Kanjoni
![Image](https://home.dodies.lv/2015-usa/asv-27" caption=“Mūsu telts vieta Joshua National Park)
Tā kā bija tikai brauciena ceturtā nakts, desmit laika zonu izmaiņa vēl lika sevi manīt - pamodos piecos no rīta. Izlīdu no telts lai apskatītos, kas notiek apkārt, kad mani pārsteidza krāsu eksplozija debesīs - tieši šobrīd leca saule. Iepriekšējā vakarā īsti nebija skaidrs kur atrodamies, jo ieradāmies tumsā un tikai tagad es aptvēru cik skaistā vietā mēs bijām nakšņojuši.
Nobildēju skaisto apkārtni un tad sāku rosīties pie piknika galdiņa, pirmo reizi braucienā gatavojot brokastis un kafiju. Drīz vien pamodās arī Nora un Olivers, tāpēc ļoti laicīgi paēdām, sapakojāmies un braucām uz Joshua Tree parka ieeju (šis kempings atradās ārpus parka robežām), iziet kādu dabas taku.
Šis nacionālais parks nosaukts par godu interesantam augam, kurš atrodams tikai šajā reģionā. Tas izskatās pēc koka, taču patiesībā tāds nav. Šie Džošua koki, pazīstami arī kā Jukas (Yucca) ir klimata pārmaiņu apdraudēti un visā pasaulē šādus “kokus” iespējams ieraudzīt tikai šeit, Mohave tuksnesī.
![Image](https://home.dodies.lv/2015-usa/asv-21" caption=“Džošua koks, Joshua National Park)
Piebraucām pie kādas no populārākajām pastaigu takām, kura pēc garuma derēja tieši mūsu īsajai rīta rosmei. Taka vijās pa smilšainu ieleju, kur bija apskatāmi dažādi tuksneša augi, milzīgi klints bluķi, burunduki. Atceļā satikām arī cilvēkus, kas nodarbojās ar bolderingu - līšanu pa klints sienām sāniskā virzienā.
Tālāk plāns bija ļoti konkrēts - priekšā bija viens no brauciena retajiem garajiem šosejas braucieniem, jo nākamā nakts bija rezervēta Lielā Kanjona kempingā, kas no šejienes atradās sešu līdz septiņu stundu brauciena attālumā. Tā kā vēl bija agrs rīts un bijām gan paēduši, gan izstaigājušies pa dabas taku, jutāmies gatavi šādam pārbraucienam.
Ceļš pārsvarā bija šaurs un mierīgs, ar vienu joslu katrā virzienā, kas to padarīja visai patīkamu. Drīz vien pamanījām zīmi, kur bija teikts, ka tuvākās divsimt (200!) jūdzes nebūs itin nekādu pakalpojumu, kas izrādijās absolūta taisnība - šādas zīmes turpmāk uztvērām daudz nopietnāk, jo nebija nedz degvielas, nedz jebkādu citu vietu, kur kaut ko nopirkt. Tikai tuksnesis.
Braucienā izklaidējāmies dažādos veidos, spēlējām alfabēta spēli, klausījāmies mūziku, runājām par to, kā būtu dzīvot šeit nekurienes vidū, jo manījām arī dažas mājas, pie kurām griezās filmās redzētās, čīkstošās vēja dzirnavas.
Visbeidzot vakara pusē ieradāmies galamērķī. Visu ceļu es vēl biju cerējis, ka tik tālu no Kalifornijas piekrastes varbūt laika apstākļi būs siltāki, taču te bija pat vēl aukstāks nekā iepriekš apmeklētajās vietās. Braucot iekšā parkā, pa ceļam redzējām lielus elektroniskos tablo, kur bija rakstīts, ka parkā notiek kontrolēta zemsedzes dedzināšana, kas uzlabos augsni un palīdzēs augiem, ka par to neesot jāszvana ugunsdzēsējiem. Interesanti bija šo redzēt, atceroties to skandālu, kuru izraisīja līdzīgs projekts Latvijā.
![Image](https://home.dodies.lv/2015-usa/asv-28" caption=“Zemsedzes dedzināšana šeit notiek bez ceremonijām un protestiem, jo cilvēki saprot, kāpēc tā vajag)
Lielajā kanjonā jau biju bijis iepriekš, tāpēc, neatklājot neko iepriekš, ļāvu Norai un Oliveram pašiem atklāt, kas viņus sagaida asfaltētā celiņa galā, dažus desmitus metru no automašīnu stāvvietas. Nekas neliecina par to, kas pēc ilgstošas braukšanas pa plakanu reljefu tevi sagaidīs. Pēkšņi paveras zeme un tavā acu priekšā ir izmēros neaprakstāms, galvu reibinošs plašums. Kanjona apmēri ir tik graujoši, ka saprāts tam nespēj noticēt un neviens fotoaparāts to nespēj iemūžināt patiesajos izmēros.
Un nav jau arī nekāds brīnums - dziļākajā vietā kanjons ir 1857 metrus dziļš. Parasti jāuzkāpj pamatīgos kalnos, lai augstums būtu šāds, turklāt tad skats ir uz apkārtējo pasauli, nevis uz aizu tev pie kājām.
Izbaudījuši plašos skatus, pēkšņi manījām, ka kanjonā veļās iekšā lieli un tumši mākoņi. Lēni tas piepildījās ar biezu miglu, līdz tā sasniedza arī mūs.
Pēkšņi, kad mākoņi bija jau visapkārt, sāka snigt sniegs. Lielām pārslām tas sniga tik spēcīgi, ka nupat jau nevarēja redzēt tālāk kā piecdesmit metrus. Neviens tam nebija gatavojies - tūristi šortās un īsajos krekliņos panikā metās uz automašīnām.
Temperatūra noslīdzēja par vairākiem grādiem, šobrīd jau bija vairs tikai četri grādi pēc celsija.
No sniegputeņa paslēpāmies lielajā Grand Canyon Village veikalā, kurā iespējams nopirkt pilnīgi visu, kas nepieciešams tādiem kempingotājiem kā mēs - džemperi un cimdi, malka un gāze, ēdiens un marshmallows, milzīgs daudzums karšu un citu aksesuāru. Kamēr iepirkām nepieciešamo, ārā jau bija iestājusies tumsa.
Visos kempingos, kurus apmeklējām, standarta aprīkojumā ietilpst aptuveni 70cm diametra “katls” kurā kurināt ugunskuru, kā arī galds ar soliem. Atvēlētās teritorijas izmērs bija dažāds, kanjonā mums bija ļoti liels plašums, taču pati vide bija visai garlaicīga - priežu skujām klāta zeme, nelielas priedītes, nekāda norobežojuma. Joshua Tree kempings salīdzinoši bija daudz mājīgāk norobežots un pats atradās gleznainā apvidū.
Iekūrām ugunskuru, pasildījāmies, taču gaiss bija tik auksts, ka īpaši ilgi uzkavēties negribējās. Līdām vien teltī. Ņemot vērā, uz telts joprojām atradās sniegs, kurš nakts laikā tā arī nenokusa, turklāt ar ledu pārklājās arī telts iekšpuse, jāspriež, ka temperatūra pa nakti bija vairāki celsija grādi zem nulles. Sākumā protams bijām ļoti nemierīgi - vai jaunie dūnu guļammaisi pierādīs ticamību saviem parametriem? Sākumā Nora ik pa brīdim čamdija Oliveru, taču beigās silti kā pelmenīši sagaidījām rītu un nosala labi ja deguni.
Rīts gan sagādāja nelielu pārsteigumu - pa tumsu nejauši ārā biju atstājis čipsus un marshmallows paciņu, kuru vietējie kraukļi ar lielāko prieku ņammāja, kad izlīdām no telts. Mācība rokā - uz galda neko neatstāt! Labi, ka to nebija pamanījis parka reindžers, dabūtu vēl trūkties, jo par šo brīdinājumi bija visur.
Rīta pusi pavadījām vēlreiz apstaigājot kanjonu no dažādiem leņķiem, apmeklējot dažādas dokumentālajās filmās redzētās vietas, piemēram Amerikas pirmās arhitektes-sievietes veidotās ēkas un torni.
Pamanījos paklupt uz nejaukas formas akmeņa un izmežģīt potīti, kura pēc tam traucēja normāli staigāt vairākas dienas, kad vienā brīdī atkal sāka velties virsū sniega mākoņi. Visu apņēma balta migla, sniga slapjš sniegs, tāpēc krāmējāmies un devāmies vien tālāk, mierinot sevi ar domu, ka sniegputenī Kanjonu redzēt ir kas daudz neparastāks un ne daudzi ko tādu šeit ir piedzīvojuši.
Tālākais ceļš gan uzreiz prom no Kanjona mūs neaizveda. Biju izvēlējies maršrutu, kas veda tuvu kanjona malai, līdz ar to ik pa brīdim piestājām pavērot miglā tīto kanjonu. Kanjonam apbraucām gandrīz apkārt, pa ceļam piestājot arī tādās vietās, kur pēkšņi bija kļuvis par 20 grādiem siltāks un nebija ne miņas no mākoņiem vai sniega.
Pa ceļam biju izplānojis piestāt pie interesantas vietas, Kolorado upes līkuma, kuru sauc par Horseshoe Bend. Šo vietu biju noskatījis Instagram, taču nebija nemazākā priekštata ko šeit īsti sagaidīt.
Piestājām ceļa malā, kur jau stāvēja daži desmiti citu automašīnu un devāmies augšā pa kāpu, virzienā, kur devās citi cilvēki.
Uzkāpjot kāpā, secinājām, ka no šejienes vēl tikai sākas visai gara taka. Cilvēki stājās lai fotografētu plašo skatu no kāpas augšpuses un tad turpināja aptuveni kilometru garo ceļu līdz vietai, kur pulcējās lielāks cilvēku bariņš.
Spīdēja silta saule, laiks bija manāmi uzlabojies, bet tad, es piegāju pie malas. Šoks bija pat lielāks par to, kuru pirmo reizi izjutu kanjona malā. Grandiozs augstums un plašums, putni, kas lido zem kājām, spilgti zaļa upe, kurā kā punktiņi pārvietojas laivas. Kopējais augstums šajā vietā mazāks kā pie lielā kanjona, taču vertikālais kritums ļoti liels uzreiz pie pašas malas - 300 metri, turklāt nekādu barjeru vai celiņu. Cilvēku sēž uz malas, šūpo kājas. Elpu tiešām aizrāva arī burtiski, pat nedaudz asaras saskrēja acīs no skaistuma un grandiozā plašuma.
![Image](https://home.dodies.lv/2015-usa/asv-39" caption=“Horseshoe bend. Augstums tik liels, ka upē esošo jahtu jūs bildē neredzat)
Dabas skatu baudīšanas apraksti blogā man īpaši nepadodas, ko tur lai raksta - izvēdinājām matus, uzsūcām pozitīvo enerģiju un izbadījām skatu kādu brīdi arī ne caur objektīvu, bet savām acīm un tad jau devāmies tālāk.
Nākamais mērķis bija vieta, kuru ieraugot, mormoņu ceļinieki nekādi citādi nevarēja aprakstīt, kā paradīzi zemes virsū, tāpēc nosauca to par Zion (Ciāna, kas mormoņiem ir vārds ar daudz nozīmēm, tostarp svēta vieta).
Pirmais iespaids iebraucot šajā kalnainajā apvidū bija - krāsas! Šīs klintis bija sarkanas ar zaļu, jo apaugušas ar kokiem. Pat asfalts bija sarkanā tonī.
Kempings un apmeklētāju centrs atradās pašā kanjona apakšā, tāpēc nakšņojām gigantisko klinšu ieskauti. Pati teltij atvēlētā vieta šeit bija daudz mazāka, taču kempings kopumā bija ļoti sakopts un patīkams. Iekūrām ugunskuru, atpūtāmies, pagatavojām vakariņas.
Nākamajā rītā jau laicīgi paēdām, sapakojām mantas un pārvietojām mašīnu uz apmeklētāju centru. Tas tāpēc, ka plānojām doties iepazīt dabas parku, bet ar automašīnu šeit braukt nedrīkst - tāpēc jau agri no rīta ieteicams novietot mašīnu stāvvietā. Vēlāk dzirdējām, ka daudzi nemaz netika ielaisti stāvvietā, un tika nosūtīti uz tuvāko pilsētu, no kuras uz Zion parku iespējams atbraukt ar bezmaksas shuttle autobusu.
Iekāpām tādā pašā autobusā un devāmies izpētīt dabas takas. Pirmā taka skaitījās vienkārša, lai arī protams, tādas plakanas valsts iedzīvotājiem kā mēs, arī šeit bija visai stāvi kalniņi. Izgājām nelielam ūdenskritumam pa otru pusi, sabildējām smukus skatus, tad devāmies uz nākamo taku.
Šai takai skaitījās augstāks grūtības līmenis, taču ne pārāk liels garums. Nolēmām pamēģināt, sak, ja būs par traku, iesim atpakaļ. Kādu laiku taka bija vienkāršs asfaltēts celiņš, kas, serpentīna veidā, ļoti stāvi virzījās gar klints sienu. Stāvums bija pamatīgs, taču kaut kā aizelsušies un pamazām virzījāmies uz priekšu. Kad šādi bija iets kādu pusstundu, celiņš palika mazāks, pazuda segums, līdz vienā brīdī jau gājām pa šauru smilšu taciņu, galvu reibinošā augstumā. Atgādināšu, ka gājām kā jau parasti visi trīs, kopā ar piecgadīgo Oliveru.
Te pēkšņi, sastapām grupiņu vecāku cilvēku, kuri bija apstājušies un bloķēja turpmāko ceļu (kā jau teicu, taka bija ļoti šaura un pa labi bija kritums). Izrādās tālāk sekoja vēl viens takas sašaurinājums, šoreiz tik šaurs, ka jāturās pie klintī iemontētām ķēdēm.
Neesmu drošs, kas šajā brīdī bija noteicošais. Vai tas, ka bijām tik ilgi gājuši, lai pēkšņi grieztos atpakaļ. Varbūt tas, ka negribējām padodies kopā ar pensijas vecuma cilvēkiem. Vai arī tas, ka Olivers par visu varu gribēja redzēt, kurp dodas pārējie cilvēki.
Ieņēmām pēc iespējas drošāku pozīciju ar Oliveru pa vidu, viens no mums viņu turēja pie rokas, ar otru roku viņš pats turējās pie ķēdes, un tā kaut kā palēnām, nedaudz svīstošām rokām, devāmies vien tālāk.
Katrā ziņā, cerība bija tāda, ka šis ir tāds viens posms un tālāk viss būs normāli. Diemžēl tā nebija, pēc nākamā līkuma situācija pasliktinājās, jo šeit taka bija no slīpa smilšakmens, kuru, loģiski, klāja dzeltenās smiltiņas, kuras izteikti slīdēja. Atzīšos, ka šeit man bija bail ne tikai kā vecākam, kura piecgadnieks nekādi nekur nav piestiprināts, bet arī vienkārši kā cilvēkam, kuram bail no augstuma un šādas visai neomulīgas vietas.
Tomēr turējāmies, uzmanījāmies un kaut kā tikām līdz takas galam. Nedaudz biju vīlies, jo Apslēptais Kanjons, uz kuru devāmies, bija vienkārši šaura eja starp klintīm, bez kāda konkrēta gala punkta vai panorāmiska skata uz apkārtni. Arī Olivers bija vīlies un nesaprata, kur īsti beidzas taka - lai mēs rādam, kur jāiet tālāk. Katrā ziņā piedzīvojums bija pavisam iespaidīgs arī bez tā.
Kamēr tikām lejā, bijām pietiekami noguruši, turklāt tuvojās laiks, kad jādodas tālāk - līdz naktsmītnei bija dažu stundu brauciens un bija jau vēla pēcpusdiena.
Nākamā diena gan bija paredzēta krasi atšķirīga no līdzšinējām, jo nakšņosim nevis teltī, bet labā viesnīcā uz slavenās Las Vegasas “Strip” ielas. Par to, nākamajā rakstā.
> Turpināt uz nākamo daļu