2015-05-07

Dodamies ceļā

Mūsu diena sākās ar pamatīgu amerikāņu pankūku kaudzi brokastu ēstuvē Cocos (kā gan pareizi tulkojams diner?), kas atradās pāri ielai. Uzņēmuši enerģijas devu, vēlreiz aizstaigājām līdz Disnejlendas veikalu ielai, kur sapirkām kaudzīti dažādu suvenīru ģimenēm, un tad devāmies uz Alamo biroju pēc savas tuvāko nedēļu mājvietas - automašīnas. Automašīna bija pilnīgi jauns Hyundai Sonata ar plašu salonu un ērtiem krēsliem, protams, benzīna motoru un automātisko pārnesumu kārbu, komfortabls un pasakaini vienkārši vadāms. Pirmais uzdevums bija aizbraukt līdz lielveikalam un iegādāties Oliveram auto krēsliņu, kuru nopirkt bija lētāk nekā dienas īres maksa auto nomas kantorī.

Amerikas lielveikali ir gluži kā pilsētas pilsētās. Tie visi ir līdzīgi un plaši, ar gigantiskām autostāvvietām, kurās “atļauts” pārvietoties tikai līdz savai mašīnai - tiklīdz no viena veikala iesi uz nākamo ar kājām, cilvēki jautās vai viss ir kārtībā, vai mašīnai nav kāda problēma notikusies, vai neesi apmaldījies. Trotuārus šeit izmanto tikai kā dekoratīvus elementus.

Pēc uzbūves tie visi ir vienādi - katra lielveikala trīs stūros atrodas liela izmēra “department store”, kas parasti ir Macy’s, JC Penny, Sears vai Nordstrom. Šie veikali atgādina Stokmann, kur katrā stāvā ir sava tipa preces. Pa vidu šiem veikaliem ir mūsu lielveikalu stila iekārtojums ar parastiem mazajiem apģērbu veikaliem. Kaut kur apakšstāvā ir restorānu zona. Amerikas lielveikalos nekad nav pārtikas nodaļas, jo dīvainā kārtā, RIMI un Maxima tipa veikalu viņiem nav (t.i. tādu, kur ir gan pilns pārtikas sortiments, gan arī dažādas ikdienas preces). Ir atsevišķas veikalu zonas vai teritorijas, kurās atrodami tādi veikali kā Walmart un Target, kuros tirgo visas tās sīklietas, kuras atradīsiet Maximā, taču joprojām bez ēdienu nodaļas. Ēdienus pārdod vēl citos veikalos, kuri arī atrodas atdalītās zonās, kas bieži vien ir pat desmit kilometrus nost no “lielveikaliem” un no “supermārketiem”. Apģērbu veikali, supermārketi un pārtikas veikali ir trīs dažādu tipu veikali Amerikā un tie visi reti kad atrodas tuvu viens pie otra. Ja tev vajag reizē apģērbu, šampūnu, telefonu un svaigas zivis - var nākties braukt uz trim dažādām veikalu “pilsētiņām”, kuras var būt visai tālu viena no otras.

Interesanti, ka lielie pārtikas veikali ir ļoti šiki iekārtoti, skaistas pārtikas pārpildīti un ļoti patīkami. Turklāt, visos, kuros pabijām - Safeway, Raleys, Vons, Ralphs - ir pārbāzti ar ekoloģisku pārtiku. Vairs nav jāmeklē eko veikali, zaļā kustība vismaz Kalifornijā ir ieņēmusi arī parastos pārtikas veikalus. Ir protams arī tieši uz bioloģisko pārtiku orientēti veikali, bijām arī tādos - Whole Foods un Sprouts. Jebkurā no minētajiem pārtikas superveikaliem, liela daļa no precēm ir “NON GMO”, “NO COLORING”, “NO PRESERVATIVES”, “NO ADDITIVES” un visādi citādi, ja var ticēt, pilnīgi normāla pēc mūsu standartiem. Pienam bieži ir norādīts, ka tas iegūts no govīm, kurām nav dotas antibiotikas, kuras ēdušas zāli un staigājušas pa pļavām un tamlīdzīgi. Daudzas no šīm lietām tiek apliecinātas ar dažādiem lokālajiem Eko sertifikātiem. Turklāt par atkārtotu papīra turzu lietošanu tiek dotas atlaides. Tas viss protams nāk par savu cenu, pārtika šajos augstākās klases pārtikas veikalos ir ārkārtīgi dārga, lai gan es protams pieņemu, ka ir arī lētāki “prastie” pārtikas veikali, kurus neizdevās atrast. Piemēram sagriezta graudu tostermaize maksā vidēji $3.5 (kas ir aptuveni tik pat eiro). Līdz ar to, dokumentālajās filmās redzētais arguments šķiet visai ticams - nopirkt dažus burgeru komplektus tik tiešām ir lētāk, nekā sastāvdaļas priekš gatavošanas mājās.

Kad bijām apmeklējuši M&M’s pasauli, nopirkuši kedas un Olivera krēsliņu par $29, devāmies uz nākamo “pilsētiņu”. Šī pietura bija REI outdoor veikals, kas man personīgi ir kaut kas līdzīgs paradīzei uz zemes. Šeit atrodams viss sākot no salokāmām dakšiņām, līdz ekspedīciju teltīm. Mums bija nepieciešams trešais ziemas matracītis Oliveram, kā arī vesels lērums dažādu sīkumu - gāzes balons, trauki, nazis, Oliveram zandales utt.

Pēc iepirkšanās, ieēdām lielisku picu netālu atrastajā ēstūzī California Pizza Kitchen (iesaku!) un tad jau varēja stūrēt uz šosejas pusi. Patiesībā laiks bija paskrējis ļoti ātri bija jau iestājusies krēsla, tāpēc nebija ko zaudēt laiku - līdz nakšņošanas vietai Joshua Tree nacionālajā parkā bija jābrauc vairāk kā divas stundas. Vēl pa šoseju braukuši nebijām, tāpēc jau pirmajā posmā izdarījām kļūdu, un nejauši uzbraucām uz maksas šosejas posma. Tiesa gan, automātiskais reģistrators nekādu rēķinu auto nomas kantorim pēc tam tā arī neatsūtija ¹. Amerikā ir maz šādu maksas ceļu, šī bija vienīgā tāda vieta ar brīdinošiem uzrakstiem, tālākajos 3500 kilometros tā arī neko tamlīdzīgu vairs neredzējām.

Vēl esot Rīgā bijām tikuši pie nacionālo parku apmeklētāja kartes, kas deva mums iespēju iegriezties jebkurā nacionālajā parkā ASV. Telšu vietas gan bija par maksu, bet, kā jau teicu, tās visas jau Rīgā biju rezervējis un apmaksājis. Apmaksāta telts vieta nedod tiesības apmeklēt pašu nacionālo parku, tāpēc, ja telts vieta atrodas tā teritorijā un nav abonenta kartes, jārēķinās ar 25-30$ ieejas maksu no automašīnas.

Olivers jau bija aizmidzis, kad beidzot iebraucām nelielā miestā Twentynine Palms un iegriezāmies smilšainā ceļā, kurš veda uz mūsu Indian Cove kempingu. Kempinga reģistratūra bija slēgta, taču šajos kempingos prakse ir tāda - ja esi rezervējis vietu, un neesi ieradies laicīgi, tava telts vieta jau ir marķēta ar tavu vārdu, atliek tikai no rīta izbraucot pateikt, ka esi tomēr nakšņojis (un atdot vārda lapiņu). Telts vietas numurs jau bija zināms no rezervācijas.

Viegli atradām savu telts vietu un izkāpām beidzot izlocīt kājas. Mūsu telts vieta bija klints malā, to no sānu malām nedaudz ierobežoja krūmi un pamatīgi akmeņi. Turpat netālu bija tīras tualetes. Pamanījām ka netālu atrodas viens tumšs kemperis, tāpēc gluži vieni arī nebijām, taču visādi citādi apkārt valdīja klusums, miers un tumsa.

Un tad es paskatījos augšup. Debesis! Tās klāja miljoniem zvaigžņu!

Tik daudz zvaigžņu es debesīs nebiju redzējis nekad. Gluži kā siets tās klāja debesis visos virzienos. Sajūta bija kā planetārijā. Izrādās, ka Joshua Tree nacionālais parks ir viena no tumšākajām vietām ASV, tāpēc te bieži braucot astronomi un citi debesu vērotāji. Internetā atrodamas debesu gaismas piesārņojuma kartes, kurās redzēsiet, ka Joshua Tree ir gluži kā melnajā caurumā. Varbūt ne gluži kempings, kurā atradāmies, bet tuvu tam.

Pūta pamatīgs vējš, brīžiem likās, ka gāzīs no kājām. Telti uzsliet nebija tik viegli, brīžiem tā spiedās pie zemes un viļņojās, jo nu jau bija sākusies pamatīga vētra. Laiks bija pavēss un nepavisam nesaskanēja ar iepriekš lasītajām laika prognozēm, kurās bija teikts, ka maija sākums ir pēdējā iespēja nakšņot šajā tuksnesīgajā vietā, lai naktī nenāktos pamatīgi svīst. Realitātē pa dienu bija padsmit grādi un naktī tikai daži grādi virs nulles. Arī Losandželosā bija vēsi. Pāris dienas iepriekš pa TV bijām redzējuši, ka šis nebūt nav normāls klimats rietumu krastā - kāds īpaši nepatīkams ciklons bija ietekmējis vairākus štatus un temperatūras bija netipiski zemas. Te tev nu bija - mani plāni par “samaksāsim par biļetēm vairāk, toties ceļosim siltajā Maijā” bija izgāzušies.

Telts bija uzslieta un nospriegota, taču tāpat vibrēja spēcīgajā vētrā, kamēr mēs lēnām laidāmies miegā, savā pirmajā nacionālajā parkā.

Gribu jums nedaudz pastāstīt arī par ASV nacionālajiem parkiem un dabas aizsardzību. Turieties, ir interesanti!

In every walk with Nature one receives far more than he seeks

1851. gadā kādā kalnu ielejā iemaldījās bruņots armijas bataljons, kuru mērķis bija meklēt un iznīcināt indiāņus. Kāds vīrs šajā grupā, ārsts, kura vārds bija Lafajets Bunels, bija tik ļoti pārņemts ar ielejas skaistumu, ka ieteica pārējiem šai vietai dot vārdu. Kļūdaini uzskatot, ka šādi sauca patriektos indiāņus, viņi nosauca šo vietu par Josemītu ieleju.

Tieši Josemītu ielejas atklāšana iekustināja notikumus, kas noveda līdz kaut kam nekad neredzētam visas cilvēces vēsturē: norobežot lielu dabas teritoriju tikai ar mērķi saglabāt tās skaistumu, pilnīgi visu cilvēku baudai un nākotnes paaudzēm.

Apkārt risinājās pilsoņu karš, un ik dienas krita simtiem karavīru, bet Abrahams Linkolns parakstīja likumu, kas pirmo reizi pasaulē paredzēja aizsargāt skaistu ieleju un grupiņu koku, kurus viņš nekad nebija redzējis, tūkstošiem jūdžu attālajā Kalifornijā.

Dažus gadus vēlāk tika izveidots pasaulē pirmais nacionālais parks - Jeloustouna (Josemītu ieleja bija pirmā aizsargājamā teritorija, bet nebija nacionāla, jo tās kontrole sākotnēji bija Kalifornijas štata rokās).

Amerikā vārds “nacionāls” tiek uztverts pavisam atšķirīgi kā pie mums. Aizsargājama teritorija, kuras nosaukumā ir “nacionāls” viņu izpratnē ir teritorija, kurā zeme nepieder privātpersonām, bet visai tautai. Nacionālais parks, tas ir mūsu parks. Mēs, tauta, esam tā īpašnieki un tāpēc esam par to atbildīgi. Interesanti, vai Latvijā ir mums - pilsoņiem - piederošas zemes? Vienīgais, ko varu iedomāties ir Latvijas Valsts Meži, taču tas manās acīs ir vairāk mežizstrādes uzņēmums ar mārketinga komandu. Man sirdī nav sajūtas, ka tas ir mans mežs. Vai man trūkst patriotisma, vai arī šeit kaut kas likumiski ir citādi?

Starp citu, vērts pieminēt, ka Latvijas vecākā aizsargājamā teritorija, kas esot arī otra vecākā aizsargājamā teritorija Eiropā, ir Moricsalas rezervāts, dibināts 1912. gadā.

Amerikā ir piecdesmit deviņi nacionālie parki, lielākie no kuriem ir aptuveni puse no Latvijas pēc teritorijas. Vēl ir ļoti liels skaits štatu pakļautībā esošu aizsargājamu teritoriju, kurās atļautās aktivitātes ir mazāk ierobežotas. Amerikā ir ļoti daudz skaistas un neskartas dabas, tā ir milzīga valsts un filmās redzamās lielpilsētas nebūt nav Amerikas vizītkarte. Te ir tik daudz ko redzēt, tik liela dabas dažādība un plašumi, ka nespējām vien nociesties sagaidīt rītdienu, lai sāktu iepazīt kaut šo nelielo daļu, kuru bijām iekļāvuši savā maršrutā.

> Turpināt uz nākamo daļu