Degrowth

… jeb “sprediķis ļoti mazam korim”.

Līdz šim lielākā daļa manu atvaļinājumu ir bijuši ceļojumi, bet šoreiz devāmies uz Somiju, nevis lai ceļotu apkārt, bet nobāzējāmies konkrētā kempingā, kurā notiek klimata pārmaiņu nometne. 

Nedēļu dzīvojām teltī un pa dienu devāmies pārgājienos pa purviem, iesaistījāmies dažādās diskusijās un aktivitātēs, klausījāmies lekcijas. Dalībnieki bija no dažādām valstīm, pārsvarā ziemeļvalstīm. Paliela grupiņa bija arī no Latvijas. 

Kas visai ātri kļuva skaidrs, ka Latvijā nav klimata aktīvistu, it īpaši ja salīdzina ar to, kādas organizācijas un aktīvisti ir Nīderlandē, Dānijā. Mums ir daži maigi norūpējušies cilvēki, tas arī viss (ja kādu šis aizskar, atkārtošu, ka tas ir salīdzinoši. Te bija daži ļoti radikāli cilvēki, organizācijas kā XR utt.) 

Vispārīgi pārskrienot pāri, dažas idejas bija interesantas, lielākā daļa zināmas, dažas realistiskas, dažas pilnīgi dullas. No tādām reālām idejām, paši mēs varam pirkt un lietot mazāk, eat local, balsot ar maku, balsot burtiski, runāt ar cilvēkiem utt. Plašāk skatoties – likt lielus nodokļus avio degvielai, attīstīt dzelzceļus. 

Viena no radikālākajām idejām, kura šeit uzpeldēja ar vien biežāk ir Degrowth. Kā to tulkot latviski, domas dalās, lasīju variantu “Neaugsme”, kas gan īsti nav pareizi, jo šī kustība vēlas izaugsmi reversēt, nevis apturēt. 

Par šo man radās dažādas pārdomas. Sākumā, kas ir šī neaugsme? Tā ir tāda kā ideoloģija, kas vēlas, lai pasaule saprot, ka nebeidzama izaugsme nav iespējama, pie mums pieejamo resursu daudzuma. Valstīm būtu jāpārstāj izmantot ekonomiskos modeļus, lai mērītu valstu izaugsmi, IKP un nauda jānoliek kaut kur pilnīgi otrā plānā, jāpārorientējas uz citiem abstraktiem mērīšanas modeļiem, uz klimatu, cilvēka labklājību, ilgtspējību. Paraleli, kamēr valstis nodarbojas ar šo pārorientēšanos, cilvēkiem jāsāk veidot tāda kā paralelā sabiedrība, kura sastāv no cilvēkiem, kuriem rūp vide un pasaules nākotne, pārstājot piedalīties globalizācijā, dibinot eko ciematus, kur audzē savu pārtiku un būtībā atgriežas pie simtiem gadu veca dzīvesveida. Lekcijās runāja dažādi šīs teorijas speciālisti, viens bija tāds realistiskāks un runāja par valstu prioritāšu maiņu, bet daži ļoti konkrēti uzstāja, ka pasaule ies bojā, ja mēs neatteiksimies no pilnīgi visa, t.sk. nāksies upurēt ne tikaitehnoloģiju, bet arī medicīnu, izglītību un komunikāciju. 

Kas man visā šajā šķiet absurdi, ka, lai arī šī utopiskā pasaule varbūt izklausās labi, tā gluži vienkārši nav iespējama. Pilnīgi visa cilvēce nevar maģiski pārmainīt vērtību sistēmu un kļūt apzinīgi par šīm problēmām. 

Pirmkārt šīs idejas nāk galvenokārt no attīstītām valstīm. Somija un Nīderlande varbūt var atļauties nodarboties ar “fly shaming” un organizēt eko terorisma akcijas, bet Latvijā gluži vienkārši ir pilnīgi citas problēmas un eko tēmas ir kaut kas galēji fringe. Neviens neatteiksies no telefoniem, kur nu vēl pārvāksies uz 17. gadsimtu ekociematos. Un kāda vēl runa par Āfrikas valstīm, Indiju utt. Pajautājiet jebkuram Kongo ciemata iedzīvotājam, viņi pilnīgi noteikti vēlas visus rietumu labumus, tehnoloģijas un attīstītās pilsētas. 

Un pat ja šīs kustības uzņemtu apgriezienus un sāktu ietekmēt noteicošo valstu likumdošanu un sāktu lēnām sūkties cauri uz izglītības sistēmu un mācītu jaunās vērtības jaunajām paaudzēm, līdz tam visam globāli būtu jebkāds efekts, zeme jau sen būs gājusi bojā. Tas prasīs neskaitāmas paaudzes. Protams, dažas mazas grupiņas centīsies un jau to dara, be tie vienmēr būs izteikts mazākums.

Tas, ko šie cilvēki atsakās skaļi atzīt ir tā atbilde, ka cilvēku gluži vienkārši ir pārāk daudz. Nav vietas un resursu, lai pilnīgi visu Nīderlandi pārceltu uz lauku dzīvi un katra viensēta kļūtu pašpietiekama. 

Esot vēl tāda maigāka pieeja, kura ir radniecīga salīdzinoši radikālajam Degrowth, bet ir vieglāk sagremojama un varbūt kaut nedaudz tuvāka realitātei – Doughnut economics

Taču pat šīs teorijas kritikā parādās tieši tā pati problēma: “for the donut theory to become popular, people would have to “magically” become “indifferent to how well we do compared to others, and not really care about wealth and income.”

Manuprāt visa evolūcija ir ierakstījusi cilvēka asinīs vēlmi izcelties pāri citiem, izdzīvot, attīstīties un procesā upurēt visu pārējo. Tas būtu pretdabiski, pilnīgi visai cilvēcei likt ne tikai sabremzēties, bet reversēt attīstību. Tas nekad nenotiks, tāpēc cilvēce ies bojā. Tas vienkārši ir neizbēgami. Pasaule jau, protams, izdzīvos.

Degrowth

Leave a Reply

Your email address will not be published.

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

Scroll to top