Ar vienu kāju Turcijā, ar otru Ķīnā
Turcija
Darba sakarā sanāca aizbraukt uz minētajām divām valstīm, pirmajā no kurām bija paredzēta tikai viena diena. Saprotams, neko daudz apskatīt iespējas nebija, bet centos laiku izmantot cik nu vien iespējams.
Brauciens sākās ar Turkish Airlines lidojumu, kurš atbilstoši iepriekš dzirdētajām atsauksmēm, tik tiešām bija ļoti komfortabls priekš lidojuma no Rīgas. Platāki krēsli kā Lufthansā, silts ēdiens. Ēdiens gan bija zem vidējā lidmašīnu ēdiena līmeņa, turklāt Edmunds pamatīgi uzkoda kādai kotletē apslēptai skrūvei. Par to viņš aizpildīja veselu depešu, kuru izsniedza satraukta paskata apkalpes locekļi, kazi, vai tik kāds neiesūdz tiesā. Bet tas beidzās laimīgi, un galu galā bija tikai sīkums, kam negadās. Tikai cerējām, ka skrūve kotletē nav no lidmašīnas korpusa.
Turcijas lidosta sagaidīja ar pamatīgām rindām uz imigrāciju. Visa šī imigrācija bija diezgan haotiski organizēta, daudziem nebija skaidrs kurā no kategorijām ir viņu valsts, kurā rindā vajag stāvēt, beigās iekarsuši tūristi sāka spraukties viens otram garām, uz ko tantes reaģēja ar skaļiem kliedzieniem un roku vicināšanu. Pieklājīgi tērpts džentlmenis blakus, telefonā skaidroja kādam, ka šādu rindu Stambulas lidostā vēl nebija redzējis, lai arī brauc reizi mēnesī. Atšķirībā no citām valstīm, šeit nebija kārtībnieku, kas izkontrolē cilvēku plūsmu, tāpēc visi spraucās kā tādā gaļas mašīnā, un pie lodziņiem devās pēc elkoņu principa.
Skābekļa bija ļoti maz, bet pēc pusstundas jau saskatījām gaismu tuneļa galā, un beigās kaut kā valstī tikām ielaisti. Būdami labi informējušies, pa taisno devāmies ārā no termināļa, un prom no taksometriem, jo tepat netālu bija vilcienu stacija. Vilciens, vai metro (nekad nevaru saprast kā to saukt, ja pusi no ceļa tar brauc pa virszemi), līdz centram aizveda ļoti ātri, un izkāpām pieturā, kas bija mazāk kā kilometru no viesnīcas.
Bija gan vēls, tāpēc neko daudz neredzējām, bet smarža gaisā bija pazīstama – te vairs nebija Eiropa (lai kā to Turkiem negribētos).
Viesnīcā satikām paziņas no dažādām valstīm, viņi mums palīdzēja sagatavoties gaidāmajam pasākumam, pēc tam pasēdējām septiņpadsmitā stāva krogā, pavērojām pilsētas skatus. Nākamajā dienā konferenci veiksmīgi novadījām. Kad pasākums bija beidzies (pasākumus te neaprakstu, jo diez vai kādu tas interesēs, taču varu pateikt, ka pasākumi ir ļoti nogurdinoši, un nākas daudz ko darīt), vēl bija gaišs, tāpēc atstāju nogurušo kolēģi meditējam viesnīcā, un devos pārgājienā.
Tepat pāris kilometru attālumā bija atrodami vecie Stambulas pilsētas mūri, no kuriem itkā paveroties jauki skati. Ceļš uz mūri bija visai neskaidrs, devos ceļā sekojot vājas detalizācijas kartei. Vienam pašam pirmo reizi jaunā valstī kaut kur doties vienmēr ir nedaudz bailīgi, ja ar vienu karti fotografē, un otrā rokā ir iPhone priekš navigācijas. Rajons ap viesnīcu nebija nekāds labi sakoptais, jo atradāmies ārpus centra. Raitā solī gāju pa patukšajām, ne pārāk tīrajām ielām, gar nelieliem veikaliņiem, pāri aktīvām ielām. Vienā brīdī vairs nesapratu kur iet, jo vienīgais ceļš bija pa šoseju pāri tiltam, bet gājēju celiņu nemanīja. Sekoju vietējiem, un tiltu šķērsoju pa šosejas joslas sadalošu strēmeli, automašīnām zumot garām abās pusēs. Pamazām nedrošā sajūta pazuda, pilsēta kas pilsēta. Redzēju jaukus kapus, kur katrai kapa vietai klāt bija turcijas karodziņš. Redzēju daudz cilvēku. Lēnām Stambulas minareti sāka krāsoties saulrieta toņos. Tieši uz brīdi, kad biju ieradies.
Pats mūris bija visai sliktā stāvoklī. Neviens par to nebija rūpējies, arkās tā apakšā bija kurināti ugunskuri, apkārtējais rajons sastāvēja no pussabrukušām mājām un neizskatījās, ka šeit vajadzētu rādīties pēc tumsas iestāšanās. Apejot miskastes, kaut kā atradu vārtiņus, cauri kuriem izejot varēja uzkāpt mūrī. Pārvarot pirmās šaurās trepītes, uzdūros nākamajām, kas bija praktiski vertikālas. Nācās turēties ar rokām, un gandrīz plakaniski līst pa stāvajām akmens kāpnēm, kurām nebija margu. Kad biju uzrausies augšā, secināju, ka lai arī skats ir varens, esmu uzrāpies nepareizajā sienas posmā, jo vairāki cilvēki relaksējās saulrieta staros uz nākamā posma, kur nebija jālien pa vertikālām trepēm. Nobildēju stāvās trepes un rausos vien atkal lejā.
Pareizajā sienas posmā izbaudīju saulrietu, atradu riebīgu ģeoslēpni, un tad arī devos atpakaļ. Kā nekā, šodien bija paredzēts brauciens uz Ķīnu. Atceļā izgāju pa jau cita veida rajonu, kurš jau bija sakoptāks, šķita, ka šeit top privātmāju (vai rindu māju) rajons bagātākiem cilvēkiem. Pastaigāju vēl gar seno mūri, un tad devos uz metro staciju.
Pa ceļam no viesnīcas uz vilcienu, piestājām kādā maksimāli tradicionāla paskata ēstuvē, kur izbraudījām to ko ēd vietējie (laba zīme ir ja neviens nesaprot angliski, menu ir tikai vietējo valodā, interjera dizainā plaši izmantotas baltas flīzes, un ir pilns ar vietējiem) un tad jau arī devāmies tālāk uz lidostu.
Lidostā bija paredzēts kādu stundu uzkavēties, un ap desmitiem izlidod uz Guangzhou, kas ir pilsēta Ķīnā. Protams pēc plāna nekas negribēja notikt. Kādu pusstundu gaidījām pie lidmašīnas “vārtiem”, ne darbinieku, ne informācijas uz tablo. Pēc tam parādās, ka lidojums kavēsies 50 minūtes. Labi, gaidam. Ir jau vēls, miegs nāk, iedzeram kafiju, turamies. Turkish Airlines darbinieku nav. paiet noteiktās 50 minūtes, paiet vēl nedaudz, parādās jauns uzraksts (ņemiet vērā, ka jau ir pusnakts), ka lidojums kavējas vēl sešas stundas. Cik mīlīgi! Visi ceļas kājās un iet meklēt kādu Turkish Airlines pārstāvi. Tādu nav. Pusnaktī lidosta jau daļēji slēgta, veikali ciet, visi Turkish galdiņi tukši, neviena darbinieka. Beigās atrodam, ka Business Class Lounge ir vaļā, tur jau priekšā bariņš ļoti skaļi kliedzošu biznesmeņu “do you understand that this ticket cost me 5000 british fucking pounds??!!!” Izrādās arī biznesa klasē dzīvojošajiem netiek piedāvātas nekādas civilizētas nakšņošanas iespējas, par ko viņi ir galēji sašutuši. Kādu brīdi paklausamies kā tas risinās, biznesmeņi draud TA iesūdzēt tiesā. Kad daļa aizgājuši, painteresējamies pie darbiniekiem ko darīt. Viņi noplāta rokas, ja jūs esat ekonomiskajā klasē, variet maksāt par lounge vai gulēt uz grīdas. Nekādas kompensācijas nav, esam ārpus Eiropas Savienības.
Atradām vienīgo strādājošo alus bāru, kādu laiku tur paslaistījāmies, visbeidzot aizgājām gulēt krēslā pie lidmašīnas “gate”.
Ķīna
Šī bija mana trešā reize šajā valstī. Daudzi jau zinās, ka Āzija man ir ļoti tuva, un ar Ķīnu ir tā pat. Nezinu kāpēc, bet te jūtos kā mājās.
Tā kā lija lietus, atteicāmies no plāna braukt ar sabiedrisko un tomēr paņēmām taksi. Guangzhou ir liela pilsēta, daudz lielu māju, milzīgas platības. Ārā jau bija tumšs, tāpēc neko daudz neredzējām.
Viesnīcā atstājuši mantas, devāmies naksnīgā pastaigā uz tuvējo 7/11 kiosku pēc uzkodām un alus. Ķīnā, tāpat kā citur āzijā, naktīs uz ielas ir droša sajūta. Japānā, Taizemē, Laosā, Indonēzijā un arī šeit — Ķīnā, droši jūtos arī mazākās ielās un naktī. Nekad neesmu sastapies ar situācijām, kad jūtos apdraudēts. Protams reizēm ir izbrīnīti vai neapmierināti skatieni. Ja kāds ir piedzēries, tad guļ. Neviens neālējas, agresīvi neuzmācas. Iegājām zem tilta apskatīties ielu basketbola kortus, kurās tusēja jaunieši. Naktī. Turpat uzliku fotoaparātu uz krasta promenādes margas, nobildēju panorāmu. Nespēju iztēloties, ka kaut ko tādu darītu piemēram dienvidamerikā.
Nākamo dienu vadīju konferenci un daudz runājos ar visādiem Xiaomi faniem, bet interesantākais bija vakarā. Klienti mūs aizveda vakariņās uz jūras ēdienu ēstuvi. Kamēr mēs pie ieejas gaidījām vietu ierādītāju, apkārt varēja novērot lielu daudzumu akvāriju ar gigantiskiem dzīvniekiem un zivīm. Krabji prāva suņa izmērā, vēl lielākas zivis, kaimani un krokodili, astoņkāji — visi jūras briesmoņi kādus vien variet iztēloties. Pie akvārijiem letes, kur acu priekšā ēdiens tiek sagatavots un nodots pagatavošanai uz virtuvi. Tā nu mēs stāvam un gaidam kad atbrīvosies galdiņš, kad “miesnieks” no akvārija izceļ aptuveni divus metrus garu krokodilu. Nu aptuveni tādu kā mums Rīgas Zoo, kurš tur bēdīgs guļ ar naudiņām uz muguras. Noliek krokodilu uz galda, un ar lielo gaļas cirvi vienkārši bez emocijām iecērt pakausī milzīgu caurumu. Krokodils vēl cenšas kustēties, airē ar kājām, kustina asti, bet tikmēr “miesnieks” jau sāk viņu sadalīt gabalos. Es aizgriezos, jo nespēju skatīties tālāk. Jau vēlāk nākot lejā, manīju, ka uz galda bija palikusi tikai krokodila galva un pārējās sastāvdaļas jau bija apkāt saliktas smukās kaudzītēs.
Uz kādu brīdi garastāvoklis un apetīte bija sabojāti.
Taču saņēmos, centos pieņemt kultūru un nedomāt par redzēto. Nācās taču vēl arī ēst, lai cik grūti arī tas tajā brīdī nelikās. Ķīnā, gluži kā jau rakstīju garajā ceļojuma aprakstā, kad turp devāmies ar ģimeni, ēdieni nav ne tuvu līdzīgi tiem, kurus esam raduši redzēt eiropas ķīniešu bistro. Rīsi ir tikai viena no piedevām, galvenās sastāvdaļas ir ļoti savdabīgas un ēdienu garša ir ļoti neierasta. Vienmēr cenšos pieņemt vietējo parašas un saprast viņu gaumi, nekad nesūdzos un neprasu to, ko esmu pieradis ēst. Te izbaudīju meistarīgi pagatavotu zuti, dažāda veida gliemežus, tofu, jūraszāļu salātus un visu ko citu interesantu. Uz beigām pat krokodils bija aizmirsies, taču vēl šodien tas ir viens no nepatīkamākajiem skatiem, ko jebkad biju redzējis.
Nākamajā rītā devāmies uz vilcienu staciju, jo visai drīz mūsu ceļš veda tālāk. Kamēr Edmunds stacijā palika gaidīt vilcienu, es izskrēju nelielu loku pa Guangzhou centrālo daļu, apskatīju parku, redzēju ķīniešu IKEA, vēl nedaudz uzsūcu atmosfēru un paguvu nedaudz izlīt.
Ar komfortablu un ērtu vilcienu dažas stundas braucām uz Honkongu. Arī šeit ir forši. Stacijā atradām bagāžas glabātuvi, kur nolikām koferus, un devāmies apskatīt pilsētu. Ārā lija lietus, taču tas netraucē daļu no Honkongas apskatīt paliekot sausam. Lietus šeit nav nekāds brīnums, tāpēc par to ir padomāts un daudzām ielām paraleli un perpendikulāri iet pacelti gājēju ceļi ar jumtiem. Te ir daudz eskalatoru, tuneļu, savienotu lielveikalu. Tā kā Honkongā jau biju bijis, kalnos kāpis, šoreiz izmantojām iespēju pastagāt pa ēstuvēm un veikaliem. Galu galā, šī pilsēta ir slavena ar lētajām elektronikas cenām.
Tas arī viss šajā mazajā brauciena atskaitē. Nākamo, nu jau daudz lielāko aprakstu, gaidiet Oktobrī, kad atgriezīsimies no pamatīgāka Āzijas brauciena.
