Ziemas offroad grāvos
Brīvdienās devāmies ceļojumā uz Gaujienas rajonu pie Andreja uz laukiem, lai pie reizes pavizinātos pa sniegotajiem mežiem. Mēs ar Andreju izbraucām jau piektdien, lai sasildītu māju, un pārējiem ģimenes locekļiem mājā nebūtu jāsalst. Pa ceļam atradām ģeoslēpni un gabaliņu pavizinājām stopētāju sievieti, kas sūdzējās, ka viņai maksā 90Ls mēnesī un liek strādāt aukstumā, ar mazu bērnu, jo to nav kam atstāt.
Mājā bija ledus auksts, un par spīti intensīvai kurināšanai, ziemas guļammaisā jutos visai vēsi.
Nākamais rīts mūs sagaidīja ar Andreja auto nedarbošanos, sildījām, mierinājām, pierunājām, bet tā arī neiedarbojās. Pat uzlikām apakšā celtniecības fēnu, un stundas laikā uzsildījām karstu karteri. Beigās izrādijās, ka vainīgs ir starteris, bet tas jau cits stāsts.
Ieradās pārējie braucēji ar diviem auto, Toyota Land Cruiser un Isuzu Trooper. Ieradās arī ģimenes, un tā kā Andreja auto ar lielākajiem riteņiem bija sasalis, braucām ar manējo. Jau īsu brīdi vēlāk pamanījos nogriezties desmit metrus par ātri, un ielūzu upītē. Nav jau tā ka braucām pa ceļiem – pa sniega klātajām pļavām vien. Izvilka mani ārā, braucām pie gaujas. Apmeklējām klucī iesalušo “Pasaules Mala” slēpni, devāmies tālāk. Mērķis bija visai teorētisks, vairāk koncentrējāmies uz vizināšanos pa sniegu, reizēm piebraucot pie Gaujas, pie ezera, pie zirgiem utt. Vienā brīdī Isuzu nepaveicās zaudēt daļu no tosola kādā īpaši stāvā uzkalniņā, tas tika aizvietots ar no āliņģa izsmeltu purva rāvu.
Skati bija pasakaini un ziema pilnā krāšņumā.
Pret vakara pusi rācijā atskanēja ieteikums “vēl nedaudz pamētāt sūnas” un auto kolonna devās dziļāk iekšā mežā, iebraucām interesantā stigā, kas beidzās ar apsnigušiem mellenājiem, kuros mašīnām ļoti patikās grimt iekšā. Čikājāmies visai ilgi, līdz vienā brīdī likās ka būs jāzvana traktoristam, taču nu ar vinčām divi auto bija aprīkoti, un kaut kā lēnām tikām no turienes ārā. Vienu brīdi man izsalkums, aukstums, un tumsa uzdzina tādu kā atklāsmi, ka “speciāli iebraucam iesēsties” nav gluži manā gaumē, bet nu beigās jau pasākums tomēr bija izdevies. Ja vien tas tā arī būtu beidzies, bet nē – Isuzu zaudēja sajūgu, un nācās viņu vilkt. Iespējams īpaši zemās temperatūras bija padarījušas metālus trauslākus, jo pēc brīža zaudēju vilkšanas aci, un procesā ar lidojošu trūkušo striķi, no kājām tika notriekts kāds no dalībniekiem.
Ar otru atlikušo vilkšanas aci Isuzu tika vilkts vēl kādu gabalu, un tad apstākļu un neapdomības sakritības dēļ (pazaudēta rācija, mežā aizmirsts pasažieris, pārāk garš striķis utt) Isuzu tika veiksmīgi ievilkts kokā. Procesā mans auto pazaudēja otru vilkšanas aci, un vilkšanu turpināja TLC ekipāža.
Diena bija gandrīz galā. Pavadījām pārējos līdz pēdējam pagriezienam uz lielceļu, un devāmies mājās ēst siltu zupu.
Nākamais rīts mūs sagaidīja ar pasakainu saullēktu, fotoaparātu bez baterijām, un mīnus divdesmit četri gŗādi temperatūru. Mans auto pamanījās iedarboties, un devos lauku apgaitā, apskatīt skaistos skatus. Nav nekā briesmīgāka, kā skatīties uz skaistiem skatiem, ja nav fotoaparāta.
Andreja auto izdevās piedarbināt ar startera vadiem no manējā, un kādu gabalu tas arī pabrauca, bet tad kaut kas notika, un auto apstājās. Nevēlēdamies mocīt to vairāk, apsējām stiķi ap mana auto rāmi, un vilkām šo 160km uz Rīgu. Lieki teikt, ka Andrejam tajā auto pie stūres bija savi mīnus divdesmit grādi, un pat Statoil tēja pēc pusstundas glāzītē bija cieta kā krams.
Diena beidzās pie meistara Hara, Mārupes pagalmā.