Atkal caurums
Ar Kaži devāmies nelielā izbraukumā pa pierīgu, nonācām ložmetējkalna rajonā. Tur daudz neatrastu kastīšu. Viena kastīte ir, tālāk otra – “tepat jau ceļš beigsies, varbūt parkojamies?” Jautājumam izskanot, viens ritenis iekrīt ļoti smirdīgā purva rāvas caurumā, un mašīna paliek. Štellējām visādus kokus un egles, taču ritenis atradās tik smukā “mousse” atgādinošā putrā, ka nekā. Turklāt mašīna tiktāl sasvērusies pa diagonāli, ka aizmugurējais pretējais ritenis arī gandrīz gaisā, viena liela spolēšana. Man sabloķējams tikai centra diferenciālis, tilti nē, tāpēc nekādas kustības. Zeme sasalusi ragā, un rakt apgrūtina ne tikai tas, bet arī piecu minūšu laikā salauztas lāpstas (nepērciet Statoila sapieru lāpstiņas). Īsi sakot, viena no tām reizēm, kad Twitter pierādija savu spēku, un 30 retvītus vēlāk, pieteicās Oskars, kurš arī mums atbrauca pakaļ un ar vienu sekundes “plunkš” arī izvilka ārā. Paldies viņam par to. Mierā gan nelikāmies, un devāmies arī uz citiem slēpņiem, un tostarp abi paspējām iemaukties aizsalušā grāvī cauri ledum. Piedzīvojumiem bagāta diena.