu ļaunumu kokam, no šādas meža degšanas tam ir tieši ieguvums.
Vecākie sekvojas koki šeit stāv jau gandrīz trīs tūkstošus gadu. Šie koki ir tiešām karaliski. Ieejot šajā gigantu mežā var sajusties kā tāds niecīgs puteklis uz gigantiskas katedrāles paklāja, tik lieli un mūžseni šie koki šeit stāv tūkstošiem gadu, izdzīvojuši visu mūsdienu civilizācijas vēsturi un cerams, turpinās stāvēt vēl ilgi.
Meža svaigais gaiss smaržoja pēc priedēm, bija visai auksti. Devāmies apskatīt muzeju, kurš bija ļoti jauki iekārtots un pilns interaktīviem elementiem, lai iepazītu visu par šo mežu un skaistajiem milžiem.
Reindžeri informācijas birojā Oliveram piešķīra uzdevumu lapu, kuru dienas gaitā bija jāaizpilda. Jāatrod dzīvnieka pēda, jāierauga putns, vāvere, jāatrod konkrētas formas akmeņus utt. Kad uzdevumi bija izpildīti, Oliveram reindžere lika atbildēt uz dažādiem jautājumiem, kurus mēs pārtulkojām. Kad tas bija paveikts, bija jānodod jaunā reindžera zvērests, ar roku uz sirds - kuru mēs arī tulkojām, un Oliveram tas bija vārds vārdā (latviski) jāatkārto. Kad tas bija paveikts, Olivers parakstījās un saņēma Jaunā Reindžera piespraudi.
![Image](https://home.dodies.lv/2015-usa/asv-71" caption=“Jaunais reindžers)
Braucot garām informācijas centram uzdūrāmies nelielam sastrēgumam - vairākas automašīnas bija apstājušās un cilvēki izkāpuši no tām. Izrādās - ceļa malā pie nelielas pļaviņas “ganās” lācis! Stāv un ēd zālīti. Momentā klāt bija reindžeris un visiem lika braukt tālāk, jau pēc piecām minūtēm, kad ar kājām biju atgriezies, lācis bija aizbaidīts projām un to vairs nemanīju.
Izstaigājām dažas takas, iepazināmies ar mazāk populāriem sekvojas kokiem, saelpojāmies svaigu gaisu. Paēdām gigantisku picu nelielā informācijas centra veikala ēstuvē, atpūtinājām kājas. Tur noklausījām sarunu, ka pie mēness pļavas arī redzēts lācis. Nedaudz satraukuma sajūta jau bija, ja pie info centra blakus vazājas lācis un arī netālu no dabas takas tāds esot manīts.
Lāci Latvijā redzēt ir liels retums. No vienas puses pret šiem dzīvniekiem izjūtu lielu respektu un bijību, tas nav tāds dzīvnieks, ar kuru vēlētos satikties aci pret aci tumšā mežā. Taču no otras, likās, lāci redzēt būtu lielisks piedzīvojums.
Parka tālākais gals, kurā atrodas arī šī mēness pļava tieši bija mūsu plānos, taču nolēmām doties turp, neskatoties uz šo sarunu, jo nolēmām, ka tas droši vien ir bijis tas pats lācis, kuru redzējām pie ceļa.
Brauciens bija visai garš, taču ceļā nemanījām nevienu mašīnu. Dažus cilvēkus satikām tikai pie tuneļa koka, kas ir nogāzusies sekvoja, caur kuru izcirsts automašīnu tunelis. Tālāk atkal neviena. Piebraucām pie mēness pļavas parkinga, tur dažas mašīnas stāvēja, taču cilvēka neviena. Tuvojās vakars, saule jau rietēja, gaiss kluss un mierīgs, laiks silts un patīkams. Pēc mums piebrauca kāds auto, no kura izkāpa sieviete un apjautājās, vai mēs esot redzējuši lāci, kurš kaut kur šeit esot redzēts. Pateicu nē, taču nepieminēju, ka paši tikko piebraucām, tāpēc sieviete iekāpa atpakaļ un aizbrauca.
Salikām visu ēdienu lāču kastēs pie pārgājienu takas sākuma, jo automašīnās nekas nedrīkst palikt. Tā arī vieni paši devāmies pa taku. Sākumā tā bija nedaudz asfaltēta, vēlāk pārgāja parastā smilšu taciņā pa meža malu. Meža vidū bija tāda kā pļaviņa, vietām klāta ar ūdeni. Saulrieta zeltainā gaisma burvīgi apspīdēja meža malu un sajūtas bija fantastiskas.
Pēkšņi kaut kas sakustējās! Tieši blakus takai, pie nokrituša koka saknēm, burtiski dažus soļus no mums, vakariņoja murkšķu ģimene. Četri murkšķi mierīgi skrubināja savus ēdamos un nelikās ne zinis, kad tuvojos lai viņus fotografētu. Pagriezu galvu pretējā virzienā - gluži kā multenē par Bembiju - vairākas stirnas grauž lapas takas otrā pusē. Sajūtas kā pasakā, kur dzīvnieki mierīgi nāk tev klāt un nebaidās.
Kamēr fotografēju stirnu, pamanam kaut ko sakustamies tepat blakus pļaviņā - tumšais kunkulis kādus 50 metrus no mums ir melnais lācis! Stirnas pagriež galvu, paskatās uz lāci, tad ēd tālāk. Mēs nedaudz satraucamies, jo nezinam kā rīkoties, ka ar lāci nāktos krustot ceļus - esam pilnīgi vieni. Esam tikai dzirdējuši, ka jātaisa troksnis un lācis pats aizies projām - tie nav agresīvi.
![Image](https://home.dodies.lv/2015-usa/asv-75" caption=“Pļavā ganās lācis)
Secinam, ka atlikušais ceļš met loku un ved tieši garām vietai, kurā stāv lācis. Nolemjam saņemt dūšu un turpināt ceļu, jānoiet vēl kādi 300-400 metri līdz taka met loku un pagriežas viņa virzienā, cerams viņš mūs izdzirdēs un dosies projām. Dodamies pa taku, ik pa brīdim pārbaudot, vai viņš tur vēl ir - stāv, ēd, projām neiet.
Taka jau pievirzījusies ļoti tuvu lācim, daži desmiti metru, taču priekšā jau ir krūmi, nobildēt arī īsti nevar, jo man nav nekādu tele objektīvu un priekšā ir lapotne.
Taka pagriežas tieši lāča virzienā. Nolemjam veikt visai neapdomīgu manevru, mest loku pa skrajo mežu, lai apietu takas posmu, pie kura dzīvnieks uzturas. Kad esam jau mežā, saprotu, ka šeit diskomforts ir lielāks - esam nost no cilvēku takas, dzīvnieku teritorijā. Te mūs citi gājēji neredzētu, turklāt mēs neredzam lāci.
Apejam biezākam krūmājam, kad secinam - lācis pazudis no iepriekšējās vietas. Vai tas ir devies pa taku uz priekšu? Vai iekšā mežā? Ja tā, tad uz kuru pusi - kur mēs bijām, vai kurp dodamies?
Ieturam virzienu uz priekšu līdz nonākam uz takas un varam turpināt ceļu. Neliels satraukums, taču šķiet lācis ir devies projām un varam mierīgi iziet taku un atgriezties pie auto.
Patiesībā gan no lāča īpaši nav jābaidās. Ja to neaizkaitina, viņš neko cilvēkiem nedara. Tas ir ieinteresēts tikai ēdienā, tāpēc mēdz apmeklēt cilvēku apdzīvotas teritorijas, meklē ēdienu mašīnās, teltīs un citur. Šī iemesla dēļ visām miskastēm ir īpaši vāki, kuri tiek noslēgti ar karabīni un trosi. Protams, pat ja šie melnie lāči nav īpaši bīstami, uzskriet viņam virsū un izbiedēt nav vēlams.
Saulrietu devāmies skatīties uz 2050 metrus augsto Moro klinti. Tālāk atlika pusstundu līkumot līdz kempingam, pagatavot vakariņas un doties gulēt.
Nākamajā rītā aizbraucam apskatīt vēl dažas interesantas vietas nacionālā parka teritorijā un tad sākam ceļu uz Josemītu ieleju.
> Turpināt uz nākamo daļu