Brauciens līdz Ukrainai
Braucienam kāds vēlējās radīt neskaitāmus šķēršļus. Vakarā pirms plānotās izbraukšanas mani apturēja policija, un nepamatoti sodīja par sarkanās gaismas šķērsošanu. Nākamajā rītā Andreja mašīnai uzradās bīstams defekts - brauciena laikā atlaižot gāzes pedāli, mašīna strauji mainīja trajektoriju uz kreiso pusi. Braukt ar tādu nevarēja, tāpēc strauji tika meklēts brīvdienās strādājošs serviss.
Oranžajā garāžā tika vainots gultnis, kurš tika pieskrūvēts, un nekādas izmaiņas nedeva. Kamēr automašīna tika servisota, mēs skatījāmies pulkstenī un gaidījām vai izbraukšanu nāksies pārcelt vai nē. Izbraukt bija plānots divos, kad pienāca šis laiks, pārplānojām uz četriem, bet kad pienāca četri - nolēmām izbraukt ar vienu auto. Ja tomēr izrādītos, ka defekts ir nozīmīgs un nav labojams īsā laikā, vai arī, ka auto vispār nevar piedalīties šāda mēroga braucienā - tiktu veltīgi zaudēta viena diena.
Tāpēc pirmā ekipāža devās ceļā, Austrumeiropaun īsi pirms pusnakts ieradās pie Polijas pilsētā Augustovā esošā ezera. Tur bija kempings, ko uzrādija jau iepriekš minētā kempingu karte. Kempingā bija visai daudz telšu, taču nekādi nesapratām kam ir jāmaksā. Apjautājos meičai no blakus telts, un viņa iedrošināja, ka šādos telšu kempingos no rīta ierodas cilvēks, kas iekasē naudas.
Vakars bija skaists bet vēss, lieliskais skats uz ezera nomierināja ka viss būs kārtībām, un saņēmām arī ziņas, ka otras ekipāžas auto ir salabots, un izbraukšana notiks rīt no rīta. Problēmas būtība bija triviāla - aizmugurē trūka vienas bukses, kā rezultātā pakaļējais tilts staigāja pēc savas patikšanas. Pēc bukses ievietošanas, auto brauca pilnīgi normāli.
Naktī pārsalām, jo temperatūra bija nokritusies zem 10C, taču mēs bijām gatavojušies uz nenormālajiem karstumiem uz dienvidiem no Polijas. Interesantā kārtā, mazais Olivers arī aukstajā naktī bija karsts kā termofors, līdz ar to es visu laiku mēģināju viņu pievākt sev lai sasildītos. No rīta pamodāmies, bet no naudas iekasētāja nebija ne vēsts. Lēni paēdām, savācāmies, tā arī neko nesapratām, un aizbraucām.
Diena pagāja tipiskā Polijas pārbaucienā, sekojot fūrēm, līkumojot ap apdzīvoto vietu saliņām, un gaidot remontu sastrēgumos. Šīs dienas galamērķis bija sasniegt Ļvovu Ukrainā. Braucām caur Polijas pilsētu Lublin, kurā iepirkāmies, atpūtāmies, un apmainījām šoferus.
Ukrainas robežu sasniedzām jau uz krēslas laiku. Sākumā nebija skaidrs kā tai izbraukt cauri, jo priekšā bija dažādi luksofori kas rādija sarkanu, daži tur gaidīja, bet beigās izrādijās, ka tiem var braukt garām. Rinda nebija gara, taču priekšā bija četras mašīnas kas nepārprotami veda kontrabandu.
Katrā mašīnā bija tikai viens cilvēks, kuram nebija nekādu mantu, tas bija ģērbies treniņbiksēs un netīrā tkreklā, un tam uz pasažiera krēsla bija viena auto riepa (katram pa vienai). Riepas tika nēsātas turpu šurpu uz dažādām pārbaudēm, bez rezultātiem. Kamēr tas viss risinājās, mēs gaidījām.
Kad pienāca mūsu kārta, muitas darbinieks Norai palūdz atvērt motortelpas vāku. Norai ar pirmo reizi kaut kas ieķerās, uz ko militārā paskata vecis komentē “a muščini uz vas ņet”? Ir vīrietis, jā, kāpju ārā un attaisu vāku. Tālāk ejam uz piekrauto bagāžnieku. Attaisu, vecis pavirši uzmet acis. Paprasa kas mums ir, saku - drēbes. “Aružje jest”? “Sigareti jest?” Nē nav man. Tālāk jautājums uz kuru nedaudz apmulstu “Sabļa jest?” Ko? Kāda vēl sabļa? Čobļa? “Nu sabļa!” un rāda ar rokām zobenu. Nē nav man zobenu.
Pārbaucot robežu mūs aptur milicis, kas novietojies blakus apdrošināšanas kioskiem, un liek uzrādīt zaļo karti. Zaļā karte nav īsti apdrošināšana, lai arī tā saucas, jo tās vienīgā funkcija ir eksistēt tavā īpašumā. Drīzāk es to sauktu par piespiedu nodokli. Katrā ziņā mums bija uztaisīta zaļā karte visām valstīm, bet apdrošinātājs Rīgā bija uzstājis, ka ar kopiju pietiek. Protams Ukraiņu milicis vēlas koķetēt ar Noru, tāpēc apgalvo, ka kopija ir nederīga, un Nora ir naiva meitenīte, jo kopija bez notariāla apstiprinājuma ir tualetes papīrs. Nora spēlē piedāvāto lomu, un notēlo naivo meiteni, milicis beigās sāk runāt ne par tēmu un palaiž. Uz pārējām robežām ko šķērsojām nākamajās nedēļās neviens par kopiju nepiesējās, tātad īsti nekādas vajadzības pēc orģināla nav. Mēs jau būtu ņēmuši līdzi to orģinālu, bet apdrošināšanas taisījām caur epastu, un nebija laika braukt uz apdrošinātāja biroju.
Iebraucām Ukrainā. Ir jau palicis tumšs, bet Ukrainā tumsa ir savādāka kā Eiropā, jo nav nekādu ceļmalas apgaismojumu, ne tikai lielceļa malās, bet arī pilsētās un ciemos ko šķērsojam. Sajūtas ir spocīgas, jo ceļš pasliktinājās, pazuda importa mašīnas, ir tikai zirgu pajūgi un žiguļi sasistiem lukturiem. Ceļmalās reizēm pamanām bariņu cilvēku, kas gluži vai izpeld no tumsas, pēdējā brīdi, kad starmeši paslīd tiem garām.
Kad GPS rāda tikai divus kilometrus līdz Ļvovā rezervētajam AirBnb dzīvoklim, joprojām priekšā redzam tikai tumsu. Ne vēsts no ierastā lielpilsētu gaismas piesārņojuma, nekādu atblāzmu debesīs. Tik tiešām nakts. Pēkšņi iebraucam tumšajā pilsētā, un lavierējam turpu šurpu, sekojot Navigon tantes instrukcijām. Ir sajūta kā komendanta stundā, jo nav nemaz tik vēls, taču ielas ir tukšas un tumšas.
Dzīvokli atrodam viegli. Nosūtu saimniecei SMS, ka esam klāt, un saņemam atbildi, ka būs pēc piecām minūtēm. Es mīlu AirBnB. Nezinātājiem - tā ir dzīvokļu īstermiņa izīrēšanas sistēma. Par šo samaksājām 15Ls, kas ir daudz mazāk kā jebkura viesnīca, taču pretī saņēmām labi izremontētu dzīvokli sešiem cilvēkiem, ar pilnu virtuves iekārtu un visām ērtībām.
Tagad tikai atlika sagaidīt otro ekipāžu.
> Turpināt uz nākamo daļu