Kāpēc jums ir zobens?
Un tā, ar svaigi remontētu auto, 140Ls nabagāki, devāmies tālāk. Ilgstošu diskusiju rezultātā bijām vienojušies par nebraukšanu uz Bosniju, jo tomēr bijām ar bērniem, un Zanei bija sākušās problēmas ar veselību - kas līdzīgs vēdera gripai. Brauciens pa maksas ceļu bija ātrs un viegls, bija jau krēsla kad braucām garām Novi Sad. Bijām nolēmuši nebraukt uz jau pazīstamo “Paradīzes dārza” kempingu (kas patiesībā saucās Pipacs), bet braukt tik tālu cik varam - uz nākamo zināmo kempingu pie Horvātijas robežas. Tam itkā bija jāatrodas pie Donavas upes, putniem svarīga mitrāja malā.
Bija jau tumšs kad sasniedzām Apatin pilsētu. Kādu brīdi braukājām pa dīvainu šauru celiņu gar Donavas upi, un meklējām savu kempingu. Sākumā bija bijušas tradicionālās Kempingu ceļa zīmes, taču tad tās aprāvās pie zīmes “Kempings pa labi 200m” lai gan tur bija tikai privātmāju rajons bez kempinga pazīmēm. Laikam pamodinājām vairakus iedzīvotājus, jo ar saviem lukturiem tur izspīdinājām visu rajonu veltīgi meklējot kempingu. Bezcerībā griežoties apkārt, Nora pamanījās uzbraukt tumsā apslēptam stabam, un nedaudz ielocīt mašīnas pakaļējo bamperi. Beigās es izdomāju pameklēt citur - un atradu. Izrādās, ja T veida krustojumā ir uzstādīta zīme “Kempings pa labi 200m” tad tas ir jāmeklē nākamajā krustojumā pa labi. Šī loģika mums tā arī nekļuva skaidra, bet bija jau vēls, un ātri vien sākām uzstādīt teltis kempingā, kas bija ļoti sakopts un labi iekārtots, tikai bez apsaimniekotājiem. Pieņēmām ka tie guļ, un taisījāmies darīt to pašu.
Naktī arī Madei bija sākusies vēdergripa, tāpēc kopējā atmosfēra nebija gluži pacilāta. Paēdām brokastis noskatoties kā citi kempingisti aizlaižas nemaksājuši (steigā pakojās jau pirms astoņiem, un meta aizdomīgus skatienus uz mums). Tā arī nesagaidījām saimniekus, un lēnā garā pakojoties, beigās aizbraucām nesamaksājuši. Un labi ka tā, jo šis kempings bija paredzēts kā ļoti dārgs.
Rīts sākās ar došanos uz robežkontroles punktu, kuram jau bijām naktī pabraukuši garām meklējot kempingu.
Izbraucot no Serbijas piesējās kontrole. Šoreiz bijām sadalījušies sistēmā “mammas un bērni” un “tēti un ieva”. Pirmo mašīnu Serbi palaida cauri pa taisno, bet otro mašīnu lika noparkot sānos un lika visiem izkāpt. Robežsargi bija ļoti diplomātiski un mierīgi, teiksim tā - šeit man bija mazāk uztraukuma kā uz Ukrainas robežas, taču pārbaude bija daudz stingrāka. Lika izkraut ārā pilnīgi visas mantas. Tā kā somās iekšā īsti neviens neskatījās, uzreiz sapratu, ka vērotas tiek reakcijas un uzvedība. Kad viss bija izņemts, striktākais vecis - Tomašeks - sāka uzdot jautājumus auto īpašniekam. Pamana rigipša skrūves durvju apdarē, un liek durvju apšuvi plēst nost. Andrejs šokētu sejas izteiksmi - “bet taču viss tur izbirs ārā, un es nevarēšu salikt!” Robežsargs pasmejas — “vajag taču salabot!”. Andrejs pretim — “bet skrūves jau arī ir remonts!” un robežsargs liekas mierā. Pēkšņi jautājums “kapēc jums ir zobens bardačokā?!”. Izrādās Andrejam tik tiešām līdzi milzīgs nazis, aptuveni tāds par kuru man jautāja Ukrainā. Uzklausa taisnošanos, un liekas mierā. Var redzēt, ka veči tiešām nepiekasās faktiem, bet lasa mūsu emocijas. Ierauga zīmējumu bagāžnieka sānos un uzdod fantastisku jautājumu “Kas ir šīs gleznas autors?”. Andrejs — “mana sieva!!!“Mērķis bija uzlikts Papuk dabas parka Velika pilsēta, jo tur domājām pastaigāt pie dabas un atpūsties no pilsētām. Brauciena laikā jau bija skaidrs, ka šodien vēdergripas kārta ir Andrejam, un viņš izskatījās arvien bālāks. Ieradušies Velika sapratām, ka pārgājienā neviens iet negrib, un tāpēc vairākas stundas nozvilnējām tādā kā akvaparkā. Bērniem protams tas bija augstākais kaifs, kas savā ziņā garajā ceļojumā arī bija ļoti noderīga atpūta.
Andreju nomainīju es, un turpinājām braukt citā sastāvā. Turpat netālu kalnos bija plānots savākt dažas geokastes, taču izrādijās, ka kalnu ceļš nav gluži iela, bet kārtējais līkloču akmeņu ceļš. Braucām augšā, lejā, līku loču, beigās nokļuvām tādā kā pārgājienu stacijā - tur bija daudz informācijas par pārgājienu maršrutiem, par Papuk parka ģeoloģiju, atpūtas vietas, kaut kāda bāze, ezeriņš. Kamēr citi atpūtās un staigāja gar ezeru, es devos nelielā pārgājienā augšup pa kalna taku pēc ģeokastes. Ar “nelielā” es tādu arī domāju, jo atpakaļ biju labi ja pēc 20 minūtēm.
Lapenē paēdām pusdienas, un devāmies tālāk. Brauciens pāri kalniem bija visai interesants, jo ceļš bija vieglajām mašīnām gandrīz nederīgs, ļoti akmeņots, tāpēc bija patīkama pārmaiņa pēc šosejām. Savācām vēl dažas kastes, dažas neatradām, lai arī izbaudījām lieliskus skatus un daudz mežu. Pāris vietās nācās apbraukt remontētas šosejas, bet GPS mūs labi izveda kur vajag, un drīz jau bijām pie Ungārijas robežas. Tā kā visiem pēc kārtas bija sākušās vēdera problēmas, nolēmām tēmēt uz Budapeštu un tad mājup.
Iebraukšana Ungārijā ir kā iebraukšana Vācijā - sākas milzīga šoseja, viss paliek tīrs un sakopts, parādās civilizācija. Pa tumsu aizbraucām uz Pecs, kur palikām kalna galā kempingā ar skatu uz pilsētu - to gan diži neizbaudījām, jo kempings bija gigantisks un bija nakts. Kamēr Andrejs ar bērniem aizgāja gulēt, mēs ar nu jau veselo Zani un Noru palikām luktura gaismā uz soliņa atzīmēt jauno valsti - tukšojām remdenu alu un grauzām našķus siltajā naktī.
Pats kempings bija visai interesants, spriežot pēc uzrakstiem uz asfalta, te bija pie 1000 vietām. Kempings izskatījās vecs, kaut kas no astoņdesmitajiem, jo liela daļa ekipējuma bija tāda stila un viss bija visai nolietots. Tāds “padomju stila” kempings par kuriem īsti nefanoju, iepriekš aprakstītie privātie kempingi māju pagalmos man patīk daudz varāk. Taču te bija tāda “padomju pionieru pulciņš” atmosfēra, ka bija arī interesanti.
Tālākais ceļš uz Budapeštu bija diezgan taisns un viendabīgs, jo veda pa šoseju. Taču kādu šoseju! Ungāru M6 šoseja ir labākā kādu bija nācies redzēt ilgos laikos. Plata, ar sienām, perfekti taisna un gluda - kā jau jauna šoseja. Šo posmu nobraucām praktiski neapstājoties, toties noskaidrojām, ka Discovery 1 var sasniegt arī teju 140Kmh.
Budapeštā nolikām mašīnu un devāmies apskatīt pilsētu. Atradām kārtējo lielisko bērnu laukumu kur labi izspēlējāmies un atpūtāmies, nopirkām dzērienus jo bija vienkārši neizturams karstums, devāmies apskatīt tiltu un pilsētas otru pusi. Ceļojums tuvojās beigām, visiem bija nogurums un nebija lielas vēlēšanās blandīties pa lielām pilsētām. Izstaigājušies, devāmies atpakaļ uz bērnu laukumu, kur pēc kāda brīža spēlēšanās un atpūtas, Oliveram arī palika slikti. Savācām mantiņas un devāmies uz mašīnu. Dīvainā kārtā Olivers ļoti ātri tika tam notikumam pāri un jau gribēja spēlēties tālāk, taču mēs sapratām, ka nu noteikti ir laiks doties mājup, jo vienīgie atlikušie bijām mēs ar Noru, un ja mēs abi saķertu problēmu, nebūtu pietiekams daudzums šoferu kas varētu braukt mājās. Nezinu kas tas bija par vīrusu, taču papildus sliktajai dūšai nāca nenormāls nespēks un gripai līdzīgas sajūtas, kur cilvēks vienkārši kļūst nelietojams.
Devāmies atpakaļ uz šoseju, un nospraudām mērķi jau Slovākijas pilsētā Zvolen. Ideālās šosejas turpinājās gandrīz līdz robežai, bet kad robežu vakarā šķērsojām, sekoja lielākais brauciena kontrasts - pat iebraucot Ukrainā nebija šāda vides atšķirība. Iebraucot Slovākijā bija sajūta, ka nobraucam no asfalta, un iebraucam atkritumu izgāztuvē. Pazuda ceļa segums, visa pilsēta sastāvēja no bedrēm un remontiem, nebija apgaismojuma un vispār iespaid bija drausmīgs. Es jau vienmēr esmu uzskatījis, ka viss kas Slovākijā ir labs, nav cilvēku radīts (daba, kalni) bet pārējais ir liela miskaste. Piemēram Bratislava ir viena no drausmīgākajām eiropas pilsētām - ja vien jums nepatīk bedres, padomju stila deviņstāvu arhitektūra, un neadekvāti augstas cenas. Viņiem protams nevar ticēt un tas ir vairāk kā joks, bet mani Čehu draugi apgalvo, ka sadaloties Čehoslovākijai, inteliģence palika pie varas Čehijā, un Slovākija palika pašplūsmā.
Katrā ziņā pa vidi līdzīgu lielam autoservisu rajonam, mēs devāmies uz savu kārtējo kempingu, kas bija visai pieklājīgs un normālas cenas. Ieradāmies tur jau tumsā, pa ceļam braucot Oliveram turpinājās vēdergripa, un bija visai grūts brauciens. Kempingā ierodoties, ātri vien gājām gulēt. Nākamjā rītā es viens pats devos uz pilsētu lai sameklētu bankomātu un izņemtu naudu kempingam, jo šķiet visiem jau bija beigusies nauda kontos, un dīvainā kārtā Eiro mums nebija līdzi (lai nu ko, bet tas ka Slovākija bija pirmā valsts mūsu braucienā ar Eiro, man bija šoks). Šis rīts iesākās arī ar citu lietu - man un Norai bija sajūta, ka arī mums sākas veselības problēmas, tāpēc bija nelielas bailes zaudēt dienu slimojot. Tomēr tuvojās termiņš lai ierastos mājās un darbā.
Diena pagāja savaldot organismu un paraleli braucot pa skaistu kalnainu rajonu. Lai arī jutāmies briesmīgi draņķīgi, turējāmies, un tā arī pavisam slikti mums nepalika. Sasniedzām Krakovu, kurā izgājām pastaigāt pa pilsētas centru, taču liela noskaņojuma doties jau redzētajā vecpilsētā nebija - tāpēc piestājām smukā ēstuvītē paēst pusdienas. Apetītes lielai daļai joprojām nebija, taču vajadzēja pabarot jau atkopušos bērnus, un pašiem piespiesties kaut ko uzņemt enerģijai. Kas gan bija skāde, jo ēdiens te bija lielisks, un žēl ka to pilnībā nevarējām izbaudīt.
Tālākais ceļš bija tipisks lielo gabalu pārbrauciens uz Rīgu. Pa ceļam nakšņojām netālu no Varšavas, apmeklējām IKEA (vismaz mūsu draugu lokā, nav iespējams braukt cauri valstij kur ir IKEA, un tur neiebraukt), tad nakšņojām Lietuvā. Polijas kempings bija visai skaļš un atradās pie pilsētas Warka, kur ražo vienu no zināmajiem Polijas aliem. Foršākais šajā kempingā bija tas, ka ceļš no Warka uz Warsaw veda pa maziem un šauriem lokālajiem ceļiem, kurus Polijā reti nākas izbraukt, un redzējām desmitiem kilometru plašus ābolu dārzus, kas deva ieskatu Latvijas lielveikalos pazīstamajos poļu produktos.
Vēlāk bija interesants starpgadījums ar Lietuviešu tanti, kas īsti nevēlējās mūs uzņemt kempingā pie robežas - tante bija pārliecināta, ka viņai pieder reģiona kempingu monopols, tāpēc visai augstprātīgu attieksmi viņa mūs izvadāja pa teritoriju, uzskaitot cik latus par katru papildus priekšmetu ir jāmaksā. Piemēram - lats par tualeti no cilvēka. Pārsteigti pajautājām, vai jāmaksā arī tad, ja tualeti negrasās apmeklēt, un vai atkarīgs no apmeklējumu “daudzuma”. Beigās cena jau sastādija tādu summu, ka mēs pateicām - nē paldies, un viņa mums novēlēja atgriezties, jo te nekā cita neesot. Rezultātā nakšņojām jau kādus 100Km tālāk uz māju pusi, attālumā kur jau nedaudz kauns palikt pa nakti, nedodoties mājup. Bet bija jau tik vēls, un bijām tik noguruši, ka nevēlējāmies nevienu spīdzināt.
Tagad rakstot, ir sajūta ka lielu ceļojuma daļu skrējām pa šosejām, taču reāli tā nelikās - tomēr tikai pēdējās trīs dienas devāmies mājup, un daļa no steigas bija deļ veselības problēmām. Kopumā ceļojums bija interesants, kārtējo reizi izbaudījām jaunu nakšņošanas veidu, par kuru bērni bija sajūsmā. Apskatījām vairākas jaunas valstis, redzējām daudz no tā, ko jau sen biju sapņojis redzēt. Un visbeidzot - izbaudījām pilnas divas nedēļas tās vasaras, kuras šeit Latvijā tā arī nebija.
> Atpakaļ uz sākumu