2012-12-12

Zevs

Vēl 19. gadsimta 80. gadu sākumā 2. ģildes tirgotājs Heinrihs Detmans uzbūvēja Rīgas nomalē darbnīcu, kurā tika remontēti telefonu aparāti un citas tehniskās ierīces. Lieta izrādījās ienesīga un jau 1887. gadā nelielas montāžas firmas īpašnieks un vairāku Berlīnes elektrotehnisko firmu pārstāvis Henrihs Detmans no tirgotājiem Kamāriniem iegādājās 1200 kvadrātasu lielu zemes gabalu Rīgā, Pleskavas šosejas malā (tagad Brīvības gatve 214). No 1888. gada firmu dēvēja par Krievu-Baltijas elektrotehnisko rūpnīcu. Šajā rūpnīcā, piemēram, tika izgatavota Rīgas Politehnikuma elektrotehniskās laboratorijas aparatūra. Rūpnīcā izgatavoja arī pirmo dinamomašīnu, kas tika uzstādīta Šmita cementa fabrikā Rīgā.
1896. gadā rūpnīcas vadības ēku, pēc Heinriha Kārļa Šēla (1829-1909) projekta būvēja arhitekts mūrniekmeistars Krišjānis Ķergalvis. Tā saglabājusies līdz mūsdienām. Līdz 1914. gadam tika uzbūvēti vēl 4 korpusi. Fasādes ārējo dekoru greznoja iespaidīga sengrieķu dieva Zeva statuja. Skulpturālā noformējuma autors A. Folcs (1851-1926) ievietoja šo statuju kolonnu ietvertajā nišā, Zevs tika atveidots ar zibeņbultām rokās. Pie viņa kājām tika novietots ērglis kā debesu spēka un uguns mitoloģiskais simbols. Kompozīcijas uzdevums bija izsaukt asociācijas ar enerģiju un jaudu, kas saskanēja ar uzņēmuma profilu.

Laikam ritot, izveidojās pastāvīgs pasūtījumu profils: elektroiekārtu kara kuģiem izgatavošana un montēšana. Firmas valde atradās Sanktpēterburgā. 1898. gadā šis uzņēmums tika nodēvēts par Krievu elektrisko biedrību «Union», 1904. gadā tas jau kļuva par vācu firmu «AEG», 1905. gadā – par krievu a/s «Всеобщая компания электричества» (ВКЭ) („Vispārējā elektrības kompānija” VEK ). 1915. gada jūlijā, kad frontes līnija tuvojās Rīgai, uz impērijas iekšējām guberņām evakuēja VEK ražošanas iekārtas kopā ar darbiniekiem. Daļu nosūtīja uz Pēterpili un Maskavu, bet iekārtu pamatdaļa nokļuva Harkovā. Uz šejieni atbrauca aptuveni 3000 rūpnīcas darbinieku un apmēram tikpat daudz viņu ģimeņu locekļu. Pēc gada notika svīnīga jaunas ražotnes ar veco nosaukumu «Всеобщая компания электричества» atklāšana. Līdz pat šai dienai «Харьковский электромеханический завод»(Harkovas Elektromehāniskā rūpnīca) (tā šis uzņēmums tika nosaukts 1925. gadā) darbojas kā daudzprofila apvienība, kas ražo komplektējošās elektroiekārtas dažādām nozarēm.

Rīgas uzņēmuma atdzimšana sākās drīzumā pēc Latvijas valstiskās neatkarības proklamēšanas. 1919. gada 10. jūnijā LR Pasta un Telegrāfa pārvaldes priekšnieks E. Kadiķis izdeva rīkojumu, saskaņā ar kuru А.Tipainim tika dots uzdevums organizēt un vadīt darbnīcas, kurās tiktu veikts nozarē lietotās tehnikas remonts. Tās izveidoja, pamatojoties uz Rīgas Pasta un telegrāfa apgabala mehānisko darbnīcu bāzes, kuru iekārtas tika atgūtas un atvestas no Tveras. Pastāvīgi šeit sāka strādāt pieci cilvēki. Viņi ne tikai remontēja tehniku, bet arī izgatavoja dažādus aparātus; izgatavoto aparātu skaits arvien pieauga.

Sākumā darbnīcas tika izvietotas Pasta un Telegrāfa pārvaldes ēkā, bet 1924. gadā, kad tajās jau strādāja vairāk nekā 300 cilvēku, tās pārvietoja uz bijušā lombarda piecstāvu ēku Slokas ielā 2 (patlaban Valsts Arhīva ēka). 1928. gada vasarā darbnīcas pilnībā tika pārceltas uz agrāk evakuētās rūpnīcas «Union» ēku Brīvības gatvē 19. Kopš 1929. gada darbnīcas sāka dēvēt par Valsts elektrotehnisko rūpnīcu «Pērkons».

Pēc trim gadiem uz ēkas frontona jau parādījās uzraksts „VEF” (Valsts Elektrotehniskā Fabrika). 1934. gadā šeit tika atvērta rūpnīcas arodskola. Nākamajā gadā tika izgatavoti lidmašīnu modeļu paraugi. 1936. gadā šeit sāka ražot slavenās «spiegu» fotokameras «MINOX». Līdz 1938. gadam tās izgatavoja aptuveni 22 000. Tajos laikos īpaši populāri kļuva radioaparāti «VEF». 1935. gadā izstādē Briselē un 1937. gadā izstādē Parīzē rīdzinieku izstrādājumi ieguva granprī. Produkcija tika eksportēta uz Igauniju, Lietuvu, Angliju, Šveici un Skandināvijas valstīm.

1940. gada beigās, pēc Latvijas pievienošanas PSRS, rūpnīca nokļuva Elektrotehniskās rūpniecības tautas komisariāta pakļautībā. Vācu okupācijas laikos 1941.-1944. gados rūpnīca tika dēvēta par «AEG Ostlandwerk». 1944. gadā uz Vāciju tika izvests liels daudzums rūpnīcas tehnoloģisko iekārtu un tehniskās dokumentacijas. Ko vacieši nespēja izvest, tas tika iznīcināts.

Pēc kara rūpnīca «VEF» kļuva par vienu no lielākajiem radiouztvērēju un telefonu centrāļu (vēlāk automātisko telefonsakaru staciju) ražotājiem PSRS. 1980. gada Maskavas Olimpiādei šeit izgatavoja visas elektroniskās iekārtas tiesnešiem un informācijas nodrošināšanai. Apvienībai „VEF” bija lieljaudas zinātniskā ražošanas bāze, attīstīta sociālā infrastruktūra. Šeit strādāja apmēram 20 tūkstoši cilvēku. Kopš 90. gadu sākuma uzņēmums tika pārveidots par A/S «VEF». Kopš 1998. gada – par A/S „VEF Radiotehnika RRR».

Hronoloģija:

1887. g. – Zemes gabals nonāk H. Detmana īpašumā
1888. g. – Krievu-Baltijas elektrotehniskā rūpnīca
1898. g. – Krievu elektriskā biedrība “Unions”
1904. g. – Vācu firmas AEG filiāle
1905. g. – Krievu akciju sabiedrība “Vispārējā elektrības kompānija” («Всеобщая компания электричества» (ВКЭ). Uzņēmums izgatavoja elektroaparatūru kara kuģiem.
1915. g. – Līdz ar vācu armijas tuvošanos Rīgai, uzņēmums tika evakuēts uz Harkovu. Vispārējās elektrības kompānijas iekārtu un aptuveni 3000 darbinieku ar ģimenēm evakuācijai bija nepieciešami 1470 vagoni. Rūpnīcas pēctecis ir Harkovas elektromehāniskā rūpnīca, kas darbojas vēl tagad.
1928. g. – Uniona korpusos no Slokas ielas 16. tiek pārcelts VEF priekštecis, tobrīd vēl “Pasta telegrāfa virsvaldes galvenā darbnīca”
1932. g. – uzņēmumu pārdēvēja par Valsts elektrotehnisko fabriku (VEF)

Avoti: