2008-10-25

Uz paradīzi

Brauciens uz Bangkoku notika naktī, tapēc īsti neko par to pastāstīt nevaru, ja vien to ka neviens pats autobuss Taizemē nav īsti ērts, neskatoties uz cenu. Līdz ar to pārmaksāt neiesaku. Agri no rīta, melnā tumsā, izkāpām Bangkokā kādā no autoostām. Totāli samiegojušies abi ar Noru vienkārši sekojām Leontīnei, kurai likās ka viņa zin kur jāiet uz lokālo autobusu, lai nebūtu jāmaksā uzmācīgajiem taksistiem. Kā rezultātā gan mēs izskraidījām autoostas teritoriju kādas trīs reizes, prasījām virzienus ļoti daudziem cilvēkiem, no kuriem lielākā daļa, pat personāls, rādija atšķirīgus virzienus. Beigās kāds sargs apžēlojās un aizveda mūs līdz pieturai, kas bija totāli citur nekā bija licies.

Kopā aizbraucām līdz Khao San road, parādijām viņiem kur tas ir, un paši devāmies uz mazu hotelīti aiz Veģetāriešu ielas, turpat blakus. Hotelis bija sīks un atradās uz pavisam apšaubāmas mikro ielas, kas platumā noteikti ir mazāka par vecrīgas šaurāko ielu. Nu te varbūt motorolleris tika cauri. Bet istabā bija kondicionieris, kas bija visai laba ekstra (5Ls ar kondicionieri Bangkokas centrā ir pieņemama cena). Toties nebija loga. Nomazgājāmies, pagulējām, un gājām pastaigāties.

Nekur nesteidzoties, devāmies meklēt tuvējo Starbucks, lai atpūstos kā tādi noguruši eiropieši. Izdzērām ļoti lētas milzīgas Mokas, atpūtāmies, atdzesējāmies. Izdomājām ka jābrauc uz Chinatown. Atkal jau izmantojām lētāko transportu Bangkokā - kuģi. Tādi kuģīši varēja būt arī pie mums, neredzu pamatojumu kapēc ne. Īstenībā tie ir tādi paši kā pie mums tūristu vadātāji kas uz Daugavas pietur, bet Bangkokā tie kalpo kā sabiedriskais transports, un maksā apmēram tik cik autobuss. Rīgā taču būtu super ja no Daugavgrīvas ietu kuģītis līdz Rumbulai, ar piemēram 15 pieturvietām? Korķī ideāli.

Ķīniešu rajons ir totāls haoss. Tas sastāv no sīku ieliņu rūtīm, krustu šķērsu tās cenšas sajaukt tev prātu, apvest ap stūri un aizvest nevis uz kurpju rajonu, bet vannas korķu rajonu. Te var nopirkt visus pasaulē iedomājamos ķīniešu lētos nieciņus, un visas iespējamās preces ko pie mums Gerkenā dotu uz “Trakajām dienām” ja tādas tur būtu. Paēdām springrolls, izvazājāmies, safotografējām kandidātus uz pasaulē apkrautākajiem motorolleriems, un tā staigājot mēģinājām tikt atpakaļ. Protams palaidām garām vajadzīgo laivu piestātni, un nākamās trīs bija mūsu maršrutam nederīgas, bet beigās totāli nostaigājušies un patīkami pārkarsuši nonācām atpakaļ uz Khao San, kur ielīdām interneta kafejnīcā apskatīties kas jauns pasaulē. Īstenībā jau šo te mēs darījām apzināti reti (divas reizes), jo atvaļinājuma mērķis bija atslēgties no Latvijas un ar to saistītajām aktualitātēm tik ļoti cik iespējams.

Vakarpusē izlēmām ka jāatrod kāds sakarīgāks hotelis kuram vismaz ir logs, un gājām skatīties otru tūristu ielu (Soi Rambutri), kas ir turpat netālu. Protams, kā jau parasti mēdz teikt, pasaule joprojām ir maza, jo atkal satikām savus Holandiešu draugus. Šie mums izstāstija ka rīt no rīa astoņos dodas uz Ko Chang salu, un ka dabūjuši lētās biļetes (lētāk kā mūsu hotelis) kas iekļauj visu ceļu no Khao San līdz mērķim. Man patīk fiksās idejas, un vienkārši piekritām doties līdzi.

Momentā aizgājām nopirkt biļetes. Tajā brīdī mani pat nesatrauca kura no salām tā ir, jo laika mums vēl bija vesela nedēļa, un šīs dienas laikā bijām sapratuši ka Bangkokā te nedēļu darīt nav ko. Tiesa gan izpalika plānotais kārtējais masāžas salona apmeklējums, kā arī pavārskola, bet paradīzes salas apmeklējums likās daudz vilinošāks, un nākamās dienas rītā mūs pamodināja tūrisma firmas meitene, kas mūs aizveda uz autobusu, un kopā ar Leontīni un Ramonu mēs atkal jau bijām ceļā.

Protams, ka mums tūrisma firma bija sasolījusi ka autobuss brauks labi ja četras stundas, un apskatoties kartē tas likās pilnīgi ticams, bet kā jau šeit gadās - viņa bija aizmirsusi pieminēt mazsvarīgu faktu, ka autobusam labpatiksies ekonomijas dēļ uzņemt arī cilvēkus kas brauca uz Pataiju un citām salām, kas protams neatrodas gluži šosejas malā. Līdz ar to beigās pie prāmja ieradāmies vairāk kā astoņas stundas vēlāk. Izsēdināja mūs pie kautkādas ēstuves, un teica lai paēdam kamēr pusstundu jāgaida prāmis. Ātri paēdām, iedzērām šeiku un pavērojām interesantus personāžus, piemēram vienīgo krievu pāri visā braucienā, divas dīvainas vācu lesbietes, protams vietējo tūrisma firmas darbinieci, kurai bija tikai viena acs, un tamlīdzīgus. Autobuss paziņoja, ka prāmis drīz būs klāt un jābrauc tālāk uz piestātni. Kā gadījies kā ne, bet šoferis bija pārvērtējis savas manevrēšanas spējas un mēs prāmi nokavējām. Lieliski! Vēl nieka četrdesmit piecas minūtes kliedzošu tūristu vidū, skatoties kā riet saule, un tuvojas mūsu brauciena desmitā stunda, kad beidzot ieradāmies uz salas.

Visapkārt tumsa un taksisti, tipiskākā situācija kad sajusties apjukušam un bez skaidras domas ko tagad darīt tālāk. Situācija ar Ko Chang salu mūsu grāmatiņā bija aprakstīta apmēram šādi - tā salas puse, kas pavērsta pret kontinentu - ir garlaicīga un tur ir tikai mežs. Otru salas pusi šķērso gara šoseja un tai pa ceļam mazi ciematiņi, pārblīvēti ar visādiem kūrortiem, hoteļiem un izklaides vietām. Pirmā doma apskatot grāmatiņu un karti - dosimies uz tālāko pludmali “Lonely beach” un relaksēsimies.

Mūsu draugi Ramons un Leontīne gan izdomāja palikt turpat uz vietas White Sands beach, lai arī šķiroties galvā uz sekundi parādijās doma palikt ar viņiem. Protams ka Lonely beach tāda ir bijusi tikai pirms nonākšanas kartēs ar šādu nosaukumu, jo acīm redzot pilnīgi visiem braucējiem rodas līdzīga doma kā mums, un tur ir koncentrējusies lielākā tusētāju daļa. Protams mūsu izvēlētais bungalo hotelis bija pārpildīts, un mums nācās doties meklēt nākamo, un tā kā bija jau tumšs, mēs sākām nedaudz satraukties. Nonācām līdz nākamajiem bungalos un uzzinājuši ka viens bungalo ir brīvs, momentā pieteicāmies uz to, nepadomājuši ne par kādiem citas reizes interesējošiem faktoriem. Piemēram to ka šajā vietā dotajā brīdī notika kautkāds House mūzikas pasākums, un lielās tumbas atradās labi ja 10 metrus no mūsu bungalo plānajām sienām. Centāmies aizmigt, bet veltīgi. Jutos kā ellē. Samiegojušies centāmies tikt prom vismaz tālāk no skaņas un pasēdēt naksnīgajā pludmalē, atpūsties. Nakts melnumā izgājām uz ielas, lai paietu uz priekšu, paskatītos kādus citus bungalo kur nenotiek tusiņi. Līkločainais ceļš gāja gar džungļiem, un no tiem skanēja visdažādākās meža skaņas. Lampiņa knapi izgaismoja ceļu mums priekšā, un neapmierināti, samiegojušies un piekusuši lēnām kāpām kalnā, virzienā centrs. Pēkšņi stara gaismā uzradās kāds paliels dzīvnieks, ar spīdīgām acīm skatījās mums virsū. Salecāmies, bet viņš tik ātri cik uzradās - tik ātri pazuda.

Neko neatradām, jo viss jau bija ciet, nonācām atpakaļ uz savu alkohola un narkotiku party party, centāmies sarunāt vismaz uz kādu bungalo talāk no tumbām, bet veltīgi, jo saimnieki bija sadzērušies un nekādi palīdzēt negrasījās. Atradu somā ausu aizbāžņus, tiesa gan vienu pāri, kuru sadalījām uz pusēm, otrā ausī ieliekot nedaudz vates, kautkādā veidā aizmigām. No rīta īpaši nekavēdamies aizgājām atpakaļ uz pirmo bungalo vietu, kur izrādijās ka daži ir atbrīvojušies, paņēmām tādu kas ir īpaši tālu no jebkādām aktivitātēm, ļoti smuku un ērtu, palmu un krūmu ieskautu, un tur arī palikām. Paēdām fantastiskas brokastis, atpūtāmies, izsauļojāmies, un tad devāmies uz tuvāko ciematu pastaigāties.

Ceļi uz salas ir neiedomājami stāvi un līkumaini, lai arī asfaltēti, uzkāpt pa viņiem kalnā ir ļoti grūti arī ar kājām, un braukt ar motorolleri esot dzīvībai bīstami - dēļ kā mums tādu atteicās iznomāt, kas mani totāli izbrīnija, jo parasti no naudas reti kad atsakās. Rollerus dodot tikai cilvēkiem ar lielu pieredzi, jo avārijas esot gandrīz katru dienu. Gājām un gājām, visai noguruši bet beigās nonācām pilsētas centrā, kur nopirku lietotu Murakami grāmatiņu, Nora izstaigāja visas sīkās bodītes, un beigās - pārsteigums - satikām atkal Ramonu un Leontīni, kuri bija braukuši ar viņiem tomēr izīrēto motorolleri mūs meklēt uz lonely beach.

Burtiski apbēruši mūs ar sajūsmas vārdiem par savu lielisko naktsmītnes vietu, viņi mūs pārliecināja nākamajā rītā doties pie viņiem, un izstāstija mums to ko paši bijām sapratuši - lonely beach ir vientuļš tikai nosaukumā, un visus šis nosaukums piemāna kā mūs. Sākotnēji gan nedaudz šaubījāmies, jo mūsu jaunie bungalo tiešām bija lieliski un ļoti romantiskā vietā, bet beigās padevāmies un nākamajā rītā jau ieradāmies White Sands un sameklējām viņu reklamētos Independent Bo’s.

Independent Bo’s ir atsevišķa stāsta vērts. Lonely Planet stāsta, ka šīs vietas īpašnieks bungalos iebūvējis klintīs no dēļiem ko izskalojusi jūra. Un tā arī izskatās. Papildus tam, kopš Lonely Planet apraksta, visas būves ir arī apkrāsotas un izgleznotas, jo kāds traks vācu mākslinieks te bija dzīvojis septiņus mēnešus, to vien darīdams. Independent Bo nav hotelis, bungalo vai atpūtas vieta klasiskajā izpratnē. Tā ir vieta uz kuru aizbēgt, un kur palikt lai nekad neatgrieztos. Šeit apstājas laiks un pulksteni var iemest jūrā. Īpašnieks Bo ar savu skotu draudzeni Fionu ir kā ģimenes locekļi viesiem kas te paliek, jo pirmais ko viņi izdara pirms iečeko tevi istabā - uzzin kā visus sauc, un ar ko visi nodarbojas, un tad visus sauc tikai vārdā. Arī vakariņas šeit ir kā tādās mājās, jo visi sanāk kopā pie apaļā galda, taisa pašu ķertās zivis (mums gan nenāca tas gods visu nakti zvejas laivā mocīties lai dabūtu vienu nožēlojama izmēra zivteli, kā sanāca mūsu draugiem), un pavada vakarus filozofējot un rādot kāršu trikus. Visu laiku bija sajūta ka mēs te esam daži draugi kuri mūžīgi paliks kopā uz neapdzīvotas salas, nedomādami par rītdienu, tikai lasīs grāmatas un peldēsies perfekti zilajā jūrā. Ar ko mēs arī šeit tad nodarbojāmies tuvāko nedēļu. Gulšņājām šūpuļtīklos, lasījām grāmatas, meklējām gliemežvākus, iepazināmies ar mazo krabīšu dzīves ciklu, sauļojāmies, peldējām, mētājām lidojošo šķīvīti, un būtībā vienkārši relaksējāmies. Ir grūti izteikt vārdos atmosfēru kas šeit valdīja, bet es varu pateikt droši, ka ja kādreiz es “aizbēgšu” no mājām lai vairākus mēnešus klejotu pa āzijas mazajām valstiņām, ciematiem un džungļiem, es noteikti iegriezīšos arī te, un palikšu iesprūdis laikā lai izlasītu klēpi ar grāmatām un aizmirstu par visu ko nav vērts atcerēties.

Tā būtībā arī noslēdzās mūsu ceļojums. Atgriežoties Bangkokā pāris dienas nodzīvojām futūristiskos lielveikalos, kas mūsu Alfu un Spici padara par tādiem Maxima X analogiem, gan izmēra, gan tehniskā ziņā. Lielveikals kur papildus padsmit kinozālēm ir arī IMAX, Opera, Teātris, Lielākais okeānu muzejs Āzijā un vēl bowlings … Pāris reizes bijām uz kino, nopirkām rīsu tvaicējamo aparātu un visādus āzijas gardumus līdzi vešanai. Nopirkām papildus rokas bagāžas somas tam visam, un devāmies uz lidostu.

Daži vispārīgi ieteikumi:

Lonely Planet nepērc Rīgā - Bangkokā uz Khao San par dažiem latiem tos var dabūt. Pašu grāmatu turi somā, bet neuztver kā Bībeli, dati bieži ir novecojuši, un reizēm vispār turēties pie vietām kas grāmatā nav iekšā - būs mazāk tūristu un interesantāk.

Kā jau rakstīju - nebrauc ar tūristu autobusiem, bet meklē autoostas un brauc ar vietējiem - būs interesantāk un daudz lētāk.

No lietus sezonas nav jābaidās - mums Latviešiem tas nav nekas briesmīgs, nu vismaz lietus sezonas beigu gals, kad lietus uzlīst reti turklāt ir silts un patīkams.

Dodoties turp neņem līdzi neko, un īpaši ne zābakus. Mēs visur staigājām vietējiem mīļos apavos - iešļūcenēs cībiņās. Praktiski, jo tās visu laiku jāvelk nost kad iet iekšā telpās, un vai man vēlreiz jāatkārtojas - tur ir ļoti karsts. Lai arī mums noteikti nebija līdzi daudz mantu, tomēr mugursomas bija pārkrautas. Nekādus džemperus un jaciņas līdzi nav jāņem, te karsts ir arī kalnos un naktīs. Ja godīgi - līdzi var neņemt neko, tikai pirmajām dažām dienām nomaināmus t-kreklus un pamata higiēnas lietas. Lidmašīnas pārbraucienam vien līdzi ņemt kautko siltāku ir absurdi, ja vien negrasies galamērķī to atdot vietējiem piemēram. Iesaku atteikties no šortiem, par labu plānām un ātri žūstošām biksēm. Vietējiem ļoti nepatīk šitas amerikāņu tūristu stils - baltās zeķes, lielie zābaki, šorti un veste. Labāk kā neuzkrītoši un vienkārši.

No moskītiem Oktobris-Marts nav jābaidās, tie parādās tikai Aprīlī. Malārijas zāles - ja tomēr padodies un nolem tās vispār lietot (malārija gan mūsdienās ir labi ja kautkur pie Laosas Vjetnamas robežas, džungļos) tad labāk pirkt lielajās Bangkokas aptiekās. Te preces ir kvalitatīvas un maksā daudzreiz lētāk kā pie mums (Doxicycline, jo Latvijā pieejamais Malarone vispār esot viņu malārijai nederīgs turklāt tam ir blakusefekti).

Vīzas Taizemei Latvijā jāpasūta no Tūrisma firmas ¹, bet iesaku visas apzvanīt, jo mēs beigās atradām cilvēku kas tām pakaļ brauc uz Vāciju, un samaksājām divreiz lētāk kā vidējā tūrisma firma. Teorētiski iespejams vīzu dabūt uz robežas, bet itkā tikai uz 15 dienām, kas mums bija par maz. Laosas vīzu visi var dabūt uz robežas un iepriekš nekas nav jāpērk, toties maksā viņa tikai dolāros, un tiem jābūt līdzi. Vispār iesaku vest līdzi dolārus, jo tos visur saprot un atpazīst. Kredītkarte varētu būt derīga tikai lielajās pilsētās, un to var ņemt tikai kā nebalto dienu rezervi. Naudu iesaku sadalīt daļās un glabāt dažādās vietās, bet tas jau tāpat skaidrs.

Lidojām ar Finnair, biļetes maksāja kopā 1100Ls, pārējie izdevumi (nebijām sevišķi taupīgi, un šis iekļauj suvenīrus un pilnīgi visu pārējo) bija tuvu 800Ls. Tātad uz diviem kopējie izdevumi 1900Ls, bet domāju varējām iekļauties arī 1700Ls vai pat lētāk.

> Atpakaļ uz sākumu