Orientācija
Pirms pāris nedēļām pirmo reizi biju orientēties. Jā, maldinošs virsraksts, vai ne? Bijām līdzi gājēju statusā uz vienu no Magnēta pasākumiem. Protams pirmajai reizei nedaudz pāršāvām pār strīpu – Raimonds bija izvēlējies garāko no maršrutiem, turklāt tomēr ir ziema ar sērsnainu sniegu, tāpēc finišējām godpilnā pēdējā vietā. Protams galvenais skaidrojums ir tāds, ka vienkārši esam tizli, un 7.5km nevaram noskriet, tāpēc pārsvarā gājām. Bet es varu arī mēģināt taisnoties, sak, ziemā uz garo maršrutu iet tikai maniaki aerodinamiskos tērpos – tādā konkurencē nav grūti palikt pēdējajam. Lai tur vai kā, gribētos ticēt, ka skrējām lai paskraidītu, nevis lai iegūtu kādu vietu.
Varu atgādināt, ka iepriekšējā orientēšanās reize mums ar Noru (trešais cilvēks aiz apkaunojuma lūdza sevi nepieminēt) beidzās ar absolūtu fiasko – neatradām Magnēta notikuma vietu.
Tāpēc šoreiz pēdējā vieta ir relatīvs sasniegums.
Interesanti novērojumi – nav tik traki kā likās, varētu arī atkārtot (zemāk jau nav kur krist). Otrkārt biju iedomājies, ka tauta vairāk lieto kompasus. Īstenībā pārsvarā pamet aci kartē un bliež. Es it kā pēc kartes un kompasa orientēties māku, taču šadā ierobežotā teritorijā “lēnajai” [1. ar lēno es domāju tādu, kur kartē pēc iezīmētiem magnētiskajiem ziemeļiem atliek azimutu uz nākamo punktu] kompasa navigācijai nav liela pielietojuma, pat ja par pāris grādiem aizskrien nepareizi, karodziņu nav grūti atrast uz aci. Nezinu kā orientējas eksperti, tas tik tāds ātrais novērojums pirmajā reizē. Iespējams kļūdos.