Septītā diena
Vēl tikai septiņas dienas un deviņu ar pusi stundu lidojums, līdz sāksies mūsu ceļojums uz tālajiem austrumiem. Liela daļa plānošanas ir garām, visu naktsmītņu atrašanās vietas apzinātas, ierakstītas GPS un saglabātas.
Japāna man ir ļoti nozīmīgs ceļojuma galamērķis, jo jau kopš vidusskolas laika tā mani ir apsēdusi arvien vairāk un vairāk (nē, es neesmu Otaku). Godīgi sakot, es neatceros kā tas sākās. Es atceros, kā mēs ar klasesbiedriem skatījāmies japāņu šausmenes, un kā es pēc skolas gribēju stāties moderno valodu fakultātē, taču neatceros soli pirms tam, to soli kas to visu aizsāka. Iespējams tā bija Jukio Mišimas grāmata “Zelta templis”, kuru izlasīju desmitajā, vai vienpadsmitajā klasē. Kopš tā laika esmu izlasījis desmitiem japāņu grāmatu, un esmu izlasījis visu, ko jebkad ir sarakstījis Haruki Murakami [1. Starp citu aprīlī iznāk Murakami jaunākais romāns, un man būs lieliska iespēja to nopirkt atrodoties Japānā. Protams tas būs japāniski, taču kolekcijai vajag].
Tāpēc iekšā ir tāds satraukums. Satraukums, kas summējas no iepriekš aprakstītās intereses izraisītām bailēm par vīziju nepiepildīšanos, un tā, ka šoreiz ir ļoti daudz apmeklējamo pilsētu, un daudz orientēšanās. Ķīnā, kurā bijām pirms diviem gadiem, vismaz mums bija tikai divas pilsētas un tikai trīs hoteļi. Šeit savukārt ir divpadsmit naktsmītnes, divām no kurām nav īsti zināma atrašanās vieta, nāksies sazināties ar izmitinātājiem jau atrodoties uz vietas.
Ir paredzēts tik daudz vilcienu pārbraucienu, ka galva vien griežas (starp vairākām no 12 naktsmītnēm ir 3 vilcienu pārsēšanās), taču cerēsim, ka punktualitātes slava ir pamatota, un viss notiks pēc plāna. Mugursomas jau izvilktas, vēl tikai šī darba nedēļa, un var doties ceļā.
Ja paveiksies ar internetu, šajā pat blogā varēsiet lasīt īsu informāciju par mūsu gaitām.
