Autobusā
Pēdējās nedēļas braukāju nevis ar velosipēdu vai automašīnu, bet sabiedrisko transportu, jo aizrautīgi lasu jauno Haruki Murakami grāmatu, un tas visraitāk iet uz priekšu tajās 30 minūtēs ko pavadu sēžot autobusa krēslā.
Un fonā notiek tik interesantas lietas! Vienu dienu iekāpa trīs tīņi, ap gadiem četrpadsmit. Divi džeki, viena meitene. Viens no džekiem aizrautīgi čato telefonā, pārējie divi ļoti skaļi uzvedoties klaiņo pa autobusu. Meitene nokliedzas uz čatotāju – nu ko tu tur atkal dari! Atbild – “ar Džesiku sarakstos, man BAIGI vajag pie viņas aizbraukt”. Meiča: “Nu bļāviens, ko tev no tās mauķeles atkal vajag?”. Viņš: “Man nenormāli vajag nolaist!” Meiča: “Bļin cik var pisties ar to mauķeli!”. Saruna notiek ļoti skaļi. Te pēkšņi man pa diagonāli sēdošais pusmūža vīrietis, ļoti neitrāla paskata, nedaudz zem vidusklases, ap piecdesmit, bez emocijām sejā pilnā balsī noaurojas vēl skaļāk “Tu sīkā kuce aizver muti!!”. Tīņi pierimst, čikse noķiķinās, uzsauc – “paskaties, vienam nepatīk mūsu sarunas” un aizskrien uz otru galu.
Aizvakar iekāpj ļoti interesanta paskata onkulis, visai nošļukuša paskata, bet ne bomzis. Zemē noliek četras sieviešu rokassomas, apsēžas. Uz galvas lielas padomju laika studijas austiņas, kaklā vēl divi pāri austiņu. Kaklā karājas arī aizvēsturiska padomju stila videokamera, divi vai trīs lētākā stila filmu ziepjutrauku fotoaparāti, jakas pogās pieķēdēti kādi 3-4 saišķi atslēgu, kaut kas līdzīgs imitācijas briljantu kaklarotai, visādas pilnīgi randomas nozīmītes, pie jakas piesprausta nozīmīte ar Rembo, ar puspliku sievieti, ar Backstreet Boys un ar vēl kaut ko. Izvelk gigantisku sieviešu maku un skaita naudu biļetei. Viņa neizprotami absurdais aprīkojuma komplekts mani būtiski paralizēja, nevarēju vien nopriecāties – varbūt tas bija hipsters?