Takayama un Kanazawa
Atbraukuši uz Kanazawa, ejam noskaidrot kur ir velosipēdu noma. Ieeju auto īres mājiņā, kur uz durvīm uzzīmēts arī velosipēds un cenšos kaut ko noskaidrot, un pirmo reizi saskaros ar japāņiem, kuri nevienu vārdu nesaprot angliski. Rādu uz uzzīmēto velosipēdu, taču tie purina galvas, un rāda uz sienas pulksteni, lai nāk rītdien. Nu neko. Tālāk pa tumsu gājām meklēt nākamo naktsmītni. Pa tumsu, jo piešāvāmies jaunai ceļojumu laiku taktikai - no rīta un pa dienas gaišo pusi apskatām pilsētu kurā esam ieradušies, un vakara pusē sēžamies vilcienā, lai brauktu uz nākamo pilsētu. Tādejādi nezaudējam dienasgaismu, un hotelī ierodamies tieši uz gulēšanas laiku.
Kanazawas viesu nama nosaukumis sākumā šķiet aizdomīgs (“O-čakarē”), taču izrādas, ka tā ir ļoti jauka un tīra vieta. Tīra pat priekš Japānas standartiem, šajā valstī nekur nav atkritumu, nekas nav apkrāsots ar grafiti, un pat lauku tualete stacijā, kurā nav jāmaksā, ir vienkārši kā jauna. Teju vai gulies uz zemes - sauss, kārtīgs un smaržojošs. Par tualetēm runājot, kad gājām pārgājienā no Tsumago uz Magome, mežā pa ceļam ieraugam būdiņu. Oliveram tieši vajag uz tualeti, piedāvāju Norai iedot telefonu ar lampiņu, taču izrādās, ka meža vidū būdiņa ir ne tikai apgaismota, bet tā ir labiekārtota ar silto automātisko podu, un visām citām ekstrām, kuras var sagaidīt japāņu tualetēs. Te nu bija caurums grīdā.
Viesu namā mūs sagaida īpašniece, kas ir ļoti jauka un draudzīga, taču apgalvo, ka arī šīs viesnīcas rezervēšanas sistēmā ir bijis rakstīts, ka šeit bērnus neuzņem. Bet viņa ir jauka un pretimnākoša, un saka, ka prom jau mūs nesūtīs. Tātad jau otrā viesnīca ar šādu dīvainu punktu.
Nākamajā dienā īpaši necenšamies atkal meklēt nomas velosipēdus, dodamies uz autobusu. Atkal pamanām latviešu tūristu grupu, cenšamies mest loku, un dodamies uz citu autobusu.
Mērķis gan mums ir viens, jo šajā pilsētā galvenie apskates objekti ir viens pie otra - tie ir Kanazawas pils, un Kenrouaken dārzs. Šis skaitas viens no retajiem japānas parkiem, kas veidoti ievērojot visus perfektā dārza principus (pēc kaut kādiem mistiskiem japāņu standartiem).
Parks tiešām ir burvīgs un ļoti skaists. Latviešus nesatiekam, izstaigājamies, safotografējam ziedlapām klātos celiņus un upītes un nedaudz apskatām arī pili. Atceļā dodamies ar kājām, jo nolemjam apskatīt arī lokālas nozīmes tirgu (ar domu, ka tas nav tūristu objekts), kurā ir milzīgi daudzumi zivju un visādu interesantu dārzeņu. Olivers saēdas zemenes, kas ir ļoti saldas un sulīgas. Meklējot vienu no rajona ģeokastītēm, piestājam pie kāda Šinto tempļa. Kastīti atrod Nora, es tikmēr ieeju templī paskatīties. Tur divi priesteri nāk klāt parunāties. Onkas tiešām ļoti jauki un runīgi cilvēki, runājāmies vismaz kādas piecpadsmit minūtes - par dzīvi, par ceļošanu, par latvijas un japānas atšķirībām. Viena no priesteriem uzdevums ir uzsist pa gigantisku gongu, kad kāds atnāk noskaitīt lūgšanu, un kad ir ienākusi kāda sieviete, viņš atvainojās, apsola tūlīt būt atpakaļ, un aizsteidzas pie gonga. Kad esmu izstāstijis, ka Latvija atrodas netālu no Somijas un Čehoslovākijas (valstis, kuras viņiem izdevās identificēt, nekas, ka vienas jau sen nav), nolemju iemest naudiņu ziedojumu kastītē, taču izrādās, ka tā nav ziedojumu kastīte, bet iespēja nopirkt nākotnes pareģojumu. Pareģojumu man izsniedz uz lapiņas, kas protams ir japāņu valodā. Saku priesterim - nu ko, būs jātulko! Tālāk sekoja visai jautra un komiska lauzītā tulkošana, kurā noskaidroju, ka nākotnē viss būs labi, ja man gadās pazaudēt pasi, nav jāuztraucas, un ka jābūt labam pret sievu. Pasmējāmies, un bija laiks atvadīties.
Šis bija viens no pozitīvākajiem piedzīvojumiem, guvu tur tādu emociju devu un pozitīvu enerģiju kādu grūti uzņemt citos veidos. Viena no atmiņām, kuru varēšu paturēt vēl ilgi, un kuru šķiet nekad neatkārtot dodoties tūrfirmas braucienā.
Tālāk ar kājām dodamies uz viesnīcas pusi, pa ceļam izvēloties mazākās ieliņas un redzam vēl daudz interesanta nost no apskates objektiem.
> Turpināt uz nākamo daļu