Ceļot

Brīdī, kad vairāki draugi atrodas tūkstošiem kilometru attālās valstīs, vairāk kā parasti nāk prātā domas par ceļošanu.
Nesen lasīju teju vai budistisku izteikumu twitterī, par to, ka sēžot bārā, prātā nāk domas par klusumu un mieru jūras krastā, un jūras krastā, prātā nāk domas par cilvēkiem un tusiņiem. Cilvēka domas vienmēr ir tur, kur nav viņa paša. Tas ir viens no cilvēces evolūcijas stūrakmeņiem – likt tev kustēties, likt vienmēr tiekties pēc tā, kas tev nav. Jo bez kustības nav attīstības.

Mani vienmēr velk prom uz tālām zemēm. Labi, ka darba dēļ šī vēlme bieži tiek apmierināta, citādi es sajuktu prātā. Nespēju iztēloties valsti, kura man tiešām nepatiktu, kur nekādi negribētu nokļūt. Droši vien pēc daudziem gadiem, gribētu aizbraukt arī uz Somāliju un Irāku. Katrai valstij ir ko man piedāvāt, un es tās visas uztveru tādas, kādas viņas ir. Protams ir brīži, kad viss ir līdz kaklam un gribas tikai lamāties, bet paiet pāris mēneši, un tas viss atmiņās ir kā lielisks piedzīvojums. Cik nav tādu situāciju bijis – Kolumbijā mūs pārbiedēja par bruņotu laupīšanu turpat blakus, Taizemē hotelim blakus uzrīkoja alkoholiķu tusiņu ar koncerta izmēra tumbām pie mūsu bungalo sienas, Laosā kādā miestā vienīgais hotelis bija miskaste ar tarakānu un zirnekļu armijām gultā, Vācijā uz šosejas saplīsa auto un konstanti gāza lietus, Indijā šoferis automašīnu bez drošības jostām uz 150Kmh vadīja līkločos pa satiksmes pārblīvētu šoseju (es tajā brīdī jau samierinājos ar nāvi), Amerikā mani pratināja FIB, Ķīnā iesprūdām spoku pilsētas dzelzceļa stacijā bez iespējas doties tālāk. Vienmēr ir bijis kāds izmisuma brīdis, kad viss noriebjās un negribas nemaz vairs nekur doties. Uzmācīgie taksisti nokaitina un iedzen izmisumā, viss – man pietiek!

Bet es vienmēr atceros – tas ir piedzīvojums. Pat visbriesmīgākais atvaļinājums pēc pāris mēnešiem jau būs patīkamas atmiņas un lieliski piedzīvojumi ko atcerēties. Un ja šo iemācās atcerēties jau laicīgi, notikuma brīdī – nepatīkamie brīži paliek par piedzīvojumiem.

Laikam jau, skaties kā gribi, bet ar pozitīvu attieksmi es esmu tikai ieguvējs. Pasaule liekas daudz skaistāka, un vienmēr ir prieks kaut kur doties. Kur tālāk? Varbūt uz Vjetnamu?

16 thoughts on “Ceļot

  1. Jā. Gulēšana uz ielas kartona kastē Prāgas centrā, tikšana vaļā no poļu pedogeja, kurš mani uzņēma kā stopētāju un izmisums Rumānijā, pilsētas Arad stacijā, kur vilcieni pienāk uz pilnīgi citiem peroniem un citos laikos nekā jābūt, pēc tam citā vilcienā ceļojums vienā kupejā ar bruņotiem Bosnijas kareivjiem alkohola reibumā, sliktāk kā mums gan tur gāja japānim. Tie ir paši senākie ko varu ātrumā atcerēties.

  2. Lidosta Spānijā, kad tev nepieņem nevienu kredītkarti un makā ir tikai Ls un Liti, apmaldīšanās Bosnijā, bez kartes un GPS kurš labākajā gadījumā rāda tikai debess puses, sabombardēti ceļi un tilti. 40 grādu karstums bez ēnas Itālijā ar siltu alu 😀  

  3. Hmm, es nopietni nevaru atcerēties nevienu besīgu momentu ceļošanā. Varbūt par maz un pārāk pārdomāti ceļoju?
    Bet ja pa tēmu – varbūt būtu vērts paskatīties kas vēl salīdzinoši netālu ir neapskatīts? Kaut kas uz kurieni vēl var saprātīgi aizbraukt ar jauno džipu, iespējams izmantojot prāmi pa celam? Piemēram izbrauciens pa Norvēģijas fjordiem vai Somija aiz polārā loka (tur var ar auto tikt pat ar speciāliem vilcieniem, kuros ir vagoni priekš auto).

      1. uz Ukrainu caur Baltkrieviju! Ukrainā ir skaisti un sastaptie cilvēki bija ļoti draudzīgi un visi fanoja par to, ka esmu “iz Pribaļķiki”.

  4. Viens labs veids, kā samazināt “besīgo” sajūtu, kad viss ir sagājis dēlī – ceļot vairāk kā divatā. 🙂 Jā,tā ir uzprasīšanās kompānijā! 🙂 Bet sava daļa patiesības tur ir – divatā rokas nolaižas ātrāk kā četratā (es nerunāju par sinhrono peldēšanu)…

    1. Man personīgi patīk mazākā kompānijā, jo tā labāk var izjust apkārtni un izbaudīt vidi. Un no personīgās pieredzes, ja ir vairāk – es tieši vairāk iekšēji uztraucos, jo sajūtu kautkādu atbildības sajūtu pār pārējiem.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *