Lima, Peru
Lidojums no San Paulu uz Limu ilga gandrīz sešas stundas. Paspējām gan izgulēties, gan filmu noskatīties. Gluži kā normāls transatlantiskais lidojums, lielā lidmašīna, vakariņas un viss.
Limas lidosta ļoti moderna un tīra, daudz foršāka par Brazīlijas lidostām. Imigrācija un viss notiek ļoti operatīvi, visas rindas iet raiti. Pirms iziešanas no lidostas interesanta parādība – rindas galā vārtiņi, kur stāv kontrolieris, un liek katram piespiest lielu pogu. Poga līdzīgi kā KinDzaDza filmā, random principā nosaka, vai tev vajag iet uz pilno muitas pārbaudi vai ne. Tāda neliela loterija. Paveicās, mums visiem lampiņa iedegās zaļā krāsā. Es pat nespēju iztēloties kā paskaidrot 300 pildspalvas, un visādus rūterus, ja uz muitas deklarācijas bija teikts, ka no katras lietas pa vienai maksimums (viens laptops, viena kamera). Man šķiet no visa ir vismaz par divi 🙂
Sagaidīja mūs ļoti viesmīlīgs un draudzīgs vietējais paziņa, aizveda mūs uz viesnīcu. Jānim vispār nav balss, tāpēc jau pa ceļam tika sarunāts, ka hotelis sagatavos Pisko – vietējo peruāņu dziru, kas principā ir vīnogu šņabis. To tad arī pēc pusnakts dzērām viesnīcas devītā stāva bārā. Bijām vienīgie, visi pārējie guļ.
Hotelis fantastisks – viens no labākajiem kādos nācies būt. Viss perfekts, tīrs, jauns, šiks un tā tālāk. Brokastis ideālas.
Šodien ir nedaudz brīva laika, nolemjam aiziet ciemos pie vietējiem paziņām, kuru birojs ir kādus četrus kilometrus no šejienes. Itkā pilsēta naktī izskatījās ne visai draudzīga, bet kad izejam ārā saules gaismā, viss izskatās citādi. Ielas ir tīras, visur ir policisti un satiksmes regulētāji, ir daudz zaļumu un jaunu ēku, pilsēta izstaro draudzīgu auru, un var redzēt, ka visur notiek attīstība. Dārznieki darbojas parkos, tiek remontētas ielas – pilsēta ir smuka un sakārtota. Gājiens izvērtās visai patīkams, jo rajons ir viens no labajiem. Pa ceļam ir viesnīcas, vēstniecības un bagāti dzīvokļu nami, acīmredzot esam labajā rajonā. Gan jau Limā ir arī rajoni kur labāk nerādīties vienam pašam.
Pēc pastaigas, esam ieradušies pie draugiem, mūs silti uzņem. Tur notiek MikroTik apmācības kurss, tā kā esam kā parasti uzmanības centrā – visi bildējas un nāk sveicināties. Pēc tam braucam paēst fantastiskas pusdienas no jūras veltēm, pagaršojam slaveno Inka Kola [1. šo dzērienu Coca Cola ļoti mēģināja izspiest no Peru tirgus, taču tas neizdevās, tāpēc beigās tie vienkārši nopirka Inka Kola uzņēmumu], kas godīgi sakot garšo pēc tarhūna.
Mūsu jaunie draugi mūs aizved apskatīt okeānu, neskatoties uz to, ka piesakāmies paši iet pastaigāties. Okeāns skaists, šeit gan krasts pārsvarā akmeņains, taču ūdens tīrs, pilns sērfotājiem, un gar krastu stiepjas garas klintis, no kurām paveras lieliski skati. Padzeram kafiju vienā no Limas slavenākajiem restorāniem, un ir laiks doties uz hoteli. Jau plānoju kā došos uz vietējo Geocache svētdienas rītā, taču mums stāsta, ka policijas daudzumam ir pamats – esot daudz cilvēku laupīšanu. Galvenais turēties uz lielajām ielām, un lietot veselo saprātu. Kastīte nav tālu un ir pie lielas ielas, tā ka gan jau mani nenolaupīs.
Rīt pasākums, svētdien brīvs laiks, redzēs ko izdomāsim.