Tikai no rīta varējām kārtīgi apskatīties kur esam nonākuši, un kā īsti izskatās upe, kurā Andrejs naktī peldējās. Rumānijā gaisotne bija pavisam savādāka. Lai arī Ukrainā man principā patika, un bija interesanti — Rumānija likās draudzīgāka, un atmosfēra bija ļoti relaksējoša un patīkama. Jutos kā viesmīlīgos laukos, un beidzot sajutu ka ir sācies atvaļinājums. Pirmās dienas bija paskrējušas vai nu steidzoties cauri polijai, vai gaidot otru mašīnu, vai uztraucoties par mašīnas problēmām, tāpēc tagad pēkšņi sapratām, ka īsti nav skaidrs kur braukt un kā braukt. Aptuveni plāni bija zināmi pat vairāki, bet tikai dabā var saprast, cik ātri notiek pārvietošanās, kādi ir ceļi, kur gribas palikt ilgāk, un galu galā — kā to visu uztvers bērni. Sākumā braucām tepat Sapanta ciemā apskatīt t.s. “Jautros kapus”, kas ir zināms apskates objekts.

Apraksts liecina, ka kādreiz šajā ciemā dzīvojis tēlnieks ar savdabīgu humora izjūtu, un veidojis mirušajiem krāšņus krustus, ar smieklīgiem aprakstiem par viņiem, vai no viņu perspektīvas. Piemēram šādi (tikai Rumāņu valodā):

“Underneath this heavy cross Lies my mother-in-law poor Had she lived three days more I would be here and she would read”

Tālāk iebraucām Sighetu Maramatiei ar domu atrast geokastes, bet tās bija ne visai pieejamās vietās, tāpēc devāmies vien tālāk. Kartē biju pamanījis interesantu mazāka izmēra ceļu, kas, spriežot pēc vijīgās kartes, gāja pāri kādiem kalniem, un nodomāju, ka tur varētu izbraukt pa taisno, un apskatīt ko mazāku par remontiem apsēsto lielceļu (tiesa gan, lielceļš tāpat bija 5m šaurs un mazs pat pēc mūsu standartiem).

Ceļš sākās Mara ciematā, un pie tā sākuma bija novietota plāksne, kas informēja, ka ceļš ved cauri visādiem maziem ciematiem, un ir paredzēts ne-motorizētiem transporta līdzekļiem. Uzreiz jau padomāju ka nekas nesanāks, bet tomēr izlēmām aizbraukt paskatīties cik tālu varam iebraukt.

Izrādijās, ka šī rekomendācija vairāk ir domāta lai nesalauztu vieglo mašīnu, nevis kā aizliegums, jo ceļš pilnīgi normāls un ar džipu braucams akmeņu/grants ceļš. Es Twitter to nosaucu par offroad, bet nu principā – to ceļu labi gribēdams sausā laikā ar Golfu var droši vien izbraukt, bet ar savu personīgo vieglo mašīnu es tur nebrauktu klīrensa dēļ. Tas pārsvarā sastāvēja no prāvām akmeņu šķembām. Tas tā, lai neradītu ilūzijas, ka mēs braucām stigās.

Īsi sakot ceļš palika arvien šaurāks un akmeņaināks, un sākās tik pasakaina daba, ka es to vien gribēju, kā kāpt ārā un bildēt, un biju vienkārši sajūsmā. Dēļ šī visa, es gribēju braukt atvaļinājumā.

Tā mēs līkločojām un jūsmojām, pa ceļam satikām Enduro braucējus, un dienas otrajā pusē piebraucām pie aitu noganītas pļavas ieturēt pusdienu pauzi.

Netālu uzpildījām visus traukus ar avota ūdeni, atradām lokālo geokasti, un devāmies tālāk nu jau pa asfaltu. Tuvākais kempings vajadzīgajā virzienā bija netālu no pilsētas Dej, kas pa gabalu izskatījās visai industriāla, un iekšā braukt īpaši nevilināja. Nogriezāmies pa apvedceļu, šķērsojām sliedes, un gandrīz nolauzām riteņus, jo pēc sliežu pārbauktuves sekoja neliels 30cm kritums, kas izraisīja divas saplēstas krūzes bagāžā, un lielu kopistisku “AU!” no pasažieriem.

Kempings atradās tādā kā nekurienes vidū, pilnīgi neizteiksmīgā miestā, kādas mājas pagalmā, taču šis bija viens no mājīgākajiem kempingiem kur palikām. Te bija maza jauka kompānija, tikai trīs kemperi, turklāt bija gan laba duša, gan galdiņš ar jumtiņu. Kāds no holandiešu onkuļiem uzreiz iesaistījās bērnu izklaidēšanā, jo viņam līdzi bija fantastiski gudrs suns, kas lieliski mācēja noķert un atnest tenisa bumbiņu. Onkulim bija speciāls rīks bumbiņas paņemšanai no zemes (lai nav jāaiztiek siekalainā bumba) un mešanai. Tā viņi tur ņēmās visai ilgi, kamēr mēs atpūtāmies un gatavojām vakariņas.

2 thoughts on “Eiropa 4: trešā daļa

  1. Nu džeki, ja tas kas ir bildēs tiek uzskatīts par offroadu, tad nu es esmu ķīniec. Tas tak ir parasts atviklšanai sānslīdēs domāts zemes ceļš! Varbūt mazliet gludāks tik kā LV atrodamie! Kāds tur offroads turklāt vēl ar tādiem auto??? :o)

    1. Piedod, laikam nebija paskaidrots – no “offroada” man nav nevienas bildes, jo tajos brīžos kad bija jāšķērso iespaidīga izmēra bedres un tādi šķēršļi, es vairāk koncentrējos uz ceļu, nevis fotografēšanu.
      Plus, es taču jau atrunāju, ka “offroad” ir lietots pēdiņās, jo tas bija domāts kā “es šeit nebrauktu ar vieglo” nevis “trophy raid” klases stiga 🙂

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *