Rīgas ielas
Šonedēļ atsāku uz darbu braukt ar velosipēdu. Sezona tika pārtraukta kaut kad gada nogalē, kad biju apslimis, un negribēju riskēt iekulties lielākās veselības problēmās. Pēc tam atsākt bija grūti, kā jau parasti. Rīga ir visai labi braucama, ārā jau ir silts, ielas pārsvarā ir tīras. Mazākās ielas pludo, un agri no rīta (izbraucu septiņos vai nedaudz agrāk) mazās ielas ir apledojušas, kas ir galvenā problēma. Reizēm ledus ir tik slidens, ka ātrums jāsamazina līdz minimumam. Atceļā no darba tas ledus ir nozudis, un braukt ir pavisam patīkami.
Viss izskatās pavisam citādi, ja brauc ar velo. Tik daudz var redzēt, tik daudz dzirdēt – pasaules skaņas visapkārt. Katru dienu varu braukt pa citu maršrutu, un piestāt kur vēlos. Pārsēšanās ar autobusiem ir tik vienveidīga un neinteresanta.
Velo celiņš gan nedaudz apskādēts – tur būvē jauno satiksmes mezglu, kur daugavgrīvas iela savienosies ar vanšu tiltu, un tā vienvirziena puse, kas iet gar mārtiņa baznīcu, paliks par dzīvojamo zonu. Izskatās, ka tuvākajā laikā velo celiņš uz laiku būs nepieejams, jo pie preses nama jau daļa no tā ir pazudusi zem kāpurķēžniekiem.
