Neesmu nekāds lielais spēļu spēlētājs, taču reizēm, kādu reizi mēnesī kaut ko gribas uzspēlēt, tāpēc man ir PlayStation 4 ar kādām desmit spēlēm. Nesen iznākusi daudzu ilgi gaidīta spēle No Mans Sky, par kuru visiem bija lielākas cerības kā izstrādātāji spēja realizēt. Angliski to sauc “hype”, bet neesmu drošs vai ir kāds līdzīgs vārds latviešu valodā. Spēli nopircis vēl neesmu, uzmanīgi vēroju citu reakcijas, taču viena lieta šķita tik uzkrītoša, ka gribēju par to ierakstīt šeit.
Un tam pat īsti nav sakara ar spēlēm. Tas drīzāk ir par cilvēka psihi.
Redziet, No Mans Sky ir spēle, kuras pasaule nav cilvēka (izstrādātāju) radīta. Tā risinās kosmosā, kur ir planētas, galaktikas, asteroīdi. Visas vietas, kuras iespējams apmeklēt, ir veidojis gudrs algoritms, matemātiskas formulas. Ir izveidots tāds kā vienkāršotais fizikas likumu kopums un pēc tā tad arī “rodas” visas planētas, kuras ir iespējams apmeklēt (un to esot 1 ar 18 nullēm).
Daudziem šis liekas liels trūkums. Te nav radītāja, neviens nav ar rokām pielabojis vidi, izveidojis konkrētās alas un ezerus, nav 3D programmatūrā pieslīpējis kur stāvēs koku puduris un kur tecēs upe. Viss ir veidojies tāda kā “lielā sprādziena” rezultātā, balstoties uz noteiktiem likumiem un formulām un …
… ha! Kaut kas dzirdēts, vai ne? Šis jautājums laikam ir saistīts ar cilvēka pasaules uztveri kā tādu. Arī reālajā pasaulē daudziem nav pieņemama pasaule, kurā nav konkrēta radītāja un nekas nav īpaši tev nolikts konkrētā vietā. Procedurālā radīšana ir tas pats, ko tu redzi sev apkārt. Tāpēc jau arī var saprast šīs atšķirīgās reakcijas un dalītās domas par šādu pieeju spēles veidošanā. Šie paši konflikti mums ir arī ārā aiz loga.