Pasts un pannas
Vakar ar mani notika vairākas neticamas lietas. Pirmkārt – pēc divarpus mēnešu gaidīšanas, atnāca mana Wok panna. Tas jau bija pietiekami liels šoks. Biju rakstījis Latvijas Pastam, pārdevējam, kas bija rakstījusi arī Ķīnas pastam un tā tālāk. Panna bija pazudusi. Un te pēkšņi – lapiņa pastkastē.
Nākamā neticamā lieta notika pašā pasta nodaļā. Sāksim ar to, ka neesmu ļoti biežs pasta apmeklētājs. Man sūtijumi nāk retāk kā reizi mēnesī. Es tur nevienu nepazīstu, un neesmu iegaumējis pasta darbinieces pašas.
Tātad ieeju es nodaļā ar lapiņu rokās. Skatos – priekšā neliela rinda. Domāju, pieiešu pie slēgtā lodziņa, lai aizņemtos pildspalvu. Liecinieku nav. Aizpildu lapiņu, atkāpjos lai gaidītu rindā, iznāk no noliktavas kāda no darbiniecēm, un māj man lai es pienāku pie slēgtā lodziņa. Viņai rokā ir mana panna! Paņem lapiņu un iedod pannu. Ārpus rindas. Atpazīstot mani pa gabalu. Zinot kādu sūtijumu man vajag. KĀDĀ VEIDĀ!? IT’S MAGIC!?
Mani pēc sejas te diez vai pazīst, un aizpildīto lapiņu nedomāju ka kāds redzēja.
Es ceru, ka tur bija izsludināta sarkanā trauksme par manu pazudušo pannu, un izlīmēti plakāti ar tektu “ja atrodiet pannu, nododiet šim cilvēkam /liels foto/”. One can hope.