Maroka 6: Genocīds
Saulē nokaitētā asfalta lente stiepās tieši pretim horizontam. Ik pa laikam izkāpu izstaipīt kājas un pastaigāt pa akmeņu laukiem, aiziet līdz kanjona malai un izplest rokas. Ievilkt elpu dziļi jo dziļi un uzsūkt apziņā milzīgo plašumu. Automašīnu bija maz, un reizēm vairākas reizes apdzinām vienu un to pašu apdauzīto un pārkrauto Mercedes, kurš laiku pa laikam pabrauca mums garām pieturas vietās. Kā uz burvju mājiena taisnais ceļš pēkšņi transformējās. Pēc divsimt nobrauktiem kilometriem tas izbeidzās pie krustojuma ar nozīmīgāku ceļu. Nogriezāmies pa labi, Ourzazate un Marakešas virzienā, un ceļš pilnībā pārvērtās. Pa labi lejup pletās palmām aizaugusī Draa upes ieleja, un ceļš kļuva tik līkumains, ka vidējais ātrums saruka savas trīs reizes. Ourzazate ir pilsēta, kuru francūži uzbūvēja pirms dažiem desmitiem gadu ar mērķi “samierināt dienvidus”. Tāpēc pilsēta ir jauna, bez vēsturiskā centra, un, salīdzinot ar visu, ko bijām redzējuši iepriekš — tīra un kārtīga. Ielas bija platas, mājas — sarkanas, kvadrātiskas un modernas. Meklējot viesnīcu, apbraucām pilsētu divas reizes, un visas ielas bija brīvas no pūļiem, vienkārši izbraucamas un bez bedrēm. Ourzazate noteikti bija kas jauns mūsu Marokas pieredzē.
Arī viesnīca vairs nebija tradicionālā Riāda, bet gan salīdzinoši standarta ēka ar standarta istabu. Apkalpoja to gan tikai viens cilvēks, taču viņš bija draudzīgs un patīkams, kā jau lielākā daļa viesnīcu darbinieku, kurus bijām satikuši.
Tā kā ārā dedzināja pēcpusdienas cepeškrāsns, nolēmām ieiet dušā un mierīgi atpūsties.
Pēc dažām stundām bija laiks doties vēlajās pusdienās. Šajā valstī Foursquare nav populārs serviss, toties jebkurš, kura interesēs ir apkalpot ārzemniekus, par pienākumu uzskata publicēties Trip Advisor. To tad arī izmantojām par ceļvedi virzienā uz interesantākajiem rajoniem un ēstuvēm. Vienmēr jau var doties kaut kur bezmērķīgi, taču, ja kādā vietā atradāmies salīdzinoši īsu laiku, labāk bija ēdienu atrast bez maldīšanās.
Viesnīcas saimnieks gan mūs brīdināja, ka tuvojas kādi nozīmīgi svētki, un tāpēc daudz kas ir slēgts. Viņš nemaz nebija pārspīlējis! No vislabāk novērtētajām ēstuvēm vaļā nebija neviena. Patiesībā vaļā nebija gandrīz nekas. Klaiņojām gar slēgtajām durvīm, līdz beidzot izdevās atrast vienu restorānu, kurš bija atvērts. Ēdiens, loģiski, bija dārgāks par vidējo, turklāt nepaveicās ar darbinieku, kurš nedz saprata, ko mēs vēlamies, nedz izrādīja jebkādu interesi par to. Beigās atmetām ar roku un paļāvāmies uz viņa izvēli, kas beidzās ar to, ka saņēmām stipri lielāku ēdiena daudzumu, nekā varējām apēst. Ēdiens gan bija labs, neskatoties uz to, ka ēdienkartē bija atrodams “horse burger”.
Nonākuši atpakaļ viesnīcā, pa atvērto logu klausījāmies sešos skanošo Muezīna lūgšanu saucienu. Īpaši, ja reizē skan vairāki muezīni no dažādām pusēm, izjūtas ir fantastiskas. Atkal jau apzinies, ka esi pavisam citādā valstī, ar citādiem standartiem un izpratni par tev ierastām lietām. Saguruši laiskojāmies viesnīcas priekšā esošajos krēslos un dzērām tiešām izcili garšīgu kafiju. Viesnīca bija prasta, kafejnīca — askētiska-, taču kafija bija garšīga. Bija jau satumsis, taču līdz gulētiešanai vēl bija laiks, tāpēc nolēmām doties vakara pastaigā pa mierīgo pilsētu. Aizgājām līdz mošejai, izmetām loku pa mazākām ielām atpakaļ līdz viesnīcai. Sajūta bija laba un atmosfēra – mierīga.
Nākamais rīts bija gurdens un jauks. Devāmies prom no Ourzazate ar patīkamām emocijām. Ceļš bija sācis līkumot tā, ka bija jābrauc lēni un uzmanīgi, un visu laiku gāja augšup kalnos, un jēdziens “serpentīns” guva jaunu nozīmi, jo šķita, ka šeit “serpentīns” nekad nebeidzas. Tā tas ilga vairākas stundas. Ik pa brīdim piestājām kādā no nomalēm, lai pavērotu grandiozos kalnu skatus tur lejā, atpūtāmies, parunājām ar ceļmalās sēdošajiem cilvēkiem. Atteicos no piedāvātajām datelēm, toties saņēmu padomu, kur labāks skats fotografēšanai.
Beidzot arī atradām lielāku skaitu reāli eksistējošu ģeokastīšu, un, kad kādā no to aprakstiem izlasījām par interesantu paralēlo ceļu, kur vērts iebraukt, nolēmām izmēģināt. Žēl gan, ka šo ceļu pamanījām tikai, kad bijām tā otrā galā, jo sanāca veikt loku atpakaļ. Taču nekas, nogriezāmies nost no jau tā šaurā galvenā ceļa uz pavisam maza, bedraina celiņa, kurš vietām bija asfaltēts, vietām ne. Tas vijās pa kādas ielejas kalnu iekšmalu un pavēra mums skatus uz maziem māla mājiņu ciematiem, kazām un izbrīnītiem bērniem. Nobraukuši ap desmit kilometru, secinājām, ka ceļa kvalitāte tikai pasliktinās, un vietām bedres bija jāšķērso ar nožēlojamu krupja rāpšanās ātrumu.
Bija laiks griezties apkārt. Nedaudz smagu sirdi, taču realitāte bija tāda, ka mums bija mazs nomas auto, nevis džips. Žēl, taču nomāt džipu šeit nevar, ja vien runa nav par pilnīgi jaunu Prado, kurš maksā ap 200Ls dienā.
Atgriezāmies uz mūžīgā serpentīna un turpinājām līkločot. Brīžiem likās, ka tas tiešām nekad nebeigsies, turklāt ceļš ilgstoši gāja tikai augšup. “Franču inženieru brīnums”, tā šo ceļu kāds bija nosaucis ceļvedī.
Sweeping cobwebs from the edges of my mind
Had to get away to see what we could find
Hope the days that lie ahead
Bring us back to where they’ve led
Wouldn’t you know we’re riding
on the Marrakesh Express
They’re taking me to Marrakesh— Crosby, Stills & Nash
Marakeša — leģendām apvītā pilsēta, kuras nosaukuma skaņa vien domās uzbur ainas ar eksotiskiem čūsku dīdītājiem, garšvielu tirdziņiem, krāsainiem paklājiem, kurpēm ar uzrullētiem purngaliem, minaretiem un dateļu palmām.
Skatoties svešu cilvēku bildēs, nav iespējams iztēloties eksotiskāku un maģiskāku vietu uz šīs zemes.
Mūsu pirmais pieturas punkts bija lidosta, kurā bija jānodod automašīna. Lidosta Marakešā ir ļoti skaista un jauka. Bezmaksas tēja, atpūtas zona, draudzīgi cilvēki, tik tiešām bez nekādas pārspīlēšanas, gluži kā teātra dekorācija vai makets, lai iedrošinātu nupat atceļojušos tūristus vai nomierinātu aizbraucošos.
Un papildus visam – uztraukums par auto īres kantora potenciālo piekasīšanos automašīnas stāvoklim tika kā ar roku noņemts, jo īsā laikā saņēmām atbildi, ka viss ir kārtībā un varam iet.
Neklausot rekomendācijām braukt ar taksometru, mēs iekāpām sabiedriskajā autobusā, un nosvīduši, taču atviegloti izbaudījām braucienu uz pilsētu. Autobusā bija iekāpuši arī daži svaigi ieradušies baltie tūristi. Īpaši acīs krita vecāks eiropiešu pāris ar koferiem, kuriem nekādi neizdevās papīra kartē atrast viesnīcu. Vai viņi zina, uz ko ir parakstījušies? Droši vien vēl pat nenojauš, kāds haoss viņus sagaida, izkāpjot no autobusa, kādā notikumu virpulī viņi tiks ierauti. Šajā valstī nekas nav vienkārši, un tūrists ar koferi, karti un neizpratni sejā ir upuris ar paceltu balto karodziņu.
Pa logu novērojām amizantus skatus ar cilvēkiem, kas dzīvas aitas transportēja uz motorolleriem, un iekšēji pasmaidījām, ka mums aiz muguras jau divas nedēļas Marokas pieredzes, tāpēc mūs vairs nekas nepārsteidz.
It kā viss sākās tik perfekti, taču, ja dienas pirmā puse bija pozitīva un pat pacilāta, turpmākā dienas gaita uzņēma krasu pagriezienu uz leju.
Jo patiesībā Maroka nekad nebeidz pārsteigt.
Autobuss mūs izlaida pie centrālā laukuma. Daudz cilvēku, troksnis, iepriekš neredzēti skati ar karietēs iejūgtiem baltiem zirgiem. Uzņēmām kursu uz viesnīcu, kura nav gluži centrā novietota. GPS ierīcē šo punktu biju atlicis pēc Booking.com redzamās kartes, taču, kad ieradāmies tur, kur viesnīcai būtu jābūt, neko, izņemot smirdīgu atkritumu kalnu, mēs neatradām. Vispār apkārtējais rajons bija šausmīgi nolaists un piemēslots. Lai arī teorētiski tas atradās iekšpus Medinas sienām, nav sajūtas, ka esam Medinā. Marakešas ielas ir plašas, un šeit nav tās vecpilsētas šaurības sajūtas kā Fezā vai Tandžīrā. No viesnīcas rezervācijas nolasīju ielas nosaukumu, un sākām ielas pārstaigāšanu visā tās garumā. Turp, atpakaļ, turp, atpakaļ — jau otrā reize un neko neesam atraduši.
Šis būs mūsu pēdējais hotelis Marokā, tāpēc nolēmām pēdējo reizi izlīdzēties ar desmit dirhamu gida palīdzību un pozitīvi atsaucāmies uz kārtējā jaunieša piedāvājumu palīdzēt. Šis jaunietis nekavējoties devās pie netālu esošā uzkodu stenda un mūsu hoteļa nosaukumu pajautāja tā īpašniekam. Saņēmis mājienu noteiktā virzienā, viņš mūs aicināja sekot. Protams, uzkodu stendā arī mēs varējām pajautāt, bet ko nu vairs. Izrādījās, ka pareizā šķērsiela bija tepat blakus, labi ja piecdesmit metrus atpakaļ. Tieši šai šķērsielai bija redzams, ka pazudusi nosaukuma plāksne. Sāniela bija ļoti šaura un klusa, turklāt beidzās ar strupceļu. Turpat arī mums tika norādītas pareizās durvis.
Priecīgi par ātro problēmas risinājumu, jau bijām gatavi norēķināties ar ātro gidu, taču standarta desmit dirhamus viņš ņemt atteicās. “Jūs ņirgājaties? Tas ir par maz. Dodiet divdesmit dolārus!” viņš uzstāja nievājošā tonī. Nez no kurienes uzradās citi padsmitgadnieki, kas sāka stāties blakus. Tā kā naudas devēja bija Nora, viņa arī centās diskutēt: “Desmit dirhami ir normāla summa, tu vari tos ņemt, vai arī neņemt.” “Riebīgie amerikāņi, dodiet divesmit dolārus!” jau agresīvs un skaļš kļuva nepieklājīgais tips. “Mums nav dolāru, mums ir tikai dirhami, un mēs tev varam iedot desmit. Galu galā tu gandrīz neko nedarīji, iela bija te blakus,” Nora jau neapmierinātā balsī viņam uzsauca. “Tad dodiet divdesmit eiro vai mārciņas, es neņemšu mazāk!” jau skaļā balsī uzkliedza tips, un viņa draugi jau taisīja troksni, viens uz otru kaut ko saucot arābu valodā.
Tips sāka kaut ko klaigāt uz Noru, un Nora sāka viņam kliegt pretī.
Ņemot vērā, ka situācija tobrīd likās visai biedējoša, centos nomierināt abas puses un pārņēmu sarunu: “Vecīt, nekliedz, paņem desmit dirhamus, citādi mēs ejam prom.” Nora, nesagaidījusi atbildi, pagriezās un devās uz viesnīcas durvīm. Bariņš kliedzot mums sekoja, tajā brīdī nesapratu, bet izrādījās, ka pa ceļam tips tomēr bija piesteidzies un no Noras paņēmis tos pašus desmit dirhamus, kamēr es klauvējos pie viesnīcas durvīm, lai mūs ielaiž iekšā. Ap mums joprojām notika skaļš jandāliņš, tāpēc burtiski iebēgām hotelī un aizslēdzām aiz sevis durvis.
Nora bija pamatīgi satraukta, un kādu brīdi nācās viņu mierināt.
Paskatījos apkārt un pievērsos viesnīcas saimniekam. Atkal jau atkārtojās ierastais — hotelis bija vienkārši miera un klusuma iemiesojums. Īpašnieks klusā un mierīgā balsī mani aicināja savā kabinetā apsēsties. Bez domas sagaidīt atbildi, noteicu, ka ārā mums gandrīz uzbruka agresīvu izspiedēju banda, uz ko viesnīcas saimnieks tikai mierīgi atbildēja, ka tas ir normāli un tā gadās bieži. Viņš piebilda, ka bija mums e-pastā nosūtījis detalizētu karti ar viesnīcas atrašanās vietu, taču to bija darījis šorīt no rīta, kad mums nebija piekļuves internetam.
Aizpildīju papīrus un sekoju pa šaurajām trepītēm uz mūsu istabiņu. Arī šis hotelis jeb, precīzāk sakot, Riāda, bija skaists un atmosfērisks. Šauras koka trepītes, uz simtgadīgām koka sijām ieliekušies griesti, skaists iekšpagalms un, galvenais, — absolūts miers.
Iegājām dušā, atpūtāmies, pirmajā stāvā atradām grāmatu plauktu. Dažas stundas mierīgi atguvām emocionālos un fiziskos spēkus, lasot skaistu literatūru.
Visbeidzot iestājoties tumsai, saņēmāmies un devāmies pastaigā. Pie durvīm nevienu nemanījām, tāpēc mierīgā solī devāmies uz galvenā laukuma pusi. Jāmēro ap kilometru tāls ceļš, taču Marokas šaurajās pilsētās vienmēr ir kas interesants, ko redzēt.
Galvenais laukums nebūt nebija tik maģisks, kā sapņainie, grāmatās lasītie teksti varētu likt domāt. Liels laukums ar pagaidu kioskiem, kuros pārdod augļus un sulas, dažādi triku meistari un čūsku dīdītāji gan bija atrodami, taču par skatīšanos vien jau grib naudu, turklāt pastāvot risks tikt apzagtam, kamēr tā apburts stāvi un skaties uz viņa lētajiem trikiem. Neesam gan gluži paranoiski, taču piesardzību vajag ievērot. Apstaigājām laukumu, ieēdām saldējumu. Vakariņu vietu gan atrast nebija viegli — cenas, salīdzinot ar citām pilsētām, bija stipri augstākas, un, neskatoties uz ēstuvju katastrofāli zemo sanitāro un interjera stāvokli, tuvojās Eiropas cenu līmenim. Tā kā bijām izsalkuši, nācās samierināties ar nejēdzīgi dārgiem spaghetti ielas kafejnīcā.
Paēdām, vēlreiz izstaigājām haotisko un pārblīvēto Jemaa el-Fnaa laukumu un, tā arī nesapratuši tā leģendas statusu, devāmies atpakaļ gulēt.
Nākamā rīta brokastis, kā parasti, bija izcilas. Riādas Marokā ir viena no skaistākajām pieredzēm. Lai vai kādas tev nebūtu prasības pret dzīvi un komfortu, nekad nesapratīšu cilvēkus, kas paliek standarta viesnīcās ārpus vecpilsētas. Neredzu tam nekādu saprātīgu pamatojumu. Tradicionālās Riādas ir daudz lētākas, ir mājīgas, skaistas un ļoti atmosfēriskas. Pat Chefchauoen pilsētā piedzīvotais starpgadījums ar zeltzobaino īru bija tikai servisa jautājums, jo arī tā Riāda bija skaista. Vienīgā reize, kad visā brauciena laikā palikām sliktā naktsmītnē, bija izmisuma mirklī Azrou pilsētā, kur mums nebija ne rezervācijas, ne informācijas. Visas pārējās bija skaistas, mājīgas un visādā ziņā izcilas.
Izejot uz ielas, bija skaidrs, ka šodien ir kaut kādas pārmaiņas. Ielas bija tukšas. Kas tāds Marokā vēl nebija redzēts. Viss bija ciet, un, sakot viss, es domāju pilnīgi visu, pat uz ielas tupētājus un suvenīru kioskus. Tukšs, kluss un fantastiski netīrs. Visi slēģi ciet, citkārt pārblīvētās Sūku ieliņas bija, nevarētu teikt, ka izslaucītas, bet vienkārši bez cilvēkiem. Atkritumus, kā ierasts, neviens slaucījis nebija.
Neskanēja tik ierastā arābu mūzika, nebija nastām apkrauto ēzeļu, nažu asinātāju, kurpju meistaru, ūdens pārdevēju, frizieru — nebija itin nekā. Nedaudz samulsuši, aizgājām līdz galvenajam laukumam un secinājām, ka arī šeit ir tukšs. Visi stendi aizvākti, vējš dzenā atkritumus – nekā.
Izmetām pāris lokus, devāmies vien atpakaļ. Viesnīcā personāls arī pazudis. Mums bija iedota atslēga, tāpēc bez tā labi varējām iztikt, taču bijām nelielā neizpratnē. Atcerējāmies iepriekš teikto Ourzazate pilsētā, ka tuvojas lieli svētki. Neliela meklēšana internetā šo informāciju apstiprināja — bija Eid-al-Adha jeb auna upurēšanas svētki. Ielās sākām vērot skatu, kuru ir grūti aprakstīt vārdos, taču es centīšos. Cilvēki bija sākuši mosties un iznākuši no mājām.
Šauras ielas vidū žagaru kaudze. Tai pāri pārmests sadegušas atsperu gultas rāmis, veidojot tādu kā lielu grilu. Blakus asiņu peļķe, kurā ir nokauts auns. Aunam nocirsta galva, uzlikta uz atsperu grila, ar melniem dūmiem deg ugunskura liesmās. No visām pusēm nāk cilvēki, kuriem rokās ir svaigi nocirstas aunu galvas ar lieliem ragiem. Tās tiek krautas virsū atsperu matrača grilam un dedzinātas melnās liesmās. Viss rajons smird pēc degušas spalvas un dūmo melnos dūmos. Aunu galvas tiek krautas uz ugunskura, dūmu arvien vairāk, smaka neizturami pretīga. Deguši mati un asinis.
Kad aunu galvas ir pārogļojušās melnas, tās ņem nost un met kaudzē turpat blakus. Tad cilvēki ar lielām mačetēm cērt nost galvām ragus. Tas nav tik vienkārši, tāpēc skaldīšana ir skaļa, un nocirstie ragi reizēm aizlido pāris metru attālumā.
Ik pa brīdim redzējām cilvēkus arī ar aunu kājām, spaiņos samestiem sadegušajiem ragiem. Jo tālāk gājām, jo vairāk šādu ugunskuru redzējām. Pēc kāda brīža šķita, ka visa Marakeša jau dūmo un smird pēc degušās spalvas.
Fotografēt šo skatu īsti nav ļauts – vai nu pie kameras parādīšanās saņēmām kliedzienus un mājienus ar rokām, vai arī pieprasījumus pēc naudas.
Nu jau šķita, ka katrā ielu krustojumā ir kāds ugunskurs. Pa atvērtām māju durvīm redzējām milzīgas asiņu peļķes. Kādā no miskastēm bija uzpūties, iepuvis auna kuņģis, ap kuru spietoja mušu bars.
Pusdienās nolēmām doties ārpus vecpilsētas, prom no centra, uz Sheraton un Marriot rajonu, jo neticējām, ka parasto tūristu hoteļi būs slēgti.
Tā kā nākamajā dienā bija paredzēts lidojums un tā arī nebijām atraduši iespēju izdrukāt biļetes, vispārējais tukšums mums radīja problēmu. Iegājām dažos dārgākos hoteļos, un pat tajos mums pateica, ka šodien strādā tikai sargs un printeri nav pieejami.
Pēc GPS atradām atpazīstamu nosaukumu “Pizza Hut” un noveicās, jo bija vaļā. Nekad pica nebija garšojusi tik labi. Kondicionieris, amerikāniska atmosfēra, baltie cilvēki un popmūzika. Izbaudījām rietumu pasaules oāzi, pārrunājām redzēto un kaut kā centāmies Oliveram izstāstīt par kultūru atšķirībām.
Ejot atpakaļ, situācija bija tikai pasliktinājusies. Pārsvarā pastaigāties nebija iespējams, jo šaurajās ielās nav vēja, un melnie, kodīgie dūmi bija pārņēmuši visu vecpilsētu. Nācās doties atpakaļ uz viesnīcu, tā arī neatrodot nevienu atvērtu viesnīcu vai jebkādu interneta kafejnīcu ar printeri.
Pa ceļam vēl uzdūrāmies kādam nelielam laukumam, kurā notika aunu pārpalikumu tirdzniecība. Lielās kaudzēs bija sakrautas svaigi dīrātās ādas, iekšējie orgāni, ragi, kājas. Smaka un asiņu peļķes. Maģiskā Maroka.
Es gan tā sapratu, ka šie “svētki” ir par godu notikumam, kas ir arī bībelē, tā ka šis aitu genocīds nesakņojās tīri musulmaņu ticībā, bet ir vienots vairākām reliģijām. Vienīgi tā arī neatradu, ka kristieši vai citi arī tik burtiski atkārtotu Ābrama auna upurēšanas notikumus.
No garāmgājējiem noskaidrojām, ka uz vakarpusi kaut kas sāks vērties vaļā, jo būs lielie svētki, tāpēc uz kādu laiku devāmies relaksēties savā “miera ostā”, kur vairākas stundas lasījām grāmatas un atpūtāmies no karstuma, smakas un šausminošajiem skatiem.
Kad ārā bija satumsis, vēlreiz devos izlūkos, taču nekas nebija mainījies – joprojām kurējās ugunskuri un viss bija ciet. Vēl kādu brīdi pasēdējām, tad devāmies skatīt, kas notiek laukumā. Bija jau tumšs, taču ielās sāka atgriezties dzīvība. Joprojām viss bija slēgts, taču laukumā bija atgriezušies uzkodu stendi — badā nebūs jāpaliek. Ēdiens uzkodu stendā gan bija šausmīgs un negaršīgs, un nebija pārliecības, ka stenda īpašniekiem būtu jebkāda nojauta par gatavošanu. Uz iesma uzdurti dārzeņi bija vienkārši uzmesti uz oglēm un piededzināti.
Visbeidzot izdevās kādā no ielām atrast šauru un piesmēķētu interneta kafejnīcu, kurā bija printeris. Bijām glābti! Papīrus saudzīgi noglabājuši somā, varējām turpināt dīvaino vakara pastaigu maģiskajā Marakešā.
Maģiskā Maroka. Ik uz stūra ir jauni pārsteigumi. Šajā valstī ir tik daudz dažādu skatu, un tie visi ir pretrunās. Romantiskas un skaistas tirdziņu ielas, agresīvi izspiedēji, skaisti akmeņainie tuksneši, prātam neaptverama netīrība un atkritumi, mierpilnās Riādas, smirdoņa un asinis — te ir kā mīnu lauks, un izbaudīt tikai skaisto, neiekāpjot kādā kakā, ir gandrīz nereāli. Cilvēkam, kas nav pieradis ceļot bez palīdzības vai kurš nav pabijis ārpus “rietumu” pasaules, Maroku kā pirmo eksotisko valsti es nekādi nespēju rekomendēt. Tā ir skaista, bet tajā pašā laikā šausmīga.
Pat uz pēdējām atvadām mūs centās apkrāpt. Sešos no rīta devāmies uz atkritumiem klāto autobusu galapunkta laukumu, lai sagaidītu pirmo autobusu uz lidostu. Mums bija skaidri zināms atiešanas laiks un autobusa numurs, tāpēc pārliecināti stāvējām pieturā. Jau nosmējāmies, ka neviens sen nav mūs mēģinājis apkrāpt, kad piestāja taksometrs. “Vai tad jūs nezinājāt, ka svētku dēļ autobusi nekursē tik agri?” jautā taksists. Nora jautājoši pavērsās pret mani, taču es tik viegli nepakļāvos. Teicu taksistam, lai tik dodas vien pie citiem lētticīgajiem, bet viņš nepadevās. Turpināja pa logu mums skaidrot, ka autobusa nebūs. Pat tad, kad autobuss jau izgriezās no līkuma un numurs jau bija salasāms – pat tad vēl taksists nezaudēja cerību. Visbeidzot iekāpām autobusā, un ceļojums pa Maroku gandrīz jau bija beidzies.
Bija agrs rīts. Tumsa. Marokā sākās jauna diena, bet mēs — ar konfliktējošām emocijām devāmies atpakaļ mājās.