Baby you can drive my car

Man briesmīgi nepatīk stress pirms pārbaudēm un eksāmeniem. Vien no iemesliem kāpēc es ilgi neizturēju izglītības iestādēs [1. Par to īpaši neuztraucos]. Tāpēc saprotams, ka desmit gadus pēc pēdējā dzīvē kārtotā eksāmena, man bija ļoti bail iet autoskolā. Jums to droši vien grūti novērtēt, bet man tiešām bija bail. Kā citiem no zobārsta. Man patīk mācīties lietas, kas mani interesē, savam priekam. Bet tiklīdz man kaut kas ir jāiegaumē noteiktā līmenī, ar domu, ka tas tiks atprasīts perfekti 1:1, tur man sāk nepatikt. Tāpēc autoskola man bija īsta elle – aizmirsis kā notiek mācības, es uzdevu jautājumus (par lielu šoku citiem studentiem, un pasniedzējai)[2. jā visā šajā rakstā ir neliela sarkasma deva], un meklēju loģiku noteikumos. Tas viss bija veltīgi. Beigās saņēmu sevi rokās, un iezubrīju eksāmenos prasīto jautājumu atbildes neizmantojot loģiku (kāpēc gan pārkārtojoties joslās, priekšroka ir cilvēkam, kas uzbrauc uz šosejas, nevis tam, kas vēlas no tās nobraukt – palaist garām izeju ir bēdīgāk, nekā pagaidīt piecas sekundes ilgāk līdz iebraukšanai kreisajā joslā).
Tagad es jūtos tik labi! Katru reizi atceroties, ka man jau gandrīz divus gadus kabatā ir tiesības – jūtos pasakaini. Tāda padarīta darba sajūta joprojām. Ņemot vērā, ka liela daļa no draugiem tiesības ieguva jau vidusskolā, un es tikai desmit gadus vēlāk – jutos visai draņķīgi. Jo ilgāk gaida, jo grūtāk ir. Bet tagad man ir skaidra apziņa – desmit gadus vilktais plāns ir padarīts, un katru dienu jūtu milzīgu atvieglojuma sajūtu šajā sakarā.

2 thoughts on “Baby you can drive my car

  1. Hmm nezināju, ka lai iegūtu tiesības ir tā jāstreso :D. Mums visiem ir visādas tiesības, bet autovadītāja apliecība gan nav visiem 😀

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *