Ļvova un ceļš līdz robežai
Pienāca rīts. Olivers atrada televīzijas pulti, un ātri vien atrada “Barančik Šon” ukraiņu valodā. Pēc uzvārijām kafiju, un izmantojām iespēju pasēdēt internetos (kā jau normāli telefongīki). Kad viss bija izdarīts, savācām mantiņas, un devāmies uz pilsētu pastaigāties - bija sarunāts, ka mēs staigāsim, un kad būsim galā, atnāks tante lai paņemtu atslēgas.
Ļvova ir jauka pilsēta, bet tai ir savas savdabīgās odziņas, kas to padara visai atšķirīgu no tām eiropas pilsētām, kurām to mēdz pielīdzināt. Satiksmes noteikumu šeit nav, visi parkojās kur vēlās. Krūmi, dobes, vārti - nekādu problēmu. Iedomājieties, ja centrā nebūtu vietas, un es noparkotos blakus bijušajam Ļeņina piemineklim mauriņā (tur tik bieži mainās eksponāti, ka grūti to vietu precīzāk norādīt)? Vai arī - ja ir krustojums ar piecām ielām, un vajag pa kreisi - pareizā trajektorija ir pa taisno, un gāzējot, lai paspētu pirms tramvaja. Nekas, ka pa pretējo joslu, šķērsojot trajektorijas citām mašīnām. Krustojumos virzieni nepastāv.
Ielās ir daudz žiguļu un zapiņu, interesantas telefona būdiņas no koka, un visādas tādas lietas, kas kombinācijā dod nedaudz padomju atmosfēru. Ņemiet gan vērā, es neesmu bijis Ukrainas austrumu daļā, Baltkrievijā vai citās daudz padomistiskās valstīs. Šī ir mana pirmā pieredze NVS valstī.
Katrā ziņā, diena bija skaista un saulaina, un lēnā gaitā devāmies izpētīt pilsētas centru, protams puslīdz vadoties pēc īsākajiem attālumiem starp geokastītēm.
Pusdienas ēdām tradicionālā stila ēstuvē, kas reklamēja vareņikus, kvasu, banošu un citas lokālās specialitātes. Banošs ir tāds interesants kukurūzas miltu ēdiens, vārīts skābajā krējumā, ar brinzas gabaliņiem. Ļoti garšīgs.
Uz gājēju ielas atradām gāzētā ūdens automātu, kādus atceros no bērnības. Šķiet blakus matīsa tirgum bija vairāki tādi rindiņā. Nogaršojām ūdeni ar sīrupu un sabildējāmies.
Kad visi bija pārstaigājušies un noguruši, devāmies atpakaļ uz dzīvokli, un ieradāmies precīzi vienā laikā ar otro auto ekipāžu, kuri bija steigušies un tikuši mums līdzi. Tālāk tikai nācās atrast nākamo naktsmītni. Kad atnāca dzīvokļa saimniece, jautājām vai varam šeit palikt pa nakti vēlreiz, taču izrādijās, ka dzīvoklis ir rezervēts citiem cilvēkiem, taču tantei bija padomā kāds cits, daudz mazāks bet arī lētāks dzīvoklītis. Ukrainā nepalikām kempingā, jo nesen notikušā Euro futbola čempionāta dēļ kempingu cenas 100Km radiusā bija uzkāpušas pat līdz 100Eur par telti, un nebija nolaistas par spīti tam, ka čempionāts jau bija beidzies.
Sakrāvām mantas, iesēdinājām tanti blakus, un sekojām norādēm kā aizbraukt uz otru dzīvokli. Šis bija mazāks, taču daudz elegantākā mājā novietots dzīvoklis. Izkrāvām mantas, un devāmies iepirkties uz tuvējo veikalu. Kamēr braucām no viena dzīvokļa uz otru, mašīnai bija uzradusies pamatīgi skaļa problēma. Atlaižot gāzes pedāli, no lejas nāca visai kaitinošs troksnis. Mēģinājām vizuāli inspicēt visu ko varējām, taču nekādas konkrētas aizdomas neradās. Ar Andreju nolēmām atrast tuvāko Land Rover servisu, un doties pēc konsultācijas. Pulkstens jau bija pāri pieciem, taču nolēmām vismaz mēģināt. Servisu atrast nebija grūti, taču tomēr tas bija ciet. Nekas - brauksim no rīta vēlreiz.
Taču pēkšņi sapratām, ka ir viena problēma - nebijām nekur atzīmējuši, no kurienes braucām, un serviss atradās ārpus pilsētas, tādā kā Ulmaņa gatvē. Pēc atmiņas skatoties kartē, vieta likās puslīdz skaidra, taču piebraukt tur nebija tik viegli. Traucēja remonti, vienvirziena ielas, un tas, ka nebija īsti skaidrs, kurā no paralelajām ielām bija jānokļūst. Šķiet padsmit reižu pabraucām garām itkā redzētām vietām, taču neizdevās atrast pareizo šķērsielu. Kamēr Nora priecājās, ka auto tiek acīm redzot labots, mēs vairāk kā stundu riņķojām pa Ļvovas centra sīko sānieliņu tīklojumu, cenšoties izsekot braucienam ar tanti. “Šeit mēs griezām pa kreisi un tad pa labi, oj nē tur ķieģelis, braucam apkārt kvartālam, oj nē tur tupiks un tur remonts, met riņķī” utt.
Beigās uzdūrāmies pārtikas veikalam, kurā bijām iepirkties, un turpat netālu jau atradām arī dzīvokli. Paņēmām bērnus un mammas, un aizbraucām uz bērnu laukumu, kuram bijām garām braukuši savas septiņas reizes.
No rīta pēc brokastīm devāmies vēlreiz servisa virzienā, šoreiz atzīmējot māju kartē, bet par lielu vilšanos - jebkādas skaņas vai vibrācijas bija pazudušas, visticamāk nakts kondensāta iespaidā. Servisa džeks ar mani izvizinājās pa apli, beigās pateica - “da ņihuja ņislišu” un iedeva vizītkarti.
Nekas - turpinājām ceļu un devāmies Rumānijas virzienā. Atlika gan izbraukt no pilsētas, kad mašīnai uzradās jauna problēma, pamatīgas vibrācijas no kardāna puses otrajā un trešajā pārnesumā, kas uz 100% nostiprināja pārliecību par problēmas būtību, taču atpakaļ braukt jau vairs negribējās, un pēc kādiem 20Km problēma atkal pazuda.
Ukraina sāka palikt mežonīga, lēnām pazuda miesti, parādījās arvien lielāki pauguri un biezāki meži, daba kļuva arvien skaistāka.
Paēdām tipiskas ēdnīcas stila ēstuvē, kur kefīra vietā uzrāvāmies uz glāzi krējuma, padzērām kompotu, un devāmies uz robežu.
No valsts ārā braucām pa acīmredzot ļoti nepopulāru šķērsošanas vietu, jo līdz pat 500m no tās, nebija nekādu pazīmju par tās esamību. Piebraucām kā vienīgie, un sākām papīru zīmogošanu pie acīmredzot garlaikotiem robežsargiem. Prasa man adresi. Sāku saukt Rīga, Latvija. Tālāk prasa “uļica”. Nu es domāju, okei, ja sapratīsi - labi! “Priedaines”. “Hmm, a po russki uz vas bolše ņetu?”. Nē nav gan, mēs esam Eiropā, nosmejos. Tālāk prasa - “A Jurmala jest tam?” “Jurmala russkij gorod!” Ar lielu pompu noskalda viņa kolēģis, un abi sāk skaļi smieties.
Rumānijā iebraucam jau krēslā, nopērkam ceļu nodokļa vinjeti par 3Eur, un dodamies virzienā uz Sapanta, Maramures reģionā. Šis Rumānijas reģions ir slavens ar mazajiem ciemiem, un mazo attīstības līmeni, tāpēc šeit ir vēl pēdējā vieta kur apskatīt Rumānijas laukus. Ceļš ir ļoti līkumots un kalnains, brīžiem tik šaurs, ka kilometriem ilgi velkamies aiz traktora, paliek tumšs, visi ir noguruši, turklāt nav nekādas pārliecības, ka kempings uz kuru dodamies - arī eksistē.
Ir jau pamatīgi tumšs kad esam klāt vietā, kur kā rādās ir pilns ar tantīšu dzīvokļiem (pansion), un kempingiem. Taču lai pārbaudītu kartes uzticamību, braucam līdz atrodam savējo. Nokārtojam teltsvietu un ejam vakariņās. Andrejs pēc skaņas atrod blakus mutuļojošo kalnu upi, un Zanei par lielu šoku, tumsā norāpjas no kraujas lai tajā iegultos un nedaudz atvēsinātos un atslābinātu pārmocīto organismu. Esam Rumānijā.
> Turpināt uz nākamo daļu