Neēst gaļu
Nelielas pārdomas par ēdienu. Bieži nākas dzirdēt pārmetumus, ka pārstāt ēst gaļu ir bīstami veselībai, ka viss kas bez gaļas ir nesabalansēts uzturs un tamlīdzīgi. Tāpat arīt to, ka katram reģionam ir savi dabiskie pamata ēdieni, un ka no tiem novirzoties kaut kas tiek apdraudēts.
Uz šo komentēšu trīs daļās.
Par veģetārieti noteikti nevar kļūt kurš katrs. Katram ir savs organisms ar savām prasībām. Es teiksim skaidri zinu, ka dzelzs manā organismā vienmēr ir labi absorbējusies no jebkā, un arī pēc vairāku gadu gaļas neēšanas manas asinsanalīzes ir lieliskas. Zinu vairākus gaļas ēdājus, kuru organismos pat regulāri ēdot steikus dzelzs ir sliktā līmenī, un kuriem pat liek to uzņemt citos veidos. Ja organisms ir kārtībā, gaļa nav dzīvībai nepieciešams pamatuzturs.
Tāpat par veģetārieti nespēs kļūt cilvēks, kas nemīl gatavot. Ja tu ikdienā ēd kotleti ar kartupeļu putru, tad nedomā ka noņemot nost kotleti, tu kļūsi par veselīgu veģetārieti. No plikas kartupeļu putras nekāds sabalansētais uzturs nesanāks (putra ir tikai piemērs, man pret to nav pretenziju). Savukārt ja tu mīli gatavot, kartupeļu putra diez vai parādīises uz tava šķīvja katru dienu – ja tavā ēdienkartē ir pupiņas, dārzeņi, graudaugi, sēnes vai pat zivis (kuras gan veģetārieši bieži neēd) – tev nekādu problēmu nebūs. Es piemēram šodien pusdienās ēdu bulguru ar šitake sēnēm. Ja tu nezini kas ir bulgurs, grūti būs kļūt par veģetārieti, jo lai uzturētu bagātīgu un sabalansētu ēdienkarti, ir jāmīl gatavot un jāvēlas ik dienas izdomāt kādu jaunu ēdienu (kad es vēl ēdu gaļu, es arī nezināju kas ir bulgurs, kinoja, amarants un tamlīdzīgie, to man Līga iemācija).
Visbeidzot es nekādi nespēju piekrist teorijai par reģioniem piesaistītajiem ēdieniem – vismaz ne pilnībā. Cilvēks lieliski spēj adaptēties. Tas spēj gadiem ēst visādu drazu, pēc tam pāriet pie kā cita, un atkopties lielā ātrumā. Smagu slimību pārciešana, antibiotikas un ķīmijterapija ir lieliski piemēri tam, cik labi organisms spēj tikt galā, un pēc tam atkopties no lietām ko nevar nosaukt par veselīgu uzturu. Ņemiet vērā, ka mūsu bāleliņu tauta savu mīļoto kartupeli regulāri masveidā sāka patērēt tikai kaut kad 19.gs. sākumā. Atcerēsimies, ka kartupeli no dienvidamerikas atveda tikai pirms dažām paaudzēm. Un ne jau tikai svešu kultūraugu ievešana Latvijas teritorijā ir bieži sastopama normāla lieta – paši latvieši kā tādi – varētu teikt vispār neeksistē. Būs grūti atrast cilvēku, kas trīs paudzes visos ģenealoģiskā koka virzienos ir bijis tikai un vienīgi latvietis. Man piemēram senči ir vācieši, zviedri, poļi un krievi, turklāt tikai divas paaudzes atpakaļ. Es esmu latvietis. Kā lai Dienvidamerikas sakņauga neēšana varētu ietekmēt četru dažādu valstu iedzīvotāju pēcteci? Ja bērns var uzaugt mežā ar vilkiem, un dažu gadu laikā vienkārši kļūt par vilku – kāpēc lai mēs nevarētu īsā laikā adaptēties pie citā reģionā augušiem tomātiem? Labi – rīsiem, jo tādi te neaug. Par reģioniem varu piekrist tikai vienam – Latvijā ir gara ziema, un ziemas laikā var ēst tikai to, kas izaudzis vasarā, vai samierināties ar visu kas vests no zilām tālēm, vai uzglabāts saldējot. Tikai šajā jautājumā gaļas neēdājiem ir grūtāk, dzīvojot ziemeļos.
Kopumā, jebkurš vesels cilvēks var pārstāt ēst gaļu, ja to vēlas darīt. Ja organisms tam pretojas, jārīkojas atbilstoši situācijai. Kā Lonely Planet parasti māca ceļotājiem – visās situācijās —”exercise common sense”.