Mexico city
Šobrīd atrodos vietā, kuru sauc Cuauhtemoc, tas ir rajons pilsētā, kuru kādreiz sauca Tenochtitlan – Mehika civilizācijas galvaspilsētā. Izrādās vārds “Acteks” ir mūsdienu izdomājums, un apzīmē trīs Mehika civilicāciju apvienību. Cuauhtemoc rajons ir nosaukts par godu pēdējam Acteku valdniekam, kuru nogalināja spāņu okupanti sešpadsmitajā gadsimtā, pilsētā, kuru mūsdienās sauc par Meksiku [1. Šis mans izdomājums ir lietots ar nodomu. Redziet man šķiet jocīgi, ka Spāniski un Angliski Meksikas valsts un pilsēta saucas vienādi, taču latviešu valodā valsts nosaukums ir “tulkots” bet pilsētas nosaukums (Mehiko) nav tulkots. Par šo tēmu vispār var daudz runāt, ja jau lietot orģinālnosaukumus, tad kāpēc nav Deičlande, Rosija, Denmārka un Finlande?]. Pašam Cauuhtemoc tepat netālu no viesnīcas ir uzstādīts piemineklis. Spāņu okupanti nespēja no viņa izspiest informāciju par paslēpto zeltu, tāpēc nogalināja, lai gan īstenībā nemaz neesot bijis nekāda paslēptā zelta.
Izrādās Meksikas pilsēta kādreiz atradās ezera vidū, taču daudzo plūdu dēļ, septiņpadsmitajā gadsimtā tika uzsākta tā notecināšana, un no ezera mūsdienās nekas nav palicis pāri. Toties ir saglabājusies neliela vecās Tenochtitlan pilsētas daļa, precīzāk – tās galvenais templis “Templo mayor”. Bijām aizgājuši to arī apskatīt.
Tā kā mums bija dažas daļēji brīvas dienas, paspēju kārtīgi izstaigāt centrālo rajonu. Interesanti, ka man ieteica neiet uz dienvidaustrumiem no viesnīcas ielas, jo jau nākamajās mazajās ielās varētu būt “nopietnas problēmas”. Tas tika teikts bez jokiem un iespēja tikt nogalinātam esot tīri reāla. Var jau būt ka ne tieši šajā vietā, bet nu ticu, ka Meksikā šādu rajonu netrūkst. To cik patiesības šajos vietējo ieteikumos, neesmu gan ņēmies pārbaudīt.
Pirmajā dienā vēl bija nedaudz bailīgi vienam pašam staigāt pa Meksikas ielām, ar kameru rokās, taču sapratu, ka tam vismaz galvenajās ielās nav nekāda pamata, un tagad jau staigāju un bildēju pavisam droši.
Pilsēta ir ļoti liela un iespaidīga, mēs esam astoņpadsmitajā stāvā, un skats pa logu apstiprina, ka pilsēta tiešām nekad nebeidzas. Brauciens no lidostas uz centru veda cauri milzīgiem vājprātīgas nabadzības rajoniem, skats ļoti atgādināja tos pašus rajonus Peru, kur biju pagājušogad. Pilsētā esmu novērojis ļoti lielu bezdarbu un iespaidīgu iedzīvotāju dzīves līmeņu noslāņošanos. Vienā vietā ir Rolex veikals, un turpat uz trepēm guļ plēvēs ietērpušies bezpajumtnieki, kuru te ir visai daudz. Ar Argentīniešu draugiem biju aizgājis pastaigāt pa pilsētu, un redzēju ļoti garas rindas ar sēdošiem cilvēkiem, kuri turēja nelielus plakātus. Jautāju vai tas ir kāds streiks, bet nē, tas ir vietējais sludinājumu katalogs – cilvēki piedāvā savu darbu. Krāsotājs, celtnieks, galdnieks – tie kuri nesēž šajās rindās, piestrādā taisot dažādus rokdarbus, piedāvājot ēdienkartes ēstuvēm – šo lēto darbinieku ielās ir liels daudzums. Daži uz ielas gatavo lineālus, krelles, utt. Arī viesnīcā ir darbinieku pārpilnība, ēdnīcā apkalpojošo cilvēku bija gandrīz 30% no cilvēkiem. Ir redzams, ka centies kā gribi, un nodarbini pilnīgi visus, tomēr bezdarbs kā bija tā palika.
Kopumā gan protams lielās ielas ir iespaidīgas, pilsēta pašā centrā ir tīra un labi sakopta. Bijām ļoti smukā lielā parkā, kas uzbūvēts vietā, kur astoņdesmitajos gados spēcīga zemestrīce nojauca veselu ēku rajonu. Parks ir labi kopts, tīrs, un tajā pat ir bezmaksas Wifi.
Starbucks šeit ir vairāk nekā mums avīžu kiosku, dažādu veikalu un ēstuvju pietiek visiem, taču cenas ir visai augstas. Brokastis viesnīcā maksā virs 10Ls, tāpēc par pusi no šīs cenas ēdam dažādās vietās ārpus viesnīcas.
Vēl pilsētā kļuvām par lieciniekiem milzīgam policijas skaitam – policistu šeit ir simtiem vai tūkstošiem, katrā ielā stāv milzīgs bars policistu ar vairogiem. Sākumā nesapratām kam tie gatavojās, – bija variants, ka tiek sargāta plūdu cietušo [2. Pirms nedēļas Meksikas piekrastēm uzbruka divi orkāni, un desmitiem tūkstošu cilvēku atstāja iesprostotus lielos plūdos] nometnēm domātā ēdienu krātuve pilsētas centrā (tāda tur ir uzbūvēta un pamatīgi iežogota), bet izrādijās, ka notiek skolotāju streiks. Mums gan stāstija, ka tas drīzāk ir politisks pasākums, un lielākā daļa no protestētājiem nemaz neesot skolotāji. Streiku gājienus redzējām tikai pa logu, jo tie notika brīžos, kad bija jāstrādā.
Par ēdienu runājot, biju nedaudz satraucies, jo Meksika manā iztēlē ir asā ēdiena galvaspilsēta. Pirmajā vakarā izaicināju meksikāņus, sacīdams, ka t.s. asā mērcīte nemaz nav asa pēc maniem standartiem, un tad tik sākās. Protams pateikt meksikāņiem, ka mans ēdiens nav pietiekami ass, ir riskants, un netrenētam cilvēkam izcili stulbs gājiens, bet nu – es jau esmu trenēts.
Tas viss beidzās ar to, ka nogaršoju Habanero čili piparus, kas ir vieni no pasaules asākajiem čili pipariem, mērces no tiem, un visādas citas trakas lietas. Tiku iepazīstināts arī ar Serrano pipariem, un ar Chiltepin pipariem, kurus man veselu burku uzdāvināja kaltētā veidā. Vienu reizi tā pamatīgi atrāvos, ka puse sejas palika nejūtīga, un lūpas likās nedaudz aizdegās, bet kopumā es teiktu, ka Meksikāņu ēdiens asuma ziņā stāv blakus Taizemes un Indijas ēdienam, un man personīgi ir “paceļams” arī ja izaicinu meksikāņus.
Te arī dažas bildes.
