Vang Vieng
No rīta pamodāmies un uzreiz devāmies iečekoties savos jaunajos bungalo. Nu skaisti! Neko īpaši neuzkavējāmies, bet devāmies apskatīt iespējas izbraukt ar piepūstu traktora riteņa kameru pa upi - tas skaitās viens no pamata Vang Vieng atrakciju elementiem. Daudz cilvēku staigāja T-kreklos ar uzrakstu “I was tubing in Vang Vieng”.
Nomas kioskā bija jāsamaksā ne pārāk daudz naudiņas un jāizīrē hermētiskā soma fotoaparātam un drēbēm. Tā kā bijām pirmie, bija jāpagaida kamēr uzradīsies vēl kādi cilvēki, jo TukTuks ar diviem vien nekur nebrauks. Pēc pāris minūtēm uzradās divi cilvēki - melnais puisis un baltā meitene (nerakstu afroamerikāņu, jo kā vēlāk noskaidrojām, ne ar Āfriku ne ASV viņam nekad nav bijis saistības - viņa dzimta nāk no Kolumbijas). Uz rokas mums ar marķieri uzrakstīja numurus, lai varētu pēc tam kontrolēt ka atdodam pūsli, un lai mēs varētu saņemt atstāto ķīlas naudu. Skatoties kā melnajam džekam kautko raksta uz rokas, nedaudz dīvaina sajūta pārņēma, gluži kā vecajos sliktajos laikos.
Sasēdāmies tuktukā, pieskrēja vēl kautkādi cilvēki un mūs veda prom no pilsētas, augšup gar upi, līdz Mulberry fermai. Tagad, šo rakstot, tikai noskaidroju ka Mulberry īstenībā ir zīdkoks, jo brauciena laikā vairākas reizes uzdūrāmies šim augam, un nekad nevarējām saprast kas tās tādas par ogām. Izrādās ogas pašas nav tik nozīmīgas kā lapas, kas ir zīdtārpiņa vienīgais atzītais ēdiens. Mulberry fermā ar saviem diviem jaunajiem draugiem - Ramon un Leontien - apsēdāmies iedzert kādu stindzinoši aukstu Mulberry kokteili, un nedaudz atpūtāmies pirms ielīdām upē.
Upes straume šeit ir ļoti strauja - prakstiski momentā tiec ierauts iekšā un krastā tikt ir ļoti sarežģīti. Krasts un salas ir nosēti ar visādiem nelieliem bāriem un ēstuvēm, dažiem no kuriem ir uzstādīti visādi milzu tramplīni, slidkalniņi un visādas uzpariktes kur pavadīt laiku nobraucienā pa upi, kurā daži pavada visu dienu. Interesanti ka ārā no upes tikt var tikai kad bāra pārstāvis padod ļoti garu kārti pie kuras pieķerties, jo pašrocīgi krastā izairēties ir ļoti grūti.
![Image](https://home.dodies.lv/2008-laosa/th-130" caption=“Kafejnīca uz upes) ![Image](https://home.dodies.lv/2008-laosa/th-131" caption=“Mūsu bungalo)
Tramplīni priekš manis - peldēt ne pārāk mākoša cilvēka brillēs - likās pārāk ekstrēmi, tāpēc tikai pavērojām kā lec citi, bet spriežot pēc galvu reibinošā augstuma, šai salīdzinoši šaurajai upei ir ļoti savdabīga gultne. Upes platums nav lielāks kā kādai Salacai, nu labi - vietām drošvien kā Gaujai. Brauciens bija vienkārši fantastiska relaksācija. Galvenais sakabināties kopā, stingri turēt ūdens pudeli un ūdensdroši somiņu, un atslābināties. Redzējām makšķerniekus ar klasiskajiem izmetamajiem tīkliem, bērnus kas meklēja krabjus, dīvainas laivas, bezzobainas tantiņas, kalnus, visādas smukas lietas. Mūsu Holandiešu draugi palika kautkur aizmugurē, bet ilgi nebija jāgaida līdz mēs viņus atkal jau satiksim. Izķepurojāmies krastā, nedaudz apdeguši savācām naudiņu no riepu kantora, un devāmies relaksēties uz kādu no Friends kafejnīcām. Vakarpusē izstaigājām Vang Vieng sānceļus, vēl atpūtāmies, vēl pasēdējām Friends kafejnīcā, un tā kādu laiku tur padzīvojāmies.
Godīgi sakot neatceros cik ilgi mēs tur dzīvojām, jo laiks praktiski bija apstājies, un tur es tā varētu vēl ilgi palikt. Nožēloju ka neaizgājām pārgājienā pa džungļiem uz ūdenskritumu, jo tas iespējams būtu kas dievišķīgs, bet tajā brīdī vairākdienu pārgājiens nelikās mums pa spēkam. Turklāt nezinu kāpēc visu laiku gribējām tikt uz priekšu, uz priekšu. Itkā mums laika trūktu. Būtībā laika šādam ceļojumam trūkst vienmēr, jo palikt es tur varētu uz visiem laikiem, un nekad nebraukt mājās. Jo tur ir paradīze. Pavisam agri no rīta bijām autoostā un ielecām autobusā uz Vientienne - galvaspilsētu.
![Image](https://home.dodies.lv/2008-laosa/th-132" caption=“Autobusa biļetes rokā) ![Image](https://home.dodies.lv/2008-laosa/th-133" caption=“Fantastiskais autobuss)
Galvaspilsēta man nepatika. Pareizāk sakot pēc smukiem laukiem atbraucot uz netīrīgu pilsētu kurā ir skaļi - droši vien jebkurā gadījumā nebūtu forši, lai cik laba viņa nebūtu. Bet viņa nav nekas īpašs. Nevarējām atrast kur nolikt smagās somas, ar visām izstaigājām galveno centru, izvazājāmies pa tirgu, paēdām universālveikalā. Universālveikals tāds kā pie mums Saldū piemēram. Vienīgi vairāk apmeklēts un vairāk stāvos. Augšstāvā pirmo reizi pa īstam izmantojām Food-Court stila ēstuvi, kur nopērk talonus, un tad iet pie visādām kioska stila virtuvītēm un izvēlas ēdienus, apmaina pret kuponiem, un pārpalikušos kuponus beigās pret naudu. Iespējams tāds sviests lai neviens nezagtu naudu, un būtu tikai viens kases aparāts. Ēdām atkal jau Indiešu ēdienu, ļoti garšīgu un asu. Lao pašu ēdiens nekas diži ģeniāls nav, turklāt diezgan maz bezgaļas ēdienu viņiem.
Tā mēs tur kādu laiku pavadījām, un izdomājām braukt atpakaļ uz Taizemi. Mums gan bija atlicis visai daudz brīva laika, bet bija parādijusies doma kā to izmantot, un tapēc lieki nedomājām un devāmies uz Lao-Thai International Bus, kurš mūs pārveda pāri robežupes Friendship Bridge, un nonācām murgainākajā robežkontrolē kādu vien var iedomāties. Autobuss izmeta mūs pie kautkādām mistiskām rindām, neviens neko nevarēja paskaidrot, tikai to ka jāstāv, tad izrādijās ka mums nav aizpildīts emigrācijas papīrs, bet ar tūristu nekaunību izvairījāmies no atkārtotas stāvēšanas rindā. Nezinot īsti kur iet, izspraucāmies cauri nelegālai atverei drošības sētiņā, tādejādi negribot apiedami obligāto narkotiku kontroli, kautkādi vietējie par mums nosmējās, bet tad jau bija par vēlu, un neviens neko nebija pamanījis. Ielecām atpakaļ fantastiski aukstajā autobusā un devāmies uz pilsētu tagad jau Taizemes pusē.
![Image](https://home.dodies.lv/2008-laosa/th-134" caption=“Pārdevēja autoostā)
Pēc kartes nekādi nevarēja saprast kur mūs izlaiš, jo bijām paredzējuši uz Bangkoku doties ar komfortablo vilcienu. Beigās izprasījām lai kioskā tante mums noskaidro vilciena stacijas telefona numuru (LP dotais nebija eksistējošs), sazvanījām to, un ar ļoti lielām mokām “Train! Bangkok! Today! … No? Train today No?” noskaidrojām ka tuvākais vilciens ar pieejamām vietām ir tikai pēc dažām dienām. Acīmredzami dēļ nesen bijušajiem svētkiem, kad visiem ir brīvdienas. Bet mūs par to jau bija brīdinājuši mūsu Holandiešu draugi, un nebija ko diži brīnīties.
Autoostas superuzmācīgos TukTuk šoferus atkal jau nācās atšūt, jo “where to” atkal atbildējām ar “bus station” jo turpat arī palikām. Nolikām somas autoostas uzgaidāmajā telpā, nopirkām kautkādas VIP biļetes (ļoti cerējām ka šis nebūs kautkāds VIP Tuktuks vai kravas auto) un devāmies apstaigāt pilsētu. Bankas bija ciet, naudu nevarējām samainīt, toties iepirkāmies (pareizāk sakot atvēsinājāmies) pēc ilgiem laikiem atkal esošajā 7-11 veikaliņā, nopirkām visādus jocīgus augļus uz ielas, un tad jau bija pienācis laiks nakts autobusam. Iekāpjot tur mūs sagaidija liels pārsteigums - Ramons un Leontīne bija jau priekšā. Pasaule gan ir maza. Bet mēs viņus vēl bieži satiksim.
> Turpināt uz nākamo daļu