Sukhotai
Kad gaismiņa uzausa, sākām skatīties apkārt un izdarījām svarīgako - ieslēdzām GPS. Tur man bija labas kartes, katrai pilsētai visas ielas, un visas iestādes - labākais - arī visi hoteļi. Izvēlējāmies vienu kas pēc Lonely Planet likās pieņemams, un devāmies turp. Hoteli atradām mazā iekšpagalmiņā, tam nebija durvju, visa uzņemšanas telpa un atpūtas stūrītis - tā arī tur bija pieejami. Vienīgais cilvēku nekādu. Zvanīju uz visiem telefoniem, un turpat redzēju viņus zvanam. Neviena cilvēka. Pagaidījām, un devāmies uz nākamo. Tur naktssargs mūs ielaida istabiņā, nomazgājāmies un palikām pagulēt.
Pēc pāris stundām devāmies uz autoostu, hotelī atstājot lielās somas. Pa ceļam apskatījām pāris ļoti smukus un klusus tempļus. Izrādijās ka autoosta ir visai lielu gabalu prom, bet mūs uzņēma ļoti uzstājīgs velorikša. Tiesa gan braucot ar velorikšu ir tāda tizla “baltais saimnieks” sajūta, un darījām tikai lai izmēģinātu šo transporta veidu. Nu protams jau - braucējam mūsu naudiņa ir svarīgāka par mūsu iekšējiem kompleksiem.
Brauciens uz Sukhotai bija visai dīvains, pirmkārt autobuss nobrauca pāris kilometrus, un visus pasažierus izmeta ārā kādā mazpilsētā, kur tālāk ar TukTuk vajadzēja braukt uz Autoostu, tur meklēt autobusu uz Tak, un mēģināt iestāstīt vadītājam ka mums vajag līdz Historical Ruins. Autobusā gāja televizors kurā rādija Tajiešu humora raidījumu, kurā tika parodēti baltie tūristi. Tajietis ar blondu parūku, tērpies šortās un vestē, dimdināja apkārt ar lielajiem pārgājiena zabakiem un skaļi smējās. Stilīgi protams, bet man bija sajūta ka tas tika speciāli mums uzlikts. Pati Sukhotai Historical Park ir sīka vieta, centrēta uz senu pilsētu, kurā daudz dažādu sagruvušu tempļu un lielu Budas statuju. Tur ir ļoti skaisti un tas viss komplekss ir vienkārši milzīgs. Daudz arhitektūras ir Khmēru laika, tapēc vietām izskatās pēc Angkor Wat, tikai protams mazākos izmēros.
Uzreiz pie izkāpšanas no autobusa kautkāds sīks vecītis iegrūda rokās rajona karti, un praktiski piespieda noīrēt čīkstošus velosipēdus - par laimi tāpat to gribējām darīt, un šads “serviss” bija tieši laikā. Interesantā kārtā pie ieejas kompleksā bija milzīgs uzraksts ka no pirmā oktobra cenas tiek palielinātas no 150 uz 400 Baht, bet tante kas sēdēja būdiņā tieši blakus uzrakstam paņēma no mums 150. Vai nu nezināja ka ir 7. oktobris, vai nemācēja lasīt. Karstums šeit bija vienkārši dedzinošs, un braukalējot apkārt pamatīgi apdegām. Izbraukājām ne tikai visu kas bija apskatāms iekš senpilsētas sienām, bet arī aizbraucām apskatīt vietējos laukus, govis un pirmos kalnus. Pamatīgi izbraukājāmies, un īsi pirms atgriešanās pilsētā izlijām kārtējā 10 minūšu lietū. Kas pēc svilinošas saules bija ļoti patīkami.
Vakarpusē atgriezušies Phitsanulok mēs pagulējām, pamocijāmies ar saules apdegumiem, es aizskrēju uz 2km attālo 7/11 un ar lielu vilšanos secināju ka tur pretapdeguma krēmu tur nav, nav arī sauļošanās kremu (citos 7/11 tie ir). Atradu kremus mistiskā kioskā blakus hotelim.
Nākamajā dienā pastaigājām pa pilsētu, bijām tādā kā supermārketā, un tad jau vēlāk devāmies uz staciju paēst - pie tās ir lielisks augļu un dārzeņu tirdziņš, kur mēs jau bijām uzsākuši lielo augļu diētu šajā ceļojumā. Vēl tur bija forša vieta kur cepa interesantus gardumus eļļā - izņemot Spring Rolls es nekam nosaukumu nezinu, tapēc nemaz necentīšos aprakstīt, ja nu vienīgi to ka tur bija gan saldas gan sāļas lietas, viss bija lēts un garšīgs, un visu dod celofāna maisiņos (pat aso mērci, un kolu).
Stacijā uz soliņa paēdām, pavērojām kā sīkais ēd kukurūzas vālīti, kā sēž oranžs mūks, un kā policists salamā skeitboardistus no francijas, un tad jau bijām sēžamvagonā pa ceļam uz Chang Mai pilsētu, kas skaitās otra svarīgākā pilsēta Taizemē pēc Bangkokas. Vilciens veda mūs caur visādiem fantastiskiem skatiem, kalniem, džungļiem un tuneļiem, brauciens bija tiešām lielisks. Lasīju ka autobuss braucot pa garlaicīgu apvidu, kā jau parasti ap šosejām, tapēc vienmēr pēc iespējas braucām ar vilcienu - tas galu galā ir arī daudz ērtāks.
Chiang Mai ieradāmies jau tumsā, un mums uzbruka vesels bars ar kliedzošiem un ļoti uzmācīgiem TukTuk šoferiem, kas mani pamatīgi nokaitināja un samaitāja garastāvokli. Ar kājām aizgājām labu gabalu no stacijas, un tur (kā parasti) dabujām miermīlīgāku TukTukistu par puscenu. Protams ka aizveda mūs uz nepareizo Tirgus laukumu, un to es secināju kad braucamais jau bija gabala, tā kā nācās vien līdz paredzamajai naktsmītnei doties kādus 2km ar kājām. Tas nekas - nedaudz apskatīsim pilsētu. Vispār pirmais iespaids bija visai bēdīgs, jo naktsdzīve gāja pilnā sparā, un visur manīja resnus vecus baltos sekstūristus ar jaunām Tajiešu meitenītēm pie rokas. Vēmiens nāk. Palaimējās, un mūsu hotelis atradās ļoti (ļoti!) klusā un tumšā šķērsieliņā, un bija ļoti skaists un mājīgs. Viss iekšpagalms bija kā tāda džungļu māja Rīgas Bot.dārzā, viss zaļš un aizaudzis visādiem ziediem. Arī vietējā ēstuve bija fantastiska, turklāt vegetarian-only. Vienīgais mīnuss - Norai izdevās kautkur pa vidu starp reģistrāciju, vakariņām, un istabu pazaudēt maku ar saviem 15ls (tur tā ir liela nauda). Labi ka naudu bijām sadalījuši pa dažādām vietām, un īsti lielu robu mūsu budžetā tas neizgrieza.
Nākamajā dienā ļoti fiksi apstaigājām vēsturisko centru, iegājām visos lielākajos vai smukākajos tempļos kurus atradām, un pēcpusdienā devāmies uz autobusu, kurš mūs vedīs uz Chiang Kong - Laosas robežpilsētu. Droši vien vakardienas sekstūristu milzīgais daudzums nosita mums apetīti no lielām Taizemes pilsētām, tapēc ātri vien tināmies prom “uz laukiem”.
Ceļš bija ļoti garš, un autobusam mokošs, jo ziemeļos sākās kalni. Brīžiem autobuss pukstēja ar lēniem 15kmh, līkločojot augšup un augšup. Par šo faktu aiztwitterēju Latvijas “faniem” un smukajos skatos iegrimuši gaidījām galamērķi.
Atkal jau ieradāmies tumsā, un atkal jau atkāvušies no trakajiem Tuktukistiem, devāmies ar kājām meklēt LP ieteikto naktsmītni, lai secinātu ka tā vai nu neatrodas tur kur tai jābūt, vai jau ir likvidēta. Starp citu liels LP mīnuss, ka jau grāmatai iznākot daudz kas ir mainījies, turklāt tiklīdz īpašnieks uzzin ka iekļuvis LP - paceļ cenas un pārstāj domāt par servisa kvalitāti. Lēnām sākām to saprast un turpmāk meklējām nesen atvērtas iestādes, kas vēl nekur nav dokumentētas - tajās vienmēr bija zemas cenas un praktiski jauns iekārtojums.
Šajā miestā gan palikām nejauši atrastā, visai zaņķīgā vietā, kur istabā bija tikai gulta un propelleris, un tualete bija kautkur citā stāvā. priekš pirmās šāda tipa lētās (2ls) naktsmītnes likās visai drausmīgi, bet patiesībā jau - ko gulēšanai vairāk vajag?
Atstājuši somas, devāmies apskatīt pilsētu, kas būtībā visa atrodas uz vienas ielas, kas izbeidzas milzīgi garajā Mekongas upē, kas šeit arī ir Laosas robeža. Atradām netālu esošu mājīgu ēstuvi, un sapazināmies ar tās ļoti runātīgo un izpalīdzīgo īpašnieku, kurš mums iegalvoja ka Malārija esot labi ja pie Vjetnamas robežas, un bija viens no pirmajiem kas mūs sāka vedināt uz domām ka Malārija vispār ir imagināra vienība un reāli neeksistē, jo - lai kur mēs nebraucām, tā tika pastumta tālāk un tālāk.
Pie šī paša cilvēka sarunājām arī rīdienas braucienu pāri Laosas robežai. Būtībā nav nekāda problēma pašiem tikt pāri, bet par ekvivalentu summu saņēmām braucienu ar auto līdz upei, biļeti uz prāmi, ārpus rindas “immigration checkout”, taksi otrā pusē uz 10km attālo autoostu, un pašu biļeti. Īsi sakot ietaupīts laiks.
Par autoostām runājot - vismaz Laosā noteikti uz autoostu rēķina ir izveidots vesels TukTuku bizness, jo visur kur LP bija norādītas autoostas, tās vairs neatradās, un bija diezgan bezjēdzīgi pārceltas 3-4km ārpus pilsētas, tā lai noteikti būtu jābrauc ar TukTuk. Ak jā, un starp citu - ārpus Bangkokas ar vārdu TukTuk saprot praktiski jebkāda tipa daļēji atvērto transporta līdzekli, jo LP minēto saengthaew laikam izrunāt var tikai vietējie, un es ne reizes nedzirdēju šo vārdu pat no viņu pašu puses.
Ielīdām visai cietajā gultā un aizmigām, lai nākamajā rītā dotos uz Laosu.
> Turpināt uz nākamo daļu