Šīs ir personīgas pārdomas, kuras attiecas tikai uz manu personīgo situāciju un ieradumiem. Nešaubos, ka ir daudzi cilvēki, kuru ikdiena atšķiras, un kuru problēmas ir citādas.

Kopš vidusskolā vecāki man nopirka pirmo MTB tipa velosipēdu, kas bija pirms kādiem 14-15 gadiem, ar velosipēdu esmu braukājis visu tālāko laiku. Auto vadītāja tiesības noliku tikai pirms kādiem trim gadiem, pirms tam labi iztiku ar velosipēdu un sabiedrisko. Līdz ar to, nepārprotiet, es neesmu nekāds tipiskais autobraucējs. Joprojām ar velosipēdu gadā nobraucu ap 3000 kilometriem, pat ja aukstajā un slapjajā laikā, vai slimošanas periodos, jāved bērns uz bērnu dārzu ar automašīnu, kas nozīmē mazāku nobraukumu kā agrāk.

Velosipēda pārsegs bērnu sēdeklītim
Velosipēda pārsegs bērnu sēdeklītim

Protams kad laiks ir nedaudz siltāks, pat lietus laikā visi braucam uz bērnudārzu ar velo, mums ir īpaša lietus plēve bērna velo sēdeklītim, kura bieži izraisa jautājumus no citiem braucējiem un bērnudārza bērnu vecākiem, taču nākas apbēdināt, ka savas plēves vedām no āzijas. 

Pie lietas.

Internetā parādijušās dažādas runas par sastrēgumu mazināšanu Rīgā, un visādām sankcijām pret auto braucējiem sastrēgumu stundās. 

Manuprāt sastrēgumus neviens no šiem plāniem nemainīs. Rīga ir īpaša pilsēta, un Latvija nav gluži Nīderlande. Situācija ir tāda, ka ļoti liela daļa Rīgā strādājošo, arī dzīvo Rīgā. Un tā kā Daugavai ir divas puses, bieži vien sagadās, ka darba vai mājokļa maiņas rezultātā nu cilvēkam ir jābrauc tai upei pāri. Tas gan vēl būtu sīkums, ar labi organizētu sabiedriskā transporta sistēmu un drošiem velosipēdu celiņiem, daļu no braucējiem varētu pārliecināt automašīnas atstāt mājās. 

Taču lielākā problēma ir pašos pamatos.

Lielākā daļa cilvēku automašīnas ir nopirkuši par lielu naudu. Tāpat šī lielākā daļa savu automašīnu izmanto gandrīz tikai braucieniem uz darbu. Ja cilvēks ir dārgi samaksājis, vai pat turpina maksāt simtiem Eiro mēnesī, neviens arguments pasaulē nepārliecinās viņu mašīnu atstāt pie mājas, jo cita pielietojuma šai mašīnai nav. Nemaz nerunājot par to, ka mūsu valstī automašīna ir statusa simbols, nevis tikai transporta līdzeklis. Es saprotu, ka ir dažādi zaļi domājoši cilvēki, tādi kuri dzīvo tuvu darbam, tādi, kuri arī sniegputenī pa ielu vedīs zīdaini uz velosipēda (riskējot kopā ar bērnu tikt sabrauktiem, kā šoziem notika pie Kalnciema tilta). Taču tie 99%, uz kuriem attiecināms iepriekš aprakstītais, maksās vienalga kādas sastrēguma nodevas, un turpinās braukt uz darbu ar auto. Sastrēgumus šādas nodevas nemazinās, tikai ieņēmumus, kurus izsaimniekos. 

Solītā Park’n’Ride sistēma arī nav pārdomāta. Spriežot pēc man atsūtītās aptaujas, jauno sistēmu plāno izveidot man gluži nepiemērotā veidā. Es pat nespēju iztēloties kā tā būtu jāveido, lai es viņu gribētu izmantot. Tā iespējams labi darbotos uz tiem, kas uz darbu Rīgā brauc no citām pilsētām, taču man, no Zolitūdes braukt kilometru līdz P&R stāvvietai, un tālākos astoņus kilometrus braukt ar sabiedrisko ir visai absurdi. Līdz ar to, šī sistēma arī funkcionēs tikai daļēji un tikai uz daļu no Rīgā strādājošajiem. 

Kopumā es vēlos pateikt tikai to, ka situācija nav tik skaidra un vienpusēja, kā daudziem škiet. Nevar gribēt, lai vienmēr dzīves vieta ir blakus darbam. Nevar gribēt, lai visi ir veselīgi, visu cauru gadu aktīvi velobraucēji. Ir simtiem iemeslu kāpēc jāizmanto automašīna, un simtiem iemeslu kāpēc ar velosipēdu vienmēr nav iespējams braukt (un tie nav tikai mazi bērni, laikapstākļi, attālums vai fiziskais stāvoklis). 

Un to es saku kā mūžu aktīvs velosipēdists, kurš joprojām sapņo par normālu velo ceļu sistēmu, kurā jaunos vecākus uz kalnciema ielas nesabrauc automašīnas. 

5 thoughts on “Sastrēgumstunda

  1. Pilnībā piekrītu!!! Pats neesmu tik ‘zaļi’ domājošs kā Normis, bet arī uzskatu, ka saprātīgs cilvēks vienmēr būs spējīgs izlemt par atbilstošu transportlīdzekli katrai situācijai. Nav nepieciešams piemērot kādas radikālas metodes autovadītājiem. Es arī esmu PAR velosatiksmi, PAR cilvēku pārsēdināšanu uz velo, bet SAPRĀTĪGI! Nevis pat katru cenu visiem jābrauc ar velo. Liela problēma ir kur vairumam glabāt to(s) velo? Savā 2istabu dzīvoklī koridorā? A ja vēl atsevišķi velo pilsētai, mtb? Jo ar pilsētnieku pa mežu nebūs ok, bet ar mtb pa pilsētu var, bet jārēķinās ar dubļainām bikšu starām. Secinājums ir viens – jebkurš radikālisms … šajā gadījumā – pārspīlēts veloradikālisms izraisīs lielāku pretreakciju no pārējiem satiksmes dalībniekiem, kā vienkāršu, saprātīgu ideju realizācija.
    Andris

  2. Pilnībā piekrītu. Katru darbadienu sastrēgumstundās braucu no mājām Āgenskalnā uz darbu VEF rajonā un atpakaļ. Ja ir silts, nelīst lietus un nav nekas vedams, braucu ar velo, citādi ar šim nolūkam pirktu auto. Un nekādas nodevas vai citi ierobežojumi manu paradumus nemainīs.

  3. Jādomā būtu arī par velo Park&Ride. Japānā tas ir ļoti izplatīts pasākums, ka ir lielas velo novietnes pie sabiedriskā transporta (metro vai vilciena) stacijām un cilveki nobrauc ar velo to kilometru līdz sabiedriskā pieturai un tālāk līdz darbam brauc ar sabiedrisko. Ideāli arī, ja lielie veikalu puduri ir tur pat pie tā Park&Ride.

  4. Domāju sistemātiska veloceliņu paplašināšana un stāvvietu pieejamība tomēr labi palielina velobraucēju skaitu. Tikai kā minēji, tie iespējams nav auto braucēji. Jo uz velo noteikti pārsēstās arī kājāmgājēji un sabiedriskā transpota lietotāji.
    Interesanti būtu zināt cik lielu daļu no Rīgas Satiksmes klientiem ir atņēmis velo bums.

    Un gadās arī eksemplāri, kuri maksā līzingu un auto tur garāžā. Vienam tādam pat bremžu diski sarūsēja. Maksā un nebrauc.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *