Brazīlija Natāla
Šobrīd ir nedaudz pāri sešiem no rīta, un esmu jau tik daudz ko izdarījis. Sēžu labirintainajā konferenču centrā, jo te ir internets. Neviena nav, un man vajadzēja ieslēgt gaismu lai varētu kaut ko saprast. Sākumā maldījos pa neskaitāmiem tuneļiem, jo viesnīca ir liela, un konferenču centru daudz, bet tā kā ir agrs – viss ciet un tumšs.
Darba komandējumā, esmu Brazīlijas pilsētā Natal, kas ir pašos Brazīlijas austrumos. Lidojām caur Parīzi. Lidojumu visai daudz un gari, kā jau pienākas ceļojumos uz nestandarta galamērķiem. Sākumā uz Parīzi divarpusi stundas, tad piecas stundas parīzes lidostā, kura man briesmīgi riebjas, jo ir neglīta, haotiska un dārga. Nu kur var tik neglīti izgaismot telpas? Jau tā betoniskajā rupjajā ēkā, gaismas ir kā no krāsotāju prožektoriem. Un tiklīdz esi iekšā aiz robežkontroles, par normālu paēšanu nevar būt ne runas. Atradām divas bufetes, abās auksti ēdieni ko atsilda mikroviļņos, un maksā viena tāda plastmasas kastīte 12Eur. Katrā ziņā alus kompānijā laiks pagāja ātri, un ar gigantisku 747-400 lidmašīnu, devāmies tālāk. Mums bija paveicies un bez maksas bijām upgreidojuši vietas uz plašākām, otrajā stāvā, priekšā. Bez maksas to sanāca izdarīt šādi – datora terminālī kur to dara, izvēlējāmies labās vietas, spiedām “maksāt 70x3Eur” un tad kompis uzkārās. Piegājām pie otra datora, un šis jau pieņēma, ka viss ir samaksāts, atlika izdrukāt biļeti.
Vienpadsmit stundu lidojums bija ļoti patīkams, neskatoties uz to, ka man ir iesnas, ar kurām lidot vispār nav ieteicams. Tieši iepriekšējās brīvdienās lidojām ar ģimeni uz Zviedriju (skat iepriekšējos rakstus), un likās smadzenes eksplodēs, plus auss aizkrita uz vairākām dienām (nē, neviens no ausu atvēršanas veidiem nedarbojās, rīša, žokļa kustināsāna, pūšana utt).
Biju nopircis tādus speciālus ausu aizbāžņus “Earplanes”, kas izlīdzina spiedienu. Nezinu vai palīdzēja, jo problemātiskajā ausī tāpat reizēm kaut kas nokurkšķēja, bet kopumā auss tiešām neaizkrita, un nesāpēja. Pārbaudīt vai man vienkārši nav palicis labāk es nevēlējos riskēt.
Pēc nosēšanās Rio sekoja briesmīgi gara rinda uz pasu kontrolēm. Neskatoties uz to, ka Rio ir milzīgas valsts milzīga lidosta, pasu komtrole te ir arhaiska un telpas atgādina astoņdesmitos. Tālāk vēl viena pasu kontrole, jo lai tiktu vietējā terminālī bija jāiziet no starptautiskā. Tad atkal lidojums – divarpusi stundas uz Natal.
Natalā ieradāmies pēcpusdienā. Pirmās sajūtas izkāpjot no lidmašīnas – beidzot siltums. Lidmašīnā bija tik auksti, ka nācās uzvilkt ne tikai džemperi, bet arī pat jaku. Toties ārā ir tā karstā un mitrā sutoņa, kas mani tik ļoti izlutinājusi. Beidzot silti! Trīsdesmit grādi gan nozīmē kondicionierus it visur, kas diez vai man palīdzēs ātri atbrīvoties no iesnām.
Pēc izkraušanās hotelī, izgājām pastaigā pa rajonu, aizgājām paēst uz vietējo bistro. Brazīlijā ir fantastiski lido stila bistro, kur ēdienu sver – jebkas kas ir atrodams ir iekļauts kopējā kilograma cenā, kas rakstīta pie durvīm. Krauj ko vēlies, beigās nosver šķīvi un aprēķina. Tik vienkārši.
Iespējams šo un to no Brazīlijas standarta lietām regulārais bloga apmeklētājs būs lasījis, jo šī ir mana trešā reize dienvidamerikas kontinentā, un otrā tieši Brazīlijā. Iepriekšējo reizi biju Salvadoras pilsētā.
Atpakaļ hotelī atpūtāmies, tad devāmies uz okeānu peldēties. Okeāns mums ir redzams pa logu, un atrodas kādus simts metrus no mums. Ūdens tik zilts, tik silts, tik sāļš! Superīgi. Palmām klātie krasti, zemē mētājas kokosrieksti. Viļņos izklaidējas sērfotāji, viļņi tik lieli, ka gāž no kājām un peldēt tā īsti nemaz nav iespējams.
Vakarpusē aizbraucam uz Churrascaria. Gaļas ēdājiem šis pavisam noteikti ir interesantāk, bet arī man tur ļoti patīk. Tā ir ēstuve, kura maigi izsakoties, ir gaļas paradīze. Latvijā gaļu neēd. Tas ko Latvijā ēd, tā jau nav gaļa – kotletes, cīsiņi, desa un karbonādes? Pfft. Churrascaria sistēma ir tāda, ir briesmīgs troksnis (jo visiem patīk, un te ir tusiņš), un ap galdiņiem konstanti staigā džeki ar gigantiskiem iesmiem, uz kuriem ir dažāda veida grilētas gaļas. Ik pa brīdim pie mūsu galdiņa pienāk kāds no šiem cilvēkiem, un nodemonstrē cik viņa gabaliņi ir labi. Ja vēlies – viņš nogriež šķēlīti un tu to paņem ar speciālām standziņām. Tas viss, par konkrētu ieejas cenu. Lieki teikt, ka aizejam pārēdušies. Ko es ēdu? Churrascaria ir arī cita laba īpašība – grandiozs un milzīgs pārējo ēdienu bārs, ko reti kurš cits izmanto. Te ir visādi ekskluzīvi sieri, paipalu olas, salāti, suši, silti rīsi, pasta, kaltēti tomāti, augļi, dārzeņi, sautējumi un viss kas. Te no katra paņemot pa drusciņam, arī es biju autā.
Rīts pienāca ātri, jo laika zonas atšķirību dēļ, te jau ilgi nevar nogulēt. Bija nedaudz pāri pieciem, kad acis bija vaļā, un nolēmu doties peldēties. Tikko bija uzlekusi saule, un es jau biju sakrāmējis somu, un devos ārā. Saullēkts brazīlijā pie atlantijas okeāna, silts ūdens, gigantiski viļņi – nav pasaulē labākas dušas par šo.
Fotoaparāts sākumā bija totāli apsvīdis, nekādi negribēja fočēt. Nožāvēt arī grūti, negribas lai sensorā saiet smiltis. Tā ka pašus pirmos saullēkta mirkļus nenoķēru, tikai kad jau bija pagājis kāds brīdis.
Tā kā vēl līdz viesnīcas brokastīm kāds laiciņš, devos tālāk izstaigāt rajonu, pie reizes atrodot vienīgo Ģeoslēpni milzīgā radiusā. Brazīlijā kastīšu ir maz. Tagad esmu atpakaļ, un izskatās, ka brokastu laiks ir klāt! Pēc kādām pāris dienām rakstīšu, kā man gāja tālāk.