PHEV
Kad tviterī ierakstam aptrūkstas vietas, es vai nu cenšos saīsināt domu, vai sadalu to vairākos tvītos, bet te šodien iedomājos, ka man vispār kādreiz bija blogs.
Gribēju īsi par automašīnām.
Pirmās mašīnas man bija skaļi un rūcoši dīzeļi. Daži pat dūmoja. Bija man viens džips, tad otrs džips. Pa vidu bija passāts. Tas gan arī grabēja un rīstījās, īpaši ziemas rītos.
Vienreiz, stāvot korķī un vērojot, kā apkārt dūmo mašīnas, nolēmu, ka pietiek. Jāpāriet uz ko mazāk dūmojošu un klusāku. Ak jā un tajā brīdī vēl bija tas Volkswagen skandāls, kas bija pēdējā pilīte mītā par modernajiem dīzeļiem.
Tad nu nopirkām Toyota Rav4 hibrīdu. Rav4, jo no džipa negribējās pa taisno pāriet uz ko maziņu. Hibrīdu, jo gribējās “attīrīt karmu” no dīzeļa, kā arī ļoti bija iepaticies tas klusums, kad biju redzējis garām braucošus Priusus.
Ja runājam par Hibrīdiem, un mašīnu veidiem, situācija ir šāda:
- ICE – iekšdedzes dzinējs bez elektrības un baterijām (parasts auto).
- HEV – hibrīds, kur pamatā brauc uz benzīna, bet lēnos ātrumos līdz 1km var braukt ar bateriju (pilsētā, apdzīvotās vietās, nelielā korķī). Šos auto nevar lādēt pats, tie lādējas braucot šosejas ātrumā vai bremzējot.
- PHEV – plug-in hibrīds, kur baterija ir lielāka un lādējama no vada. Uz baterijas var nobraukt 50-60 kilometrus, ne reizi nelietojot degvielu.
- BEV (vai EV) – elektriskais bateriju auto, kur nav nekāda degvielas dzinēja. Baterija ir jau vēl lielāka, parasti var nobraukt 200-500 kilometrus, atkarībā no auto modeļa.
Tātad man bija ICE, tad man bija Toyota HEV.
Kad Toyotai beidzās garantijas periods un veikala garantētā KASKO cena, biju dilemmas priekšā. Maksāt Kasko virs 1000EUR (jo RAV4 nezkāpēc ir zagtākais auto Latvijā), pirkt pagarināto garantiju? Ar Toyota biju ļoti apmierināts kā ar auto, taču ar parasto (nelādējamo) hibrīdsistēmu biju nedaudz vīlies. Jā, kopumā patēriņš bija vidēji ap sešiem litriem, kas crossover tipa benzīnniekam ir ļoti normāli, taču hibrīds aukstos rītos atteicās slēgties iekšā, Rīgas korķi līdz galam neizvilka (īsi pēc pusceļa pārgāja uz benzīnmotoru, jo baterija pietiek labi ja 1-2 kilometriem tīri elektrības režīmā) un tā kā auto primāri lietoju ziemā (vasarā velo), tad beigās likās, ka lielas jēgas no tās HEV fīčas nemaz nav.
Sāku pētīt tīros elektro auto, jo pasaulē nav nekā foršāka, kā braukt uz elektrības (neticiet? pamēģiniet. kā tur bija tajā “memē”, jā, es zinu, ka sekss ir labs, bet vai esi braucis uz 100% electic?). Dažreiz esmu piesardzīgs, tāpēc secināju, ka šobrīd vēl priekš manis elektro auto ir pāragrs variants. Man nav privātmājas, lādētāju Rīgā ir ļoti maz, citu lādēšanas iespēju tajā brīdī nebija.
Iegāju salonā paskatīties dažus variantus, sākumā papētīju Nissan Leaf, kurš dabā patika mazāk kā bildēs. Tad ieraudzīju tādu Hyundai Ioniq. Izskata ziņā man tas patika daudz labāk, turklāt šo var dabūt PHEV variantā, kas nozīmē, ka ir iespēja uzlādēties (un izmēģināt kā tas ir, dzīvot ar lādējamu auto), bet eksistē arī rezerves variants – benzīndzinējs.
Kopumā auto ir foršs, salons man patīk, nav arī mazs, nav izteikta sajūta, ka būtu kaut kas palicis sliktāk. Iespēju netrūka jau Toyotā, taču šeit to ir vēl vairāk. Auto pat pats stūrē un turās joslā, var principā neaiztikt pedāļus un stūrei tikai rokas jātur virsū (neskaitot visādus aklā punkta brīdinājumus, radarus, gājēju brīdinājumus un automātiskās bremzes, kas bija jau iepriekšējā mašīnā).
Par patēriņu.
Ar hibrīdiem ir tā interesanti, jo patēriņš nestrādā kā benzīna mašīnām, kur principā uz šosejas tu tērē maz un korķī tu tērē daudz. Šeit uz šosejas tu tērē maz, korķī tu tērē nulli, kamēr vien izvelk baterija, pēc tam tu tērē normāli. Tikai šoreiz baterija ir 62km, kas absolūti pietiek braucienam uz darbu, kur es tagad varu arī lādēties, kamēr esmu birojā. Tātad darba nedēļā (nezinu kas būs ziemā), patēriņš un izmaksas ir pilnīga nulle. Braucām uz Poliju, pirms brauciena bateriju nebijām uzlādējuši vispār, tātad braucām tikai ar benzīnu, vidējais brauciena patēriņš bija 4.2 litri uz 100km, bet tas arī tā neskaidri, jo citreiz uz garajiem gabaliem viss būs atkarīgs no tā, cik pilna bija baterija un cik tālu brauci. Uz Poliju braucu ātri, vietām ap 160km/h (tur ir tādas šosejas, kur var). Ja brauksi tikai 100km tev būs 62km ar bateriju (0l/100km) un 38km ar benzīnu, pie patēriņa 4.2l/100 (braucot pārgalvīgi, jo nu Latvijā man tīrais benzīna patēriņš ir 3l/100km). Līdz ar to, viss būs atkarīgs no tā, cik bieži ir iespēja lādēties, cik garus gabalus ikdienā jābraukā, cik bieži brauksi virs 100km. Man kopš iegādes brīža uz 3500km ir aptuveni 2.5L/100, bet tas ļoti atšķirsies katram braucējam.
Te vēl viens tāds jokains novērojums par šo konkrēto PHEV modeli. Viņam tā bateriju sistēma ir pilnībā nodalīta no HEV hibrīda sistēmas. T.i. tiklīdz būsi nobraucis ar vadu uzlādētos 62km, auto pāriet parastā HEV hibrīda režīmā, kur viņam ir otra, maziņā baterija (tāda kā man bija Tojotai), ar kuru var nobraukt pāris kilometrus, taču viņa lādējas arī braucot un bremzējot. Jā, PHEV lielo 62km bateriju nevar uzlādēt ripojot, tā lādējas tikai HEV baterija. PHEV baterija ir totāli nesaistīta no otras sistēmas un tiklīdz viņa ir tukša, jāmeklē rozete. Tālāk auto pāriet HEV režīmā un tāpat brauc uz elektrības cauri apdzīvotām vietām, uzlādējoties posmos starp tām. Tā ļoti interesanti, bet nu rezultāts ir labs. Šim auto arī pats HEV režīms ir daudz pieļāvīgāks un dzinējs reti kad slēdzas iekšā bez acīm redzamas vajadzības, kā bija Tojotai.
Lai tur vai kā, bet šie 62 kilometri brīvības manī tikai vairāk iekurināja ilgas pret tīru elektro auto. Uzskatīšu šo par “time limited trial” elektrības pasaulē un nedomāju, ka ar konkrēto auto ilgi braukāšu. Gribas prom no benzīna pavisam.