Antropogēnā slodze
Līču – Laņģu klintis ir ap kilometru gara klinšaina smilšakmens krauja Gaujas senlejas kreisajā krastā. Šeit paši agrāk nebijām bijuši, taču no daudziem paziņām biju dzirdējis, ka šis ir labs pārgājienu maršruts. Kad pirms gada DAP izbūvēja šeit informācijas stendus un norādes, lai virzītu apmeklētājus pa konkrētāku maršrutu, no vairākiem cilvēkiem dzirdēju tādus kā neapmierinātus komentārus, ka viņu slepenais un nepieradinātais maršruts ir pārvērts par tūrisma objektu.
Taču interesanti, par šo vietu biju dzirdējis vairāk nekā par jebkuru pārgājienu maršrutu Latvijā un esmu drošs, ka pilnīgi visi man pazīstamie cilvēki, kuri kaut kādā veidā nodarbojas ar staigāšanu pie dabas, bija šeit bijuši vienu vai vairākas reizes. Un visi kā viens to uzskatīja par savu, slepeno, nepieradināto maršrutu, kuru “grūti atrast” un kuru reti kurais zin.
Tā kā paši ar ģimeni veidojam Dodies.lv dabas taku karti, kur liekam iekšā principā tikai marķētos maršrutus, visai labi zinu, ka gandrīz neviena no marķētajām takām (izņemot Ķemeru laipas, Cenas tīreli un tādus plaši zināmus objektus) nav apmeklēta tādā apjomā kā šīs visu mīlētās Līču-Laņģu klintis. Liela daļa no purva laipām redz uz rokas pirkstiem saskaitāmus apmeklētājus gada laikā.
Jokaini, ka visi bija pārliecināti, ka Līču objekts ir maz pazīstams, taču nekas par to neliecina. Geocaching.com jau 2008. gadā izlikto slēpni ir atraduši 270 cilvēki, absolūti lielākā daļa tieši pirms infrastruktūras izveides. Apskatot bildes, redzams, ka grupas turp devās pat ar velosipēdiem. Klinšu sienās redzami ieskrāpēti apmeklētāju vārdi ar datumiem kas sniedzas simtiem gadu pagātnē, taču daudzi ir no pēdējiem gadiem. Un tad, kad paši beidzot bijām šeit bijuši, sociālajos tīklos saņēmu vēl veselu gūzmu komentāru no pazīstmiem cilvēkiem, par kuriem iepriekš nezināju, ka šeit bijuši, paceļot man pazīstamo apmeklētāju skaitu jau padsmitos.
Staigājot gar smilšakmens atsegumiem, satikām grupu ar cilvēkiem, parunājām, un atkal dzirdējām, ka šis objekts ir pārvērsts no “maz zināma pārgājienu maršruta tūrisma objektā”, jo arī viņi šeit agrāk nākuši katru gadu, viņiem pat bijis savs variants kā apmeklēt visus objektus. Un šos cilvēkus mēs satikām nejauši, meža vidū.
Kurā brīdī tieši šis objekts ir skaitījies maz zināms?
Pēc Google meklētājā atrodamajiem rakstiem, kuri tapuši pirms 2015. gada vidus, ir redzams, ka šis varētu būt tieši viens no populārākajiem ģeoloģiskajiem objektiem Latvijā. Pamēģiniet atrast kādu citu dabas taku un tad salīdziniet ar “Līču Laņģu klintis”.
Ja uz kādu vietu plūst simtiem cilvēku, nav iespējams cerēt, ka daba netiks sagrauta un iznīcināta. Ir tikai divi veidi kā pasargāt objektu no nomīdīšanas — sēta, vai plūsmas virzīšana.
Neviens trepītes un norādes nelika aiz ļauna prāta. DAP mājaslapā ir atrodams pētījums ar pamatojumiem, kāpēc “antropogēnās slodzes mazināšana” bija akūti nepieciešama, attēli parāda izmīdītas sūnas, bojātas klintis, pārdubļotas takas.
Lai gan tās ir grūti sasniedzamas (relatīvi patālu no autoceļa Cēsis – Valmiera) tas ir dabas tūristu apmeklēts dabas objekts. Tā kā līdz šim tas nav labiekārtots, klintis un avotainās vietas ļoti cieš no nobradāšanas (36., 37.attēls). Ziemojošie sikspārņi tiek traucēti ziemošanas laikā. Vēl viens negatīvais aspekts, kā norāda Anete Apsīte, ir slēpņošanas spēles
Dabas infrastruktūra tiek veidota tad, kad vairs nav iespējams kontrolēt apmeklētāju daudzumu citos veidos. Izvietojot norādes un tiltiņus, apmeklētāji tiek virzīti konkrētā maršrutā un nost no trauslākajiem dabas objektiem.
Ir naivi cerēt, ka visu mīlēts pārgājiena objekts mūžīgi paliks slepens un neskarts. Apmeklētāju slodzes mazināšanas pasākumus veic tikai tad, kad jau vairs nav citu variantu un apmeklējums ir audzis. Vieta ir skaista un jaunais maršruts ir loģisks, patīkams un neuzmācīgi iekārtots. Dažās vietās ir kāpnītes, pāri upēm ir tiltiņi, taču tas arī principā viss. Es uzskatu, ka pie šādas popularitātes iekārtošana bija nepieciešama un tas ir izdarīts pietiekami neuzmācīgi, lai netraucētu skaistās vietas izbaudīšanu, tajā pat laikā neliekot nobrucināt klintis un nebojājot dabu.