Uz tuksnesi!
Fezas lidosta ir gaužām maza un neinteresanta. Viss, kas tajā atrodams, ir divi bankomāti, sargs, pieci auto nomas kantori, bagāžas tinamais aparāts un rinda uz ieeju. Izrādījās, ka bijām pusstundu pirms rezervācijā noteiktā laika, tāpēc auto nomas kantoris bija slēgts. Blakus esošā konkurentu kompānijas kantora darbinieks laipni iznesa mums ārā krēslu, lai nebūtu jāsēž zemē, un piezvanīja darbiniekam, lai pateiktu, ka esam ieradušies.
Tikmēr mēs kavējām laiku, skatoties uz rindu. Šī ir viena no lidostām, no kurām lido Ryanair, tāpēc atkal jau varēja novērot neizpratni, vilšanos, izmisumu un līdzīgas emocijas, kuras nāk no cilvēkiem, kas nav izlasījuši biļeti vai nav painteresējušies, kas ir Ryanair. Šī ir kompānija, kuras biļetes ir tik smieklīgi lētas, ka iepriekš noteikti iesaku painteresēties, kādi ierobežojumi uz jums attieksies, un, jā, — viena bagāžas vienība tik tiešām to arī nozīmē. Arī rokas somiņa skaitās. Turklāt tas ir gan uzrakstīts, gan uzzīmēts uz jūsu biļetēm.
Beidzot ieradās nomas kantora darbinieks. Viņš bija draudzīgā noskaņojumā un runāja angliski. Jau biju iepriekš noskaidrojis, kas mani sagaida, tāpēc nebiju pārsteigts, ka no kredītkartes tika noņemta drošības nauda, piecas reizes pārsniedzot nomas cenu, un viss pārējais noritēja raiti un saprotami.
“Šī ir jūsu auto tehniskā pase, šī ir apdrošināšanas polise, šis ir dokuments par gada nodevas nomaksu, šī ir pilnvara …” te darbinieks aprāvās. Viņa acis iepletās lielas, un viņš sāka svīst. “Iespējams, šī ir nepareizā pilnvara, jo, redziet, tās termiņš beidzās pirms nedēļas.”
Jau sāku nojaust, uz ko tas viss velk, tāpēc iekārtojos ērtāk — nervozēt nebija pamata, šī taču ir Maroka. Ziemeļāfrikā tik ierastās “piecas minūtes”, un viss nokārtosies.
Darbinieks sāka izmisīgi klabināt pa datora klaviatūru, zvanīja kolēģiem, kaut kur staigāja, zvanīja atkal, turpināja nervozēt, un tādā garā. Īsi sakot, atrast pilnvaru viņam neizdevās, un neviens kolēģis nezināja, kur tā palikusi.
“Taču dodiet man kādu citu auto!” es uzstāju pēc pusstundas gaidīšanas. Bet citu auto viņiem neesot! Vienīgo derīgo mašīnu atvedīs tikai pēc astoņiem vakarā, kas gan man absolūti neder, jo plānos bija nobraukt vēl simts kilometrus, kurus es nevēlējos braukt pa tumsu, pirmo dienu esot Āfrikā. Nemaz nerunājot par to, ka šeit precīza laika solījumi ir jāuztver ar šķipsnu sāls.
“Tā nav mana problēma!” atkal uzstāju, un darbinieks atsāka nervozēt un zvanīt kolēģiem. Mēs varam jums atvest auto no Kasablankas! Tas būs pirms astoņiem vakarā!". Skaties kā gribi, bet Kasablanka ir trīssimt kilometru attālumā, un es nespēju iztēloties, kā to ir iespējams atvest solītajā laikā. Šo variantu atteicos akceptēt.
Vēl daži zvani un gaidīšana.
Labi, vedīs man rādīt alternatīvas. Esot atradis auto, kuru varētu atņemt citiem, iespējams, mazāk uzstājīgiem klientiem.
Lai arī biju rezervējis puslīdz modernu kompaktās klases auto ar kondicionieri, man vietā tika piedāvāts pamatīgi nolietots Dacia Logan bez kondicioniera. Tas esot vienīgais auto, kas esot pieejams, turklāt to jau rezervējis kāds cits, taču ar tiem viņš tikšot galā, jo rezervācija ir tikai uz vakarpusi.
Tajā brīdī es jau sāku nedaudz uztraukties, un pacēlu balsi: “Klausieties, es zinu, ka jums šeit liekas pavēss, taču es esmu no Eiropas, un ir plus trīsdesmit grādi. Mans maršruts iet tuksneša virzienā. Es negrasos par jau samaksāto naudu braukt ar apskādētu vecu mašīnu bez kondicioniera. Mums ir bērns! Mēs izcepsimies! Tā nav mūsu problēma, bet jūsējā. Risiniet to, mums vajag auto ar kondicionieri un šodien!”
Labi, gājām atpakaļ uz lidostas ēku. Vēl brīdis sēdēšanas. Devos pie blakus kantora un prasīju, vai viņiem ir automašīna, kuru varētu dabūt tūlīt uz vietas, cerībā, ka risks mani zaudēt kā klientu, motivēs darbinieku ātrāk darboties. Gan jau naudu no pirmā dabūšu atpakaļ. Redzams, ka visi šeit ir labi pazīstami, tāpēc konkurents neticīgi devās pie mana pirmā kantora darbinieka un jautāja, kas par desām. “Ak jums tikai dokumentu nav? Tas taču ir sīkums! Brauciet bez dokumentiem. Problēmu nebūs!” Es nekad neesmu braucis ar automašīnu šādā valstī, tāpēc man nav ne mazākā priekšstata, pie kādiem niekiem mēdz piekasīties policija un par kādu dokumentu trūkumu man nāktos maksāt milzu “bakšišu”. Atceros “1000 jūdzes” epizodi Marokā, kur braucējiem atņem pases, un viņi tās no policijas gaida dienām ilgi.
“Tas neder! Es negribu riskēt!”
Labi! Pēkšņi notika sižeta pavērsiens, un pēc desmit minūtēm būšot mašīna ar kondicionieri. Bijām neizpratnē, kur tāda ir radusies, un sākumā nodomājām, ka tas ir kāds darbinieka privātais auto, taču, nē, bija arī dokumenti un derīgas pilnvaras. Kad auto atbrauca, tas pat izskatījās tīri pieņemami, ja neskaita ar izolācijas lenti pielīmēto sānspoguli. Tas bija Peugeot 207, pajauns, taču apskrāpēts. Protams, bijām laimīgi, ka esam tikuši pie braucamā vēl pirms tumsas iestāšanās, tāpēc krāmējāmies tik iekšā, un bijām gatavi doties ceļā. Draudzīgi atvadījāmies no nomas kantora darbinieka, atvainojos viņam par nesavaldību, un šķīrāmies draudzīgi.
![Image](https://home.dodies.lv/2013-maroka/maroka-84@2x" caption=“Izbraucot no pilsētas, pazuda cilvēki, parādījās daba)
Tagad atlika iemācīties braukt. Mājās mums ir liels bezceļu auto, tāpēc kompaktklasē braukšana pati par sevi ir savāda, nemaz nerunājot par to, ka esam Marokā, kur ielās valda haoss.
Protams, noteikumi jau pastāv, taču ir dažādas īpatnības, pie kurām ir jāpierod. Pēc pirmās braukšanas dienas man prātā bija doma — tu visu mūžu brauc Latvijā, un tā ir tikai kā autoskola braukšanai šeit. Jebkurā brīdī tev pretī var izbraukt auto, bet velosipēdisti un kājāmgājēji nereti iet pa līniju, kas sadala joslas. Ja aplī ir trīs joslas, vairums tās izbrauc pa taisno, apļos nereti mēdz braukt arī pa kreisi, un ja brauc lēnām, gaismas nav jāieslēdz arī tumsā. Ja tu esi gājējs un ej joslai pa vidu, uz pīpināšanu nav jāreaģē, jo automašīna kaut kā jau tevi apbrauks! Jebkurā apdzīvotā ielā gājēji masveidā vazājas pa ielas vidu un no automašīnām necenšas izvairīties, kas nozīmē, ka automašīnas konstanti brauc pa pretējo joslu, padarot manevrēšanu bīstamu un neprognozējamu arī no citu vadītāju puses. Ja automašīnām ir jānogriežas, visi izvēlas taisnāko ceļu, un joslas pēkšņi pazūd, — rodas kaut kas līdzīgs gaļasmašīnai, kur visi no visām pusēm spiežas iekšā vienā krustojumā.
Īsi sakot, braukt Marokā ir jautri, un nekādas miegošanās pie stūres nav.
Tajā vakarā mums bija jānobrauc tikai kādi simts kilometri, turklāt bez īpaši lieliem kalniem pa ceļam, tāpēc braukt mācīties varēju mierīgi un bez stresa. Kā izrādījās, izbraucot no apdzīvotām vietām, haoss pazūd, un šosejas, lai arī šauras, tomēr ir ļoti kvalitatīvas un tukšas. Apdzīt gandrīz nekad nebija vajadzības, un braukšanu varēja izbaudīt, īpaši tāpēc, ka aiz pilsētu apņemošās atkritumu zonas parasti sākas pasakaini dabasskati ar sarkanām klintīm, plašiem tuksnešainiem klajumiem un palmām aizaugušām upju ielejām.
Viesnīca nebija rezervēta, tāpēc nebija konkrēta mērķa. Doma bija nobraukt līdz Azrou un tad skatīties, ko darīt tālāk. Ceļš bija labs, vakars bija skaists, izbaudījām saulrietus uz klinšu fona un ik pa brīdim apstājāmies, lai dziļi ieelpotu un plašu smaidu sejā priecātos par pilnīgi citādāko Maroku — jaunais ceļojuma posms bija sācies.
Neskatoties uz to, ka automašīna tomēr nebija jāgaida četras stundas, krēsla piezagās drīz un nemanot. Un tiklīdz ir krēsla, iestājas tumsa, jo šeit nakts pienāk ļoti strauji. Tas notika, kad bijām iebraukuši Azrou un sākām cirkulēt pa nelielo pilsētu, meklējot grāmatā noskatītu viesnīcu.
Grāmata mums līdzi bija tikai telefonā PDF formātā, jo neviens Marokas ceļvedis nebija izdots jau vairākus gadus, tāpēc apzinājāmies, ka informācija būs novecojusi. Šajā pilsētā bija minētas četras viesnīcas, no kurām vienu tad arī meklējām.
Izmetām vienu loku, otru. Neredzējām ne meklēto, nedz arī kādas citas — kā jau iepriekš minēju, valsts nav īpaši pielāgota tūristiem, kas ceļo paši (esmu dzirdējis, ka okeāna piekrastē viss ir pavisam savādāk, nekā tur, kur braucām mēs), un nekādu īpašo izkārtņu pilsētās nav.
Kad otro reizi metām loku caur centrālo apli, kurā, kā jau pienākas, visi brauc pa taisno vai kā pagadās, nez no kurienes izlēca policists un ar zizli lika man apstāties malā. Bija jau tumšs, un hoteļa meklēšana nozīmē daudz skatīties apkārt, tāpēc policists bija uzradies izteikti neveiksmīgā brīdī.
Viņš brīnumainā kārtā runāja izcilā, spēcīgi intonētā angļu valodā, eleganti rullējot R burtus un pielietojot teju vai britu akcentu.
“You passed through a roundabout, and this roundabout has a STOP sign. You did not stop at this stop sign, and this mistake will cost you seven hundrrrred dirrrhams!” viņš noskaldīja ar militāru intonāciju un precizitāti. Viņam neinteresēja mani dokumenti vai jebkas cits. Septiņsimt dirhamu ir aptuveni piecdesmit latu, līdz ar to biju smagi šokēts par pēkšņo pavērsienu.
Kamēr es ar pavērtu muti grasījos kaut ko teikt, viņš jau apstādināja citas mašīnas, un izturējās ļoti vēsi un profesionāli. Tā teikt “fakts: kļūda = fakts: sods” un viss.
Tiklīdz viņš atkal pievērsa man uzmanību, sāku izrādīt savu pārsteigumu, skaidrojot, ka šī ir mūsu pirmā braukšanas diena Āfrikas kontinentā, ir tumsa, ielās valda haoss, es nespēju atrast hoteli, un tas izraisīja šo kļūdu. Esmu apjucis un atvainojos par šo muļķību.
Viņš apdomājās un pieņēma šo informāciju. “Jūs sakāt, ka meklējat hoteli Azrou? Labi. Jums taps piedots. Hotelis atrodas aiz nākamā apļa, krustojumā pa labi, tad divsimt metrus tālāk. Arī pie nākamā apļa ir neliela izmēra STOP zīme. Tā ir arābu valodā, taču es pieņemu, ka jūs tagad ļoti uzmanīsieties, lai tādas pamanītu, vai ne? Vēlreiz — aiz nākamā apļa, pie kura ir neliela stop zīme, krustojumā pa labi, divsimt metru. Viss skaidrs? Brauciet!”
Ņemot vērā, ka nākamais hotelis par nakti maksāja sešas reizes mazāk kā šis nesamaksātais sods, jutāmies pamatīgi atviegloti, lai arī joprojām nedaudz satraukti.
Sekojot norādēm, kaut kādu ēku atradām, tā gan neizskatījās pēc viesnīcas un nekādi nebija marķēta. Pagalmā bija kaut kāds troksnis, tāpēc Nora izkāpa un devās apjautāties. Jā, šis esot “Hotel Azrou”. Iebraucām bedrainajā pagalmā, nolikām mašīnu un devāmies iekšā.
Ir tāds ceļvežu mēris. Tā ir slimība, kas piemeklē iestādes, kuras tiek minētas kādā no populārajiem ceļvežiem. Īpašnieks ir tik laimīgs no pēkšņā apmeklētāju uzplūda, ka pilnībā pārstāj domāt par savu biznesu un tikai kasē naudu. Piecus gadus vēlāk pilsētas labākais “Hotel Azrou”, kuram turklāt esot bijis lielisks restorāns, ir pārvērties par bordeli. Cenas ir norādītas par cilvēku stundā, restorānā pasniedz tikai stipro alkoholu, vienīgie apmeklētāji ir smagā reibumā un trokšņo. Viss ir piepīpēts un netīrs. Nav neviena tūrista.
Ņemot vērā, ka bija jau labi vēls, parādītā istaba bija pieņemama un nevienu citu hoteli tāpat nebijām redzējuši, tāpēc nolēmām palikt. Galu galā, mums bija tikai jāpaguļ, un agri no rīta jābrauc tālāk.
Viesnīcas vienīgais, gaužām neieinteresētais darbinieks vēlējās paņemt mūsu pases un doties tās nokopēt, kas Norai nekādi nepatika. Viņš par to īpaši nebija pārsteigts un tikai noteica, ka tādā gadījumā mums papīri būs jāpilda pašiem. Tas šeit tāpat ir bijis jādara jau visās citās viesnīcās, tāpēc biju jau uztrenējies un īpaši ļaunā neņēmu. Papīri ir kaitinoši detalizēti, nesaprotu, kāpēc katrā viesnīcā ir vajadzīgi visi mani dati, adrese, pases numurs, datumi, iepriekšējās un nākamās naktsmītnes nosaukums, vīzas numurs un tamlīdzīgi. Uz to brīdi biju jau sācis rakstīt tikai daļēju informāciju, jo tāpat neviens to nekad nelasīs. Galvenais, lai izskatās aizpildīts.
Beidzot varam nomierināties un atpūsties. Istaba bija šausmīga. Griestos bija milzīgi dzelteni pleķi, kas likuši apmetumam atkārties lielās plēksnēs. Viss bija ļoti netīrs, krāns trokšņoja un izdeva tikai vēsu ūdeni, viena no trim atsperu gultām kopā turējās tikai tāpēc, ka bija uzlikta uz guļus apgāzta skapīša, un no dzertuves, kas atradās zem istabas, nāca cigarešu dūmi. Protams, gulēt bija iespējams, un tā arī bija galvenā prasība, īpaši ņemot vērā zemo cenu. Nosmējāmies, ka esam palikuši arī sliktākās vietās (tiesa gan, bez bērna), ar Oliveru palasījām vakara pasaku un devāmies gulēt.
Naktī pamodos no ļoti spokainas, attālas dziedāšanas. “Allāhu akbar, Allāhu akbar, Ash-hadu an-lā ilāha illā llāh.” Pusmiegā klausījos, nevarot saprast, vai Muezīna sauciens uz lūgšanām vairāk ir spocīgs vai skaists. Piecas reizes diennaktī Muezīns dzied šo aicinājumu, un to klausīties ir viena no skaistajām, bet reizē spocīgajām lietām musulmaņu zemēs. Fonā skanot šīm lūgšanām, es atkal ieslīgu miegā.
Rīts pienāca drīz. Viesnīcā neviena nebija, arī darbinieku. Atslēgu atstājām uz galda, arī mūsu auto bija vienīgais pagalmā. Braucām atpakaļ uz centru, kur novietojām automašīnu un devāmies brokastu meklējumos. Gandrīz viss bija ciet, taču izdevās atrast franču stila brokastu ēstuvi, kurā jau kārtējo reizi sēdēja tikai garlaikota paskata veči. No ēdienkartes arābu valodā neko nevarēja saprast, taču izdevās noskaidrot, ka ir pieejamas omletes un kafija. Viss, kas mums nepieciešams.
Kafejnīca bija pat tīri moderna, tikai atkal jau nedaudz piesmēķēta. Kā jau parasti, Marokas omlete bija vienkārši cepta ola, taču ar to bijām rēķinājušies. Tika pasniegta arī klasiskā maize, līdz ar to paēdām normāli.
Un diena Marokā varēja sākties.
Mums nebija plāna, nebija rezervāciju — jutāmies brīvi un neierobežoti. Bija skaidrs virziens, un tajā arī devāmies. Nolēmām, ka dosimies tik tālu uz tuksneša pusi, cik spēsim nobraukt, un tad skatīsimies tālāk.
Rīta miglā Marokas akmeņu lauki izskatījās īpaši burvīgi. Ik pa brīdim piestājām, lai atpūstos, fotografējām skatus, kāpelējām pa klintīm un visādi citādi rūpējāmies, lai brauciens nebūtu vienmuļš un nogurdinošs. Izrādījās, ka kilometri ripo ļoti raiti, līdz ar to nolēmām, ka brauksim līdz galam, līdz Merzouga.
Merzouga ir neliela apdzīvota vieta īsi pirms Sahāras tuksneša. Tā kā Maroka ir vienīgā valsts pasaulē, kur ar automašīnu ir iespējams piebraukt pie milzīgajām Sahāras “Erg” kāpām, negribējām laist garām iespēju tās apskatīt. Marokā ergu lauki nav tik neizmērāmi plaši kā Alžīrijā, taču šeit līdz tiem pieved pirms pieciem gadiem asfaltēts ceļš. Agrāk te bija grants ceļš, taču nu jau jebkurš uz šejieni var atbraukt arī ar autobusu.
Līdz tai gan vēl bija jātiek.
Pa ceļam bijām dažādās citās nelielās pilsētās, un skati mainījās arvien vairāk. Nelielās apdzīvotās vietas, kuras redzējām pa ceļam, jau atšķīrās no pilsētām, kur bijām bijuši. Mājas bija no sarkanīgiem māliem, un dzīves līmenis bija nesalīdzināmi zemāks. Vienīgās upes, kuras redzējām, bija pavisam izžuvušas, un mēs tās dēvējām par upēm, kuru nav.
Pie Erfoud nolēmām nogriezties nost no ceļa, lai apmeklētu kādu ģeoslēpni. Apraksts neliecināja, ka tam būs viegli piekļūt, taču, tā kā iepriekšējie atradēji bija braukuši ar tādu pašu auto kā mēs, tomēr mēģinājām. Jābrauc bija padsmit kilometrus nost no šosejas, sākumā pa lielāku grants ceļu, tad pa arvien sīkākiem, līdz beigās tas atdūrās pavisam nelielā dubļu māju ciematiņā, kur tālāk braukt šķietami nebija iespējams. Mazi bērni bariem sāka aplipt ar mašīnu un māja, lai tālāk nebraucam. Attaisīju logu, lai kaut kā saprastu, kur jābrauc tālāk, taču izrādījās, ka tas ir māņu manevrs, tikai lai paprasītu man naudu. Sakaltušo dubļu celiņi bija gandrīz par šauru, lai automašīna izsprauktos, jo te redzēja tikai ēzeļus un kādu cilvēku uz motorikšas, taču lēnām un uzmanīgi turpināju braukt, sekojot GPS norādēm. Vairākas reizes likās, ka esmu iebraucis kādā pagalmā, taču ar lielu smaidīšanu un žestikulēšanu turpināju braukt.
![Image](https://home.dodies.lv/2013-maroka/maroka-98@2x" caption=“Viena no lielākajām ielām)
Vairākās vietās nācās pārbraukt lielākiem izciļņiem un pat vienam pussabrukušam akmeņu tiltiņam, kur, likās, uzgulsimies uz mašīnas apakšas, taču kaut kā izdevās no tā izvairīties, un nonācām atkal uz pašaura akmeņu celiņa, kas veda tālāk prom no ciema.
Apkārt bija tuksnesis. Dažas palmas, izkaltuši un asi krūmi, akmeņi, neizmērāmi daudz akmeņu. Akmeņu lauks sniedzās līdz horizontam. Pēc kartes izskatījās, ka šis nelielais celiņš turpinās vēl dažus desmitus kilometru un izbrauc atkal atpakaļ uz šosejas, taču ar mūsu maziņo Peugeot pavisam negribēju riskēt iesprūst tuksnesī. Ja mēs būtu braukuši ar savu auto, es noteikti būtu braucis tālāk, jo izskatījās, ka būtu interesanti.
Ārā bija vājprātīgs karstums. Bijām sasnieguši mērķi - slēpnis bija paslēpts blakus kādai senai un vējos apdrupinātai celtnei tuksneša vidū. Ilgi gan neuzkavējāmies, jo karstums bija tiešām neizturams. Jau piecpadsmit minūtes vēlāk braucām atpakaļ. Vietējie droši vien bija neizpratnē — ko mēs tur meklējām?
Tālākais ceļš gāja gludi un mierīgi. Ilgi vairs nebija atlicis. Izbraucām cauri Rissani, un tālākais jau bija tikai trīsdesmit piecu kilometru posms līdz Merzouga. Ceļš bija taisns kā līnija, apkārt pletās tikai tuksnesis, ne krūmu, ne koku, skats pletās bezgalīgi tālu. Tikai tālumā pie horizonta sāka parādīties milzīgo ergu stāvi — kāpas, līdz pat 150 metru augstas. Drīz sāksies Sahāras tuksnesis.
![Image](https://home.dodies.lv/2013-maroka/maroka-99@2x" caption=“Jūtams Sahāras tuvums)
Jo vairāk tuvojāmies Merzouga, jo vairāk sapratām, kas bija domāts grāmatā, kur Merzouga bija aprakstīts nevis kā tuksneša ciems, bet gan kā tuksneša cirks. Visapkārt sāka parādīties reklāmas plakāti — hotelis tur, hotelis šeit. Hoteļu norādes interesantā kārtā rādīja pa taisno tuksnesī — tur, pēc desmit kilometriem, ir mūsu jaukais hotelis. Šīs zīmes domātas daudzajiem bezceļu auto, kuri veselām “ekspedīcijām” uz šejieni brauc, lai ālētos pa smiltīm un tad brauktu atpakaļ uz dzimto Spāniju.
Pati Merzouga ir pilnīgi necils, sīks un mazapdzīvots ciemats, kura ceļi ir no grants un smiltīm un kurā nav nekā apskates vērta. Četras ielas un divdesmit mājas - gandrīz visas arī kaut kādi mazi hoteļi. Mums pat neļāva pašiem apstāties — kaut kādi ceļmalas tupētāji uzreiz pieleca kājās, un bloķēja ceļu. Tiklīdz piestājām, uzreiz sāka bāzties virsū ar savu “vislabāko hoteļu” vizītkartēm. Nosmējāmies un devāmies vien tālāk. Tā kā viss šeit sastāvēja no nelīdzenas un akmeņainas grants, daudz kur izbraukt nemaz nevarējām. Visi grāmatas rekomendētie hoteļi atradās vietās, kas pieejamas tikai džipiem.
Te pēkšņi uzradās kaut kāds cilvēks uz mopēda un sāka atkal jau reklamēt savu pašu labāko hoteli. Tā kā atkal jau bijām situācijā, kad pašiem labākas idejas nav, nolēmām viņam paklausīt un sekot līdzi. Kā izrādījās, viņa hotelis ir vēl tālāk, vairākus kilometrus projām no Merzouga, lielā Erga otrā pusē. Jāatzīst, ka sekot viņam kopumā bija labs lēmums, jo viesnīca tiešām bija labā vietā.
Tuvumā neviena ceļa, apkārt tikai tuksnesis un milzīgās smilšu kāpas. Rietēja saule, un kāpas spīdēja spilgti oranžas. Interesantais pagalma tipa hotelis bija būvēts no dubļiem, kas kopā sastiprināti ar tādām kā pakulām, un bija ļoti plašs, grezni iekārtots, ar baseinu. Skati visapkārt pavērās fascinējoši. Beidzot mūs atkal pārņēma miers, patīkama atmosfēra un klusums.
Mēs bijām atbraukuši uz Tuksnesi.
![Image](https://home.dodies.lv/2013-maroka/maroka-100@2x" caption=“Oāze tuksnesī, relaksējamies skaistā viesnīcā)
> Turpināt uz nākamo daļu