Elden Ring

It kā sevi uzskatu par cilvēku, kurš “vairs” datorspēles nespēlē, taču, ja padomā, laikam tomēr reizi gadā uz pāris nedēļām pieķeros kādai spēlei, tā ka tas tā īsti nav. Parasti tās ir Playstation 4 spēles un parasti paspēlēju kādu no open-world spēlēm. Pagājušogad tas bija Horizon Zero Dawn, pirms kāda pusgada bija Ghost of Tsushima un tad vēl kādu gadu vai divus atpakaļ tas bija Witcher 3. Visas ļoti ievelkošas un skaistas spēles, noteikti iesaku.

Visas šīs spēles ir samērā līdzīgas, atvērtas pasaules spēles ar vienkāršu mehāniku, kur ir vienots stāsts, t.s. “main quest”, kura misijas ir kaut kā izdalītas, taču starp galvenajiem uzdevumiem esi brīvs pētīt plašo pasauli un pildīt dažādus mazos “side quest”. Jebkurš, kurš ir spēlējis datorspēles, zin šo klasisko spēļu mehāniku.

Kāpēc tāds ievads? Jo nolēmu izmēģināt spēli, par kuru visi runā.

Elden Ring. Tā ir līdzīga, bet arī pavisam atšķirīga.

Biju dzirdējis, ka tā ir viena no Dark Souls sērijas spēlēm, kuras ir slavenas ar to, ka ir izcili sarežģītas. Baidījos, jo neuzskatīju sevi par tādu hard core geimeri, bet beigās nolēmu riskēt un pamēģināt.

Jāsaka, ka spēle manī raisījusi daudz un dažādas emocijas, tik daudz, ka pat nolēmu iedarbināt blogu. Vai tā ir sarežģīta? Jā un nē. Tā vienkārši ir pilnīgi citāda. Jāsaprot pāris lietas un izrādās, ka pat tāds svētdienas spēlētājs kā es to var spēlēt.

Īsumā, arī šī ir atvērtās pasaules spēle, kur vari doties ļoti tālu jebkurā virzienā, nav jāpieturas nekādam konkrētam maršrutam, turklāt daudz mazāk kā minētajās, klasiskā tipa spēlēs. Godīgi sakot, sižets ir ļoti aptuvens un te nav nekādu konkrētu uzdevumu vai “quest line”, kurai saprotami izsekot. Daudz pašam jādomā, jāklausās un bezmaz jāievieš piezīmju blociņš. Spēlei ir vienkārši fantastisks dizains, fantāzija autoriem ir visaugstākajā līmenī. Brīžiem var just, ka spēles dzinējs ir pavecs, jo tēli tuvplānos nav tik detalizēti, kā pierasts redzēt pēdējos 5 gados, taču to kompensē ļoti skaistie fona skati, vide, pasaule.

Ar to sarežģītību ir tā. Ja tu saproti šī spēle atšķiras no citām – tā vairs nav tik sarežģīta. Joprojām būs brīži, kad gribas matus plēst no galvas, aizmest pulti, iziet ārā paelpot svaigu gaisu, bet pēc tam ar lielu entuziasmu atgriezties un turpināt.

Te galvenie sarežģītības punkti un mani risinājumi, lai tos atvieglotu:

  • Kā jau rakstīju, nav nekādu quest log, nav baigi skaidrs kurā virzienā iet un ko darīt. Kā rīkoties? Explore and enjoy. Lien visur, kur vari ielīst, ja paliek pārāk bīstami, ej citur. Izpēti visu 10x un tālāk ej tad, kad jūties droši. Nesasteidz ar mēģinājumu iet “main quest”, tu 100% izgāzīsies, tā nav paredzēts. Arī side quest te it kā ir, bet NPC tev uzdevumus nedod skaidri, tikai tēlaini pastāsta kaut ko. Tālāk pats domā, kur iet, ko darīt. Nekāda soli pa solim vedņa nav.
  • Praktiski jebkurš bariņš pretinieku tevi nogalinās sekundes laikā, ja skriesi ar zobenu tiem virsū. Katrs ienaidnieka paveids ir ar savām vājībām, tie ir jāizpēta un jāsaprot, kā tie rīkojas, kā pārvietojas. Jāapdomā, vai tiem vispār vērts uzbrukt. Gandrīz jebkuru sadursmi var apiet bez cīņas. Ja cīņu nevar apiet, jāizvēlas pareizais ierocis un pareizā stratēģija, jāvilina ienaidniekus pa vienam. Jāatceras, ka viņi “atdzims” un nav vērts visus galināt, ja vien citādi netiek uz priekšu. Atšķirībā no citām spēlēm, šeit ienaidnieki vienmēr ir vienās un tajās pašās vietās. Tiklīdz tu nomirsti, atdzimst arī viņi, tur pat, kur viņi bija iepriekš. Tas viņus padara par tādām kā galda spēļu figūrām, ātri vien saproti, ka viņus galināt vajag tikai tad, kad vajag rūnas, bet nekāda zonu “attīrīšana” te nenotiek, kā tas mēdz būt citur.
  • Ja nomirsti, tu vienkārši atdzimsti, ar visiem ieročiem un inventāru. Mirt šajā spēlē ir normāli. Ir jāatceras tikai viena lieta – rūnas, kas ir tāda kā naudiņa, par kuru pērk gan ieročus, gan evolvē savas spējas – neatjaunojas līdz ar tevi, tās paliek vietā, kur nomiri. Tās jācenšas iztērēt, pirms dodas bīstamā situācijā. Piemēram, ja dodies iekšā dziļās katakombās, labāk tur iet ar mazu skaitu naudiņu, lai nav žēl nomirt ļoti grūti sasniedzamā vietā, citādi netiksi vairs pakaļ savām rūnām.
  • Ja tu mirsti pie pirmā sitiena, tas nekas. Ej pagalini vājākus pretiniekus, savāc rūnas, attīsti savas spējas, tad atgriezīsies pie grūtā pretinieka. Te vispār nav jāsteidzas.
  • Ir normāli neko nesaprast un netikt galā. Šī spēle nāk komplektā ar milzīgu palīdzības materiālu daudzumu internetā. To ir gandrīz neiespējami spēlēt pirmo reizi, nesekojot youtube pamācībām un nelasot kādu no neskaitāmajiem Elden Ring wiki. Youtube is your friend. Ļoti iesaku Titus V un FightinCowboy.
  • Ir pilnīgi normāli pavadīt stundu pie spēcīga “bosa”, kārtīgi sadusmoties, atmest ar roku un atgriezties pie viņa pēc pāris dienām, kad būsi sakrājis labāku level. Tāpat ir normāli, ka boss tevi nogalinās 10 sekundēs ar visu 150to līmeni. Augsts līmenis neko nenozīmē, tāpat jādomā stratēģija, daudz jāizvairās, daudz jābēg, jāmet kūleņi, jāuzbrūk tikai noteiktā momentā. Sasteigt nozīmē mirt.

Kas vēl interesanti, spēle ir online, bet tā nav gluži multiplayer. Vismaz ne pārsvarā. Galvenais online elements ir tāds, ka pasaulē visur atradīsi citu atstātas ziņas. Reizēm tie ir padomi, norādes par kādām slepenām durvīm, reizēm joki vai maldinoša informācija. Tas palīdz un arī dod tādu kā kopīguma sajūtu, ka ne tu pirmais te netiec galā.

Reizēm gan gribētos lai ir bišķi labāka grafika, bet to pamani tikai ja pievērs uzmanību sīkumiem. Spēlējot to nejūt, jo lieliskais līmeņu dizains un vide bieži vien atstāj ar muti vaļā, tās sīkumu tekstūras acīs gluži neduras.

Kopumā jāsaka, ka spēle nav tik grūta, kā biju domājis. Jāsaprot, ka tā nav hack n slash spēle, tā nav spēle, kur tev kāds turēs roku, kur pateiks, kur jāiet. Tā nav spēle kur būs “hold O to help NPC”. Bet tas viss to padara interesanti challenging, nevis frustrating.

Ja man jādod atzīme, es došu 10.

Elden Ring

Leave a Reply

Your email address will not be published.

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

Scroll to top