Ceļot
Brīdī, kad vairāki draugi atrodas tūkstošiem kilometru attālās valstīs, vairāk kā parasti nāk prātā domas par ceļošanu.
Nesen lasīju teju vai budistisku izteikumu twitterī, par to, ka sēžot bārā, prātā nāk domas par klusumu un mieru jūras krastā, un jūras krastā, prātā nāk domas par cilvēkiem un tusiņiem. Cilvēka domas vienmēr ir tur, kur nav viņa paša. Tas ir viens no cilvēces evolūcijas stūrakmeņiem – likt tev kustēties, likt vienmēr tiekties pēc tā, kas tev nav. Jo bez kustības nav attīstības.
Mani vienmēr velk prom uz tālām zemēm. Labi, ka darba dēļ šī vēlme bieži tiek apmierināta, citādi es sajuktu prātā. Nespēju iztēloties valsti, kura man tiešām nepatiktu, kur nekādi negribētu nokļūt. Droši vien pēc daudziem gadiem, gribētu aizbraukt arī uz Somāliju un Irāku. Katrai valstij ir ko man piedāvāt, un es tās visas uztveru tādas, kādas viņas ir. Protams ir brīži, kad viss ir līdz kaklam un gribas tikai lamāties, bet paiet pāris mēneši, un tas viss atmiņās ir kā lielisks piedzīvojums. Cik nav tādu situāciju bijis – Kolumbijā mūs pārbiedēja par bruņotu laupīšanu turpat blakus, Taizemē hotelim blakus uzrīkoja alkoholiķu tusiņu ar koncerta izmēra tumbām pie mūsu bungalo sienas, Laosā kādā miestā vienīgais hotelis bija miskaste ar tarakānu un zirnekļu armijām gultā, Vācijā uz šosejas saplīsa auto un konstanti gāza lietus, Indijā šoferis automašīnu bez drošības jostām uz 150Kmh vadīja līkločos pa satiksmes pārblīvētu šoseju (es tajā brīdī jau samierinājos ar nāvi), Amerikā mani pratināja FIB, Ķīnā iesprūdām spoku pilsētas dzelzceļa stacijā bez iespējas doties tālāk. Vienmēr ir bijis kāds izmisuma brīdis, kad viss noriebjās un negribas nemaz vairs nekur doties. Uzmācīgie taksisti nokaitina un iedzen izmisumā, viss – man pietiek!
Bet es vienmēr atceros – tas ir piedzīvojums. Pat visbriesmīgākais atvaļinājums pēc pāris mēnešiem jau būs patīkamas atmiņas un lieliski piedzīvojumi ko atcerēties. Un ja šo iemācās atcerēties jau laicīgi, notikuma brīdī – nepatīkamie brīži paliek par piedzīvojumiem.
Laikam jau, skaties kā gribi, bet ar pozitīvu attieksmi es esmu tikai ieguvējs. Pasaule liekas daudz skaistāka, un vienmēr ir prieks kaut kur doties. Kur tālāk? Varbūt uz Vjetnamu?