Luang Prabang
Rīts pēc svētkiem bija saulains, karsts un pilnīgi tukšs. Ielas bija kā izmirušas, un visi saldi gulēja pēc vakardienas svētkiem. Pirmā lieta ko gribējām izdarīt - paēst. Izrādijās ka visas daudz maz sēžamās iestādes Luang Prabang ir dārgas, patiesībā lielākā daļa ēstuvju šeit ir optimizētas pensionētiem eiropiešiem, kuri ēd kruasānu par 2ls, un lasa Financial Times. Mums tur nebija ko meklēt. Izstaigājām visu krustu šķērsu, līz beigās sākām iet pretējā virzienā, un atradām visai jauku kafejnīcu mūsu hoteļa rajonā, ar skatu uz Mekongu, un brokastīm par jau pieņemamāku cenu. Brokastis sastāvāja no omletes, milzīgas svaigi ceptas bagetes, un supersaldi-rūgtās Lao kafijas.
Paēduši un atpūtušies pēc ēdiena meklējumiem, mēs gājām kāpt lielajā kalnā, kas atrodas pilsētas centrā, un kura augšā ir visādas stupas, tempļi un dažādas interesantas Budas statujas. Tur par nožēlu bija jāmaksā ieejas maksa, kas vispār šajā pilsētā ir totāls absurds - atšķirībā no Taizemes, te tempļos ir ieejas maksa. Kāpjot kalnā kautkādas tantes mums mēģināja pārdot mazus putniņus būrīšos, ar mērķi tos izlaist brīvībā. Es nosmējos un teicu ka nemaksāšu tantei par putna mocīšanu tā lai viņai šis bizness varētu attīstīties, un gājām tālāk. Tad jau labāk nopirkt kādus vienkāršus rokdarbus, zīmējumus vai ēdienu, lai atbalstītu vietējos. No kalna pavērās fantastiski skati uz pilsētu, un abām upēm. Dienas gaitā izstaigājām Luang Prabang centru vairākas reizes, iegriezamies visādās sīkās ieliņās, apskatījām dažādus tirgus, paēdām jocīgus ēdienus no ielas tirgotājiem, un arī iemīlējām fruit-shake. Uz ielām bieži vien te ir sastopami galdiņi, nokrauti ar ~0.5L plastmasas glāzēm, kuras pilnas ar dažādu svaigu augļu gabaliem. Te ir tāda augļu dažādība, ka bieži vien nav vērts jautāt kas tas viss ir. No atminamajiem nosaukumiem viens bija Dragon Fruit. Jebkurā gadījumā šeiks maksā kādus 40 santīmus un tiek veidots šādi - tevis izvēlētās glāzes saturu ieber blenderī, piejauc klāt aptuveni tik pat daudz samalta ledus, pielej karoti cukurniedru sīrupa, karoti kokosa piena, karoti sojas piena, tad labi sakuļ, un ielej atpakaļ glāzē. Tādus mēs dzērām visu laiku un bez apstājas, jo karstumā šie atvēsinošie dzērieni bija praktiski nepieciešamība. Un cik tie ir garšīgi … Ja kāds jautās par uzticēšanos aizdomīgam ledum - mums ar vēderiem viss bija labākajā kārtībā, galvenais sapotēties pret Hepatītu un Vēdertīfu, un tad nedomāt par šiem urbānajiem mītiem. Ielu ēdiens ir svaigāks kā restorānos, jo to pagatavo uzreiz tieši tev, un tas nekur ilgstoši nestāv. Par ūdens tīrību Laosieši ir tik pat uztraukušies kā mēs, un paši arī ūdeni no krāna nedzer, neredzu iemeslu kapēc viņi censtos tieši tevi noindēt.
Vakarpusē gājām meklēt vienīgo Laosas geocache (kā jau rakstīju - viens ir pazudis, viens - neaktīvs, un viens ir virtuāls), un par lielu prieku to arī atradām, turklāt vienu dienu pēc tā atjaunošanas.
Aizstaigājam līdz tirgum, kur gandrīz 100% mantu sastāvēja no viltotiem mobilajiem telefoniem, un tad gājām uz tādu interestantu vietu kā tējnīca-bibliotēka. Fantastiska vieta, noteikti vēlētos tādu atvērt Latvijā, ja kāds to neizdarīs ātrāk. Klusa, mājīga vieta, pārpildīta ar grāmatām - pasūti tēju, izvēlies grāmatu. Fantastika. Palasīju interesantu 1970g. grāmatu par ekoloģisko krīzi (100% tās pašas problēmas kas tagad), ar ļoti interesantiem nākotnes pareģojumiem, un tad “Facing Death in Cambodia” kas man ļoti ieintriģēja, bet pēcāk nekur to vairs neatradu, un Amazon grib astronomisku summu.
Staigājot pa pilsētu, atpūšoties, dzerot fruit-shakes, un ķemmējot vakara tirdziņus - tā mēs arī pavadījām vēl vienu dienu, palikām pa nakti, un no rīta devāmies uz autoostu - lai dotos tālāk uz Vang Vieng.
Protams Tuktuks atkal mēģināja nopelnīt procentus, izsēdinot mūs pie mikroautobusu galapunkta, kuri maksā dārgāk pat par VIP autobusiem, tapēc uz mikroautobusa šofera jautājumu “where to?” es nosmējos “to the bus station” un pārgājām pāri ielai lai meklētu savu autobusu. Patiesībā problēma bija tāda, ka parastais autobuss bija jāgaida 4 stundas, bet VIP autobuss izgāja praktiski tūlīt, tapēc ātri apdomājis cena/laiks attiecību, es nopirku VIP biļetes un kāpām iekšā.
No rīta izdarījām lielu kļūdu nopērkot uz ielas gigantiskas tunča bagetes brokastīm. Pareizāk sakot kļūdu izdarījām viņas uzreiz neapēdot, jo trūka laika, un paņēmām tās uz autobusu. Bagetes pašas par sevi bija ļoti labas, bet fakts ka mēs viņas apēdām pirms braukšanas t.s. VIP autobusā … tas bija noteicošais. Tagad brīdinājums visiem kas jebkad plāno braukt ceļojumā vienalga uz kuru pasaules malu. Nekad nebrauciet tūristu autobusos! Ar parastajiem autobusiem jūs redzēsiet vietējos cilvēkus, izjutīsiet vietējo dzīvi un pa atvērtiem logiem redzēsiet fantastiskākos skatus. VIP tūristu autobusa logi ir tonēti, nav atverami, turklāt solītais kondicionieris pārsvarā nestrādā, ieslēdzot jūs milzu sautējamajā kastē, kas savu lielo gabarītu dēļ šūpojas un gāzelējas pa šaurajiem serpentīniem, izraisot gandrīz nepārvaramu vēlmi atdot apēsto bageti autobusa šoferim (vai celofāna maisiņam). Turklāt visapkārt būs spalvaini tūristi, kas kājas liek uz krēsliem, krāc, vai par kautko sūdzas. Kautkā izdzīvojām, bet brauciens noteikti bija šausmīgākais no visiem.
Vang Vieng kārtējo reizi autoosta bija pārcelta, taču par to nebija īsti brīdināts mūsu grāmatiņās, tapēc nedaudz apmaldījāmies, un rezultātā 3km līdz centram gājām ar kājām, kas pēc amerikāņu kalniņiem līdzīgā brauciena nebija baigi forši. Vairāk vai mazāk sasniedzot pilsētu, iečekojāmies pirmajā normāla paskata viesnīcā, un mēģinājām nedaudz atpūsties.
Par Vang-Vieng LP ir rakstīs ka šī ir love/hate tipa pilsēta, kur katram ir savas mīļākās lietas, un savas neciešamās. Ja cilvēks nevarot izturēt bezgalīgas Friends epizožu skatīšanās, zāli appīpējušos tūristu kompānijā, tas var doties pārgājienos uz pasakaini skaistiem kalniem, kajakot, braukt ar riepas kameru pa upi un visādas citas lietas.
Hmm. Un te par pirmo. Pilsētā praktiski katrā normāla izmēra ēstuvē notiek Friends seriāla bezgalīgas pārraides. Krēslu te nav, tikai guļamie matrači, un pie griestiem ir piestiprināti televizori kas rāda tikai to!
![Image](https://home.dodies.lv/2008-laosa/th-128" caption=“Friends kafejnīca. Interesanti, vai 2015. gadā šeit rāda to pašu, vai jau ko citu?)
Es gan neesmu nekāds sit-com seriālu fans, bet šī lieta pavilka. Kas var būt labāks, kā nogurušam ievelties guļamajā matracī, pasūtīt ēdienu vai kādus aukstus dzērienus, un vienkārši iegrimt šajā narkotiski lipīgajā seriālā, aizmirstot visus uztraukumus. Gluži kā atvaļinājums no atvaļinājuma. Un cik tas ir pieprasīts! Šī ir kautkāda Friends paradīze, jo visas iestādes ir pārpildītas!
Patiesībā pirmo vakaru šeit netusējām, bet paēdām fantastiski garšīgu Indiešu ēdienu, novērojām aprakstīto fenomenu, un gājām apskatīt Nam Song upi.
Vang Vieng ir slavena ar saviem pasakainajiem klinšu skatiem, kas arī bija iemesls mums tur iegriezties, tapēc gājām uz upi pavērot šos skatus saulrietā. Upes otrā krastā (pāri tikšana pa paštaisītu, ļodzīgu bambusa tiltiņu) atradām fantastiskākos bambusa bungalo, ar neierobežotu skatu tieši uz klintīm, rīsa lauka malā.
Nopūtāmies, ka droši vien šī vieta ir dārgākā pilsētā, un joka pēc pajautājām cik te maksā. Pārsteidzoši (tajā brīdī sāpīgi šokējoši) bet šeit maksāja tik pat cik mūsu betona klucī hotelī, jo laikam vietējiem betona sienas liekas prestižākas par svaigu gaisu un dabasskatiem. Norezervējām pēdējo bungalo pašā tālākajā galā, lai paliktu tur rītdien, un gājām gulēt.
> Turpināt uz nākamo daļu