Ninh Binh
Pirmā lieta, kas bija jāizdara dzelzceļa stacijā - jāiegādājas vilciena biļetes nākamajai naktij. Šoreiz bija plānots braukt ar garo nakts vilcienu, jo attālums bija ļoti liels, turklāt tā ietaupījām vajadzību pēc viesnīcas. Biļeti jāpērk laicīgi, lai būtu vieta kupejā.
Desmitos vakarā izgājām no dzelzceļa stacijas, kurā bez mums izkāpa gaužām maz cilvēku. Tie paši uzreiz arī izklīda un mēs burtiski palikām vieni tumšā ielā. Biju iedomājies, ka šī būs aktīvāka pilsēta, taču izskatījās, ka viss jau ciet. Nācās vadīties pēc GPS ierīcē atrodamajām viesnīcām. Ieturējām kursu uz kādu ieliņu, kur ierīcē redzēju veselas trīs, un gājām skatīties. Ielās neviena cilvēka, gaismu maz, slēģi ciet. Pirmais hotelis izskatījās jau aizvērts, tāpēc otrajā uzreiz arī gājām iekšā. Satikām kādu darbinieci, kas teica, ka normālas dubultās istabas viņiem nav, ir tikai četrvietīgā. Teicu, ka mums nevajag četvietīgo, tas būs stipri par lielu un dārgu, uz ko viņa nedaudz saminstinājās un izmeta, ka viņiem esot arī viena maza istaba, bet tā esot stipri par mazu un mums nederēs. Teicām lai tik rāda, gribam redzēt. Izrādījās, ka izmēra ziņā tā bija pilnīgi normāla, turklāt ar divām visai platām gultām. Viena no gultām bija cieta kā grīda, tāpēc visi gulējām otrā. Vai nu mēs izskatījāmies pārāk prasīgi, vai arī vienkārši gribēja lai maksājam vairāk. Viesnīca nebija nekāda dižā - tumšas dienasgaismas lampas, tualetes pods piemontēts tieši pie sienas tā, lai jāsēž nedaudz šķībi, duša, kas līst uz visām pusēm un cigarešu aromāts gaisā. Toties piecpadsmit dolāri un iekļautas brokastis. Galu galā bija jau vēls un mums vajadzēja tikai vietu, kur pārlaist nakti.
Nākamajā rītā ieēdām omleti ar čili mērci un iedzērām tradicionālo vjetnamiešu kafiju, kuru gatavo ar īpašu filtra krūzīti - finu. Finu uzliek uz parastas krūzītes, ieber tajā kafiju, uzliek vāciņu un pārlej to ar ūdeni. Kafija tek cauri finam uz krūzītē ielieta kondensētā piena. Sākumā domāju, ka īpašo Cà phê sữa garšu rada tieši kondensētais piens, taču, kad pasmaržoju pašu kafiju, sapratu, ka arī tā ir īpaša. Izrādās, vjetnamieši ir otrie lielākie kafijas ražotāji un eksportētāji pasaulē un strauji tuvojas tam, lai apsteigtu pirmajā vietā esošo Brazīliju. Vjetnamā galvenokārt audzē Robusta šķirnes kafiju, kas, atšķirībā no Arabica, ir mazāk prasīga pret klimatu un augsni, taču ir rūgtāka un zemākas kvalitātes. Lai tai piešķirtu īpašo smaržu un garšu, Vjetnamā pupiņas grauzdē sviestā. Kad pirms sešiem gadiem bijām Laosā, vēl nebijām tādi kafijas cienītāji kā tagad un toreiz šo kafiju nenovērtējām. Jā, arī Laosā ir tāda pati kafija, un tur to, tāpat kā arī Kambodžā, protams, dēvē par vietējo.
Plāns šai dienai bija noīrēt velosipēdus, uzlikt Oliveru uz bagāžnieka un braukt apskatīt rīsa laukus un tur esošo Bich Dong templi. Taču kad apskatījām cik bēdīgā stāvoklī bija pieejamie velosipēdi, sākām šaubīties. Turklāt hotelī iegūtā tūrisma objektu karte liecināja, ka dienā būs jānobrauc vismaz divdesmit kilometri, kas, ar šķību un sarūsējušu velosipēdu ar tukšām riepām, būtu visai pamatīgs darbs šajā karstumā.
Nora ierosināja apsvērt motorollera īri. Iekšēji es tam nebiju gatavs un šaubījos par savām spējām, taču piekritu, jo piedzīvojumi ir tie, kāpēc mēs vispār dodamies šādos ceļojumos. Galu galā ar motorolleri braucis biju vienu reizi pirms desmit gadiem un pat neatcerējos kā tādu iedarbināt. Pakļāvos liktenim, iedevu tantei pasi un naudu un nodomāju - kā būs, tā būs.
Saimnieces vīrs, uzzinājis, ka braukt vēlamies trijatā, nolēma, ka piedāvājumā noliktie motorolleri nav gana labi, un pēc laiciņa atbrauca ar savu personīgo motorolleri, kurš izskatījās stipri jaunāks un labāks par hotelī stāvošajiem. Oliveram tika atrasta ķivere piemērotā izmērā (kura gan tāpat nestāvēja taisni), un man tika ierādīts, kā šo braucamrīku iedarbina. Sākumā man lika izbraukt aplīti un iemācīties apgriezties, un, kad jutos drošāk, tikai tad sēdināt priekšā Oliveru un aizmugurē Noru. Lieki teikt, ka drošāk es nejutos ne tajā brīdī, ne pēc piecām minūtēm, kad nonācu satiksmē.
Sākumā uzmanīgi pa mazo ieliņu aizbraucam līdz benzīntankam, kur teicu, lai lej pilnu bāku, bet darbinieks uz mums paskatījās un teica “nē”. Ielēja kaut kādu vidējo statistisko daudzumu, ar kuru patiesībā tā arī pietika visai dienai. Tālāk sekoja lielais “lēciens tumsā” - iebraukšana milzīgā krustojumā, kurā trīs ielas uzbrauc uz tilta un otrā pusē atkal sadalās trīs ielās. Protams, luksoforu nav, viss notiek pēc “lielākais braucamais” principa, taurēšanas, uguņu midžināšanas un intuīcijas. Simtiem moču brauc virsū no visām pusēm, taču, braucot mierīgi un paredzami, visi ļoti labi apbrauc un viens no otra izvairās. Tikām pāri tiltam un iebraucām mazākā ielā un tur uzlikām navigācijā ceļu uz vajadzīgo vietu. Interesanti, ka, izvēloties motocikla režīmu, maršruts tika aprēķināts nost no lielajām ielām, pa daudz interesantākiem ceļiem.
Olivers, protams, par šo braukšanu bija milzīgā sajūsmā. Pa pusei sēdēdams, pa pusei stāvēdams, turējās pie stūres un mudināja braukt ātrāk. Lieli prieki un daudz jautrības!
Diezgan drīz nobraucām no ielām un uzbraucām uz šauriem celiņiem, kuri veda gar rīsa laukiem, ciematiem, kalniem un kanāliem. Brīžiem pazuda segums, vai bedres bija tik dziļas, ka mocis ar nesmuku “krakš” sitās ar izpūtēju pret zemi, taču, šķiet, neko nesalauzām un noslāpām tikai dažas reizes. Redzējām bifeļus, simtiem baltu pīlēnu rīsu pļavās, bērnus un braucām cauri šauriem ciematiem. Īsi sakot - brauciens bija fantastisks. Karstums bija norimis un diena bija ļoti patīkama.
Ir grūti aprakstīt šo dienas daļu, jo vienkārši braucām ar vēju matos un smaidiem sejās, izbaudījām skaistos skatus, sajutām, ka beidzot esam īstā Vjetnamā. Šie ir tie skaistākie brīži, bet par tiem ir vismazāk vārdu.
Pa ceļam ieskatījāmies tūrisma kartē un secinājām, ka netālu no mūsu maršruta ir kāds cits, ne īpaši izcelts apskates objekts, Mua ala. Nolēmām piestāt un atpūsties. Kā jau reizēm gadās šādās situācijās, necilais un nezināmais apskates objekts izrādījās labākais visā braucienā.
Iebraucām stāvvietā, novietojām motorolleri un samaksājām par ieejas biļeti. Bijām tur vienīgie. Kluss un tukšs, taču atkal jau tūrismam pielāgots. Te bija gan ēstuve, gan viesnīca, bet mēs bijām vienīgie apmeklētāji teritorijā. Šeit bija jokains, nosūnojis un aizaudzis parks, kura centrā bija dīķītis ar salu. Vīteņaugos ieauguši Budas, tiltiņi, nāru figūras - “noslēpumainais dārzs” varētu labi raksturot šo vietu. Otrā pusē pamanījām nelielu alu, kurā iekšā bija paslēpusies tīģera figūra. Olivers ielīda paskatīties, vai tīģeris gadījumā nav īsts, un ar to arī alas apmeklējums beidzās. Turpat blakus sākās iespaidīga izmēra un garuma trepes, kas neskaitāmos līkumos vijās augšup kalnos. Bija apmācies, taču bija atgriezies karstums, un jau pēc pirmajiem pakāpieniem drēbes bija slapjas. Lēnām un atpūšoties kāpām arvien augstāk un augstāk.
Skati bija fantastiski. Karsta procesā veidojušies kalni bija redzami uz visām pusēm. Starp tiem vijās neliela upe, pa kuru teorētiski bija iespējams izbraukt ar laivu no tās vietas, uz kuru šajā moto-braucienā devāmies, taču no šejienes redzējām visu daudz plašāk un iespaidīgāk, tāpēc tas vairs nešķita vajadzīgs.
Kalna virsotnē bija neliels budistu altāris, pie kura kādu laiku atpūtāmies, izbaudījām virsotnē patīkami vēso vēju un tad jau arī sākām iet atpakaļ. Pa ceļam satikām divus pavisam nogurušus vācu vīriešus, kuri, ieraudzījuši Oliveru, nokomentēja viņa izturību un izslējās ar jaunu spēku. Satikām alpīnistes kalnu kazas, kuras nesaprotami profesionāli manevrēja uz teju vertikālajām kalna sienām.
Kad nokāpām lejā, pamanīju necilu norādi uz pašu Mua alu, šķiet, ala ar tīģeri tomēr nebija pats apskates objekts. Likās, ka bez mums uz īsto Mua alu iet retais, jo norāde nebija viegli pamanāma un celiņš nebija pašsaprotamā virzienā. Izrādās, Mua ala ir plaša, tunelim līdzīga eja, kas iet cauri visam kalnam uz grēdas otru pusi. Izgājām cauri un nonācām pie augšā redzētās upes. Tā gan krastos bija pamatīgi aizaugusi, tāpēc neko daudz neredzējām.
Tālāk mūsu ceļš veda cauri dažiem nelieliem ciemiem, līdz nonācām uz lielākas ielas un iebraucām Tam Coc. No šejienes visi dodas laivu ekskursijās pa upi, kuru minēju iepriekš, taču bijām lasījuši, ka tas ir viens no t.s. “tourist trap”, kur visādos veidos mēģina izspiest papildus samaksas un pati ekskursija esot garlaicīga, katrs akmens tiek salīdzināts ar kādu dzīvnieku utt.
Tā vietā mēs atstājām motorolleri pie kāda tirdziņa, kur tantes burtiski piespieda mūs nopirkt ar rokām taisītu bambusa laiviņu Oliveram, un devāmies Bich Dong tempļa virzienā.
Kā izrādījās, šis templis ir izveidots kalna pakājē vairākos līmeņos - augstākās ēkas ir iekšā alās un iekaltas klints sienās. Tā kā apkārt bija daudz koku un citi, tuvu esoši kalni, nekādu iespaidīgo skatu no šejienes nebija, taču pa tukšo templi bija interesanti pastaigāt. Pats augstākais tempļa bloks bija grūti pieejams - pa mālainiem laukakmeņiem bija jārāpjas diezgan stāvu kalnā, turoties ar rokām, bez margām, trepēm vai palīglīdzekļiem, tāpēc tur tikai nedaudz pamēģināju un atmetu ar roku. Droši vien sausākā laikā tas nav tik grūti.
Nogājuši atpakaļ pie tirdziņa, parunājām ar sievieti, kas mums pastāstīja par lotosa ziediem, kuri bija redzami visos tuvējos ūdeņos - izrādās, kad lotosi nozied, tiem paliek tāds kā auglis, kurš izskatās pēc dušas galviņas. Šajā auglī ir ēdamas sēklas, kas garšo pēc zaļajiem zirnīšiem. Lotosam ēd arī sakni, ziedus un lapas un šī daudzveidīgā pielietojuma dēļ lotoss ir arī Vjetnamas oficiālais simbols (kā daudzās Āzijas valstīs).
Tālāk sekoja moto brauciens atpakaļ uz viesnīcu. Pamatīgi nobraukājušies, bijām arī noguruši, tāpēc izgājām tikai nelielā saulrieta pastaigā bez īpaša mērķa. Vilciens bija tikai vakarā ap desmitiem, tāpēc nesteidzīgi padzīvojāmies pa dažādām kafejnīcām, katrā iedzērām fantastiskus augļu kokteiļus, mango lassi, saēdāmies saldējumus. Kopā, lai novilktu laiku, šķiet, bijām četrās kafejnīcās, līdz beidzot bija pienācis laiks doties uz nelielo dzelzceļa staciju.
Brauciens nakts vilcienā bija visai labs. Gulta bija necila, taču tik pat ērta kā iepriekšējā hotelī. Kad ievācāmies savā kupejā, tur jau gulēja kāds rietumnieku tūristu pāris. Bija jau vēls, tāpēc neiepazināmies, turklāt viņi bija ārkārtīgi klusi un nerunīgi.
> Turpināt uz nākamo daļu