50/50 ir par cilvēku, kuram atklāj vēzi, un kurš cenšas ar to samierināties. Filmā otrajā plānā (otrajā? neekad nevar zināt, iespējams viņš bija galvenajā lomā) piedalās Sets Rogans, kas kā varžacs uz kājas maisās pa vidu un pārtaisa drāmas par vēmekļu komēdijām. Iespējams tas tagad ir tāds žanrs? Paņemam viduvēju indie drāmu, iemetam tur iekšā pretīgu tipu ar slimiem jociņiem un filmu nosaucam par dramēdiju lai piesaistītu vairāk skatītāju. Kopumā filma likās tīri pieņemama, tēli bija jauki, viss bija kārtībā. Tikai tas Sets Rogans gan tur iederās tik pat labi, kā pozejošam parītim fonā ielecis Hugo ar radziņiem aiz pakauša.
The Big Year kā filma ir ne visai augstas raudzes. Atbilst straight to video komēdiju žanram, kuru arī nekautrējoties pārstāv (ja ne plānoti, tad de facto). Mums ar Noru šī filma likās ļoti interesanta un jautra, jo tā bija par divām mums tuvām tēmām – dzīšanos pēc skaitļiem, un putnu vērošanu. Jā, arī Ģeoslēpņotājiem šis varētu likt nedaudz identificēties. Iespējams šis faktors vien varētu būt gana labs iemesls filmu noskatīties kādā darba dienas vakarā. Džeks Bleks, Ovens Vilsons un Stīvs Martins. Neslikts komplekts. Man patika.
The Sting ir krāpnieku žanra klasika. Pols Ņumens un Roberts Redfords 1973. gadā tēlo krāpniekus, kas no mafijas ar eleganti izstrādātu plānu izkrāpj pamatīgas summas. Gluži kā jau klasikas pirmsākumiem pienākas, šeit nav trīskāršu sižeta pavērsienu, OMFG momentu un komplicētu specefektu. Plāns ir skaidrs jau pirms filma ir pusē un viss notiek visai lineāri. Tas netraucē filmai būt lieliskai savā veidā, tāpat kā interesanti bija redzēt Robertu Redfordu tik jaunu, jo tikko bijām viņu redzējuši Spy Games.
Spy Games ir filma par politiskām spēlītēm un starptautisko spiegošanu, taču šeit ir salīdzinoši maz spriedzes un action, vairāk ir runāšanas un politikas. Filmā spēlē Roberts Redfords (lielisks), un kaut kur fonā reizēm maisās Breds Pits (patiesībā dēļ viņa arī skatījāmies). Kopumā patika, viena no tām filmam kurās iederētos arī Klūnijs.