Hue un Hoi An
Izkāpām Hue dzelzceļa stacijā, kur mūs sagaidīja pamatīgs karstums, nevis tāds kā pirmajā dienā, bet bez mitruma. Vienkārši krāsns.
Kā pirmo, nolēmām iegādāties nākamās vilciena biļetes. Kamēr pētiju vilcienu sarakstu, pienāca kāds stacijas darbinieks formastērpā un piedāvāja palīdzēt. Es neesmu ļoti uzticīgs dažādiem nejaušiem “palīgiem”, turklāt man nebija problēmu saprast vilcienu sarakstu, taču intereses pēc parunājos ar viņu. Onkulis likās draudzīgs un labi runāja angliski. Pastāstija par vilcieniem, ar kuru izdevīgāk braukt, cik laicīgi vajadzētu nopirkt biļetes. Tā kā mēs paši nebijām skaidri izplānojuši atlikušo dienu plānu, viņš labprāt iesaistījās un konsultēja cik ilgu laiku vajag paredzēt braukšanai, kad ir pēdējais laiks pirkt biļeti un tādas lietas.
Izdomājām, ka pēc Hue, kurā atradāmies šobrīd, nākamajā dienā brauksim uz Hoi An, pēc Hoi An, nākamajā dienā brauksim uz Saigon. Taču tā kā Saigon ir 16 stundu brauciena attālumā, šo braucienu prātīgāk veikt pa nakti.
Vienīgā problēma bija, ka no Hue uz Hoi An neiet vilciens - ar vilcienu var tikt līdz pilsētai Danang un no tās tālāk jābrauc ar sabiedrisko autobusu. Sākumā rezervēju apakšējās gultiņas kupejā uz Saigonu no Hoi An pēc divām dienām, pēc tam turpināju plānot kā nokļūt uz pašu Hoi An. Mūsu jaunais konsultants ieteica braukt pa taisno ar autobusu uz Hoi An, lai nebūtu jāpārsēžas. Viņš zinot kur nopirkt autobusa biļetes guļamajā autobusā. Protams, kad es tiku aizvests uz biļešu “kasi”, izrādijās, ka tā atrodas nožēlojamas ēdnīcas virtuvē, jo tur ir kaut kāds kreisais tūrisma birojs. Cena nebija draudzīga, taču šoreiz uzcenojums salīdzinājumā ar vilciens+autobuss nebija tik milzīgs, tāpēc daudz laika netērēju, nopirku biļeti, lai jau onkulim tiek komisija. Ja jāizvēlas starp zemāku cenu un iegūtu laiku, es izvēlos laiku. Laiks ir vērtīgāks, jo īpaši šajā braucienā, kur milzīgi attālumi jāpārvar tikai 15 dienu laikā.
Katrā ziņā beidzot visa biļešu padarīšana bija beigusies un tuvākās dienas izplānotas.
Atlika doties uz pašu Hue. Bija agrs rīts, saule cepināja, diena vēl bija priekšā. Atteicāmies no visiem iespējamajiem transporta piedāvājumiem, jo līdz iepriekšējā vakarā rezervētajai naktsmītnei bija tikai 900 metri. Protams pēc 300 metriem secinājām, ka šādā svelmē būtu labāk braukuši kondicionētā taksometrā par diviem dolāriem.
Un runājot par dolāriem, nokarsušais un piekusušais Olivers pēkšņi atrada zemē naudu - printētu, nevis īstu. Ļoti nopriecājās, kad pēc desmit metriem atrada jau citu naudaszīmi. Pēkšņi viņš vairs neprasīijās opā, bet skrēja mums pa priekšu un simts metrus tālāk jau bija savācis veselu kaudzīti ar krāsainām naudaszīmēm. Tā nu garais gājiens pēkšņi kļuva nedaudz īsāks un drīz jau bijām nonākuši pareizajā krustojumā.
Viesnīca bija atlikta kaut kur kvartāla vidū, tāpēc kādu brīdi nācās pastaigāt un aptaujāt cilvēkus, pa kuru no ielām īsti jāiet, taču beigās viesnīcu atradām. Istaba bija izcila! Logi divās no sienām, skats pāri pilsētai, balkons, tīra un skaista istaba, gluži vai karaliski.
Bija jau pēcpusdiena, pēc atpūtas devāmies paēst un tad uz Citadeli. Jā, arī šajā pilsētā bija Citadele, tikai no cita laikmeta un citiem valdniekiem. Parkā sastapām kādu sievieti, kura mūs pierunāja braukt ar viņas kuģīti pa upi, tādejādi ietaupot labu gabalu staigāšanas. Brauciens bija tik smieklīgi lēts, ka aiz līdzjūtības nopirku uz kuģīša arī kokakolu, kuru neizdzertu turpat arī atstāju.
Galu galā, uz 30 vietīga kuģīša, tomēr bijām vienīgie pasažieri, jo šādu kuģīšu bija daudz un konkurence spēcīga. Te jāpiebilst, ka atsevišķās situācijās, kad sirdsapziņai šķiet, ka pārdevējs dzīvo no šiem ienākumiem, mēs daudz nekaulējamies, lai atbalstītu vietējos iedzīvotājus. Protams cenai jābūt vismaz saprātīgai, bezkaunīgu tūristu krāpšanu es neatbalstu. Runa ir par indivīdiem un atsevišķām situācijām, kur šķiet, ka to vajadzētu darīt. Man nepatīk dzirdēt par tūristiem, kas atbraukuši ar 3000EUR vērtu tūrisma braucienu, kliedz uz pārdevējiem tirgū, par cenām, kur nokaulētais ietaupījums ir labi ja 10 centi.
Citadele teritorijas ziņā ir ļoti plaša un pēc uzbūves jau vairāk atgādināja Pekinas “Aizliegto pilsētu”. Tetitorijai apkārt ir kanāls un mūris, kura sienās ir lieli vārti, simetriski izvietoti un pavērsti pret visām debesspusēm. Iekšpusē teritorija ir sadalīta sīkāk, ar vairākiem vārtiem un nozīmīgām imperatora vizītes, dzīvojamajām un citām ēkām. Tas uz papīra. Dzīvē te izskatās visai bēdīgi, jo atkal jau kara laikā viss ir nopostīts. Palikuši tikai mūri un viena no centrālajām ēkām. Citas ēkas pakāpeniski būvē no jauna, domāju pēc gadiem desmit te būs vairāk ko redzēt un apmeklētāji nemaz nenojautīs, ka daļa no ēkām ir uzbūvētas no jauna.
Kārtīgi izstaigājāmies, apmaldījāmies parka teritorijā, Olivers lasīja ziedus, kas nokrituši no skaisti ziedošiem kokiem un lika tos mammai matos, pasēdējām. īsi sakot dažas stundas pavadījām patīkamā mierā.
Kad tuvojās krēsla, devāmies atpakaļ uz viesnīcas rajonu, kur pastaigājāmies un paēdām.
Nākamajā rītā bija gana daudz laika līdz autobusam, tāpēc pēc brokastīm devāmies uz frizētavu. Man un Oliveram bija vajadzība nogriezt matus, tāpēc izmantojām lielisko iespēju to izdarīt Vjetnamā. Man gan gribējās lai matus griež onkulis uz ielas, bet nolēmām to darīt vidēji normālā frizētavā, lai Olivers piekristu.
Pēc frizēšanās vēl bija palicis gana daudz laika, lai apmeklētu kādu TripAdvisor programmā atrastu templi un pie reizes izstaigātu vēl dažas neredzētas ielas. Pa ceļam, lai pārlaistu kārtējo īslaicīgo lietu, piestājām kādā hipsteru līmeņa Vjetnamas kafijas vietā, kur jāsēž bija uz riepām un arī galdiņi bija ar stiklu apsegtas automašīnu riepas.
Tur iedzērām mežonīgi stipru CaPhe bez kondensētā piena un tad devāmies mistiskā tempļa meklējumos. Beigās nospriedām, ka TripAdvisor šim objektam nav bijušas norādītas koordinātes un tāpēc tas uz kartes attēlojas ģeogrāfiskajā centrā, vai kā tamlīdzīgi, jo googlē meklējot šo vietu, izrādijās, ka tā ir kādus 20 kilometrus ārpus pilsētas. Droši vien tie, kuriem jautājām ceļu, padomāja, ka mēs esam jukuši.
Visbeidzot atgriezāmies viesnīcā un sagaidījām savu autobusa kurjeru, kurš mūs ar briesmīgi apsistu mikriņu aizveda līdz autobusu kompānijas birojam.
Pirmo reizi bija jābrauc guļamajā autobusā, kur ir nevis krēsli, bet tādas kā gultas, kas viena aiz otras ir izvietotas trīs rindās, divos stāvos. Pie iekāpšanas ir jānovelk apavi un jāieliek maisiņā, tad pa trepītēm jāuzkāpj savā vietiņā un jāielien gandrīz horizontālajā gultiņā. Kājas atrodas tādā kā kulbā zem priekšējās gultiņas, visu gultiņu leņķi var regulēt. Biju dzirdējis no draugiem, ka āzijā šie guļamie autobusi esot baisi neērti un daudz par mazu normāliem baltajiem, taču mums tā nemaz nelikās, uz sāniem guļot pat bija ļoti ērti. Mums gan bija jābrauc tikai kādas četras stundas, tāpēc nezinu kā būtu te gulēt visu nakti, bet kopā iespaids bija labs un brauciens bija patīkams. Fonā skanēja Vjetnamas estrādes mūzika, autobuss patīkami šūpojās, Olivers bija priecīgs un jau drīz ieradāmies Hoi An autoostā. Bija jau tumsa, taču viesnīca bija pavisam netālu, uzlikām plecos mugursomas un devāmies turp.
![Image](https://home.dodies.lv/2014-vjetnama/vt-083" caption=“Mūsu naktsmājas)
Tā kā viesnīca nebija īsta viesnīca, bet t.s. “homestay”, kur mājas īpašnieks itkā izīrē istabas, mums nebija pat jāmeklē rezervācijas, mūs jau sagaidīja, parādija istabu un viss. Nolikām smagās somas un devāmies vakara pastaigā.
Hoi An pēc būtības atgādināja Luang Prabang pilsētu Laosā. Krāšna, kompakta un pilna ar kafejnīcām, tempļiem un tūristiem. No vienas puses, ļoti daudz tūristu nav forši, bet no otras - pilsētiņa bija jauka un patīkama. Vakaros šeit visi iededz papīra laternas un pastaiga izvērtās ļoti jauka.
Nākamais rīts gan iesākās drūms un tumšs - debesis klāja biezi pelēki mākoņi, bez gala un malas. Lija stiprs lietus un nelikās, ka šis beigsies tik ātri kā parasti. Aizņēmāmies lielu lietussargu un devāmies uz pilsētu, paliekot arvien slapjāki, tāpēc pa ceļam nopirkām lietus plēves. Diemžēl nekādas biezās plēves neatradām, nācās samierināties ar plānajām vienreizējajām. Oliveram gan atradām smieklīgu, taču ļoti ūdensdrošu lietus tērpu, kurā viņš atgādināja pingvīnu.
Dīvainā kārtā, Hoi An vēsturiskais centrs ir maksas teritorija, pie ieejas ir jānopērk biļete, ar kuru atļauts ne tikai ieiet vecpilsētā, bet arī apmeklēt piecus objektus pēc savas izvēles. Vakarā šo biļeti izkontrolēt nebija iespējams, jo cilvēku bija pārāk daudz, tāpēc iekšā bijām tikuši bez maksas, bet tagad, lietus laikā, nācās to iegādāties. Kamēr lija lietus, turējāmies dažādu jauku tempļu iekštelpās. Oliveram tika iemācīts sist gongu, dauzīt tradicionālās bungas.
Pusdienlaiku pavadījām kādā kafejnīcā, kur Olivers uz dīvāniņa nogulēja vairāk par stundu. Tikmēr novērojām, ka ir daudz tādu ceļotāju kā mēs - ar maziem bērniem. Viena ģimene pat sastāvēja no pieciem cilvēkiem - jaunākajam bija labi ja divi gadi, vecākajam ap septiņi. Tos nobildējām par mierinājumu savām satrauktajām mammām, kuras uzskata, ka šeit vēl nesen bija karš.
Tālāk izstaigājām skaistu dārzeņu tirgu, nopirkām visādas interesantas lietas priekš mājām. Tirgus paviljonā pagaršojām saldo ēdienu, kas sastāvēja no augļiem, želejas kubiciņiem un kondensētā piena. Nora sapirkās visādus jokainus augļus, līčijas, rambutānus un tamlīdzīgus. Kad diena tuvojās otrai pusei, atpūtāmies kādā skaistā templī, kur Olivers atrada suņu ģimeni un visai ilgi ar tiem spēlējās.
Diena pagāja mierīgi, bez steigas un spraigiem notikumiem. Interesanti, ka šis beidzot bija tas ceļojums, kad pirmo reizi nebija nekādas steigas vai stresa. Neko neplānojām un par neko arī neuztraucāmies. Laikam beidzot ir sasniegts tas brīdis, kad esam pieraduši ceļot ar Oliveru un vairs ne par ko nesatraucamies. Un sajūtas ir tik labas - visu var izbaudīt, ir laiks saskatīt tik daudz pozitīvā, novērtēt visu kas ir apkārt un ne par ko neraukt degunus.
Pašā vakarā bijām ar naktsmītnes saimnieci sarunājuši, ka viņas “šoferis” mūs pareizajā laikā nogādās Danangas dzelzceļa stacijā, lai nebūtu jābrauc ar sabiedrisko autobusu, jo pēdējais autobuss kursēja nedaudz par agru - būtu ilgi jāsēž. Pati Dananga pēc novērojumiem pa automašīnas logu, nebija nekas interesants. Ļoti liela pilsēta ar lielām mājām, kur galvenā atrakcija bija kūrortu viesnīcas pie jūras.
Šoreiz vilciena brauciens būs daudz ilgāks, jo būs jābrauc ne tikai visa nakts, bet arī puse no nākamās dienas. Kā izrādijās, Vjetnama ir liela valsts un mūsu ceļojums jau tuvojās pusei. Nakts vilciens ir lieliska iespēja noķert iekavēto, netērējot papildus laiku transportam.
Un tā, devāmies uz Saigonu.
> Turpināt uz nākamo daļu