Viva Las Vegas
Šogad jau piekto reizi braucu uz Ameriku, un arī piekto reizi – darba konferences sakarā. Tātad nekāds baigais plezīrs nesanāk, taču pa vakariem un dažām daļēji brīvajām dienām, reizēm kaut ko apskatīt tomēr izdodas. Šajā braucienā bija salīdzinoši daudz iespēju visu ko redzēt, jo ne tikai bija vairāk brīva laika, bet arī atradāmies pašā pilsētas centrā, pa vidu slavenajai kazino ielai (The Strip). Dzīvojām The Flamingo hotelī, tieši pretī visai leģendārajam Ceasars Palace (kurā atrodas ne mazāk leģendārs Apple store).
Sākumā man Las Vegas atstāja visai negatīvu iespaidu, katrā hotelī ir liels kazino, un pilsēta ir pilna ar paveciem cilvēkiem, kas tur brauc iztērēt naudu. Es vispār uzskatu kazino par tādu kā “muļķu nodokli”, jo lai ticētu savām iespējām tur ko laimēt, “varbūtībai” laikam jābūt iztrūkstošam vārdam cilvēka vārdnīcā. Bet pa nedēļu ko tur atrados, lēnām sāku saprast, ka gluži kā daudz lietu šajā pasaulē, kazino gluži vienkārši šiem cilvēkiem (vismaz daļai) ir parasta izklaide, un ja neskatās uz to kā iespēju laimēt naudu, tad tas ir tāds pats laika pavadīšanas veids kā maksas datorspēles vai jebkas cits, kur par izklaidi jāmaksā nauda.
Pilsēta likās mazāka un kompaktāka nekā no filmām biju iztēlojies. Visi tie slavenie kazino – mazi un relatīvi tukši. Nekur neskan birstošu žetonu žvadzēšana, jo izrādās – viss jau mūsdienās ir digitāls, un norēķini automātos notiek ar kartēm. Kazino spēlmaņus apkalpo visai knapi apģērbtas meitenes, kas dala bezmaksas dzērienus, lai tik tu ilgāk pasēdi krēslā pie vienrokainā bandīta.
Vegas noteikti jāapskata naktī, jo tieši tad, un it īpaši piektdienas naktīs, tur sākas patiesā rosība. Pilsēta ir pārpildīta ar visādiem maksimālismiem un neticamām lietām, piemēram 1:2 izmēra eifeļa torņa replika, gandrīz vienāda izmēra triumfa arka, un 1:2 izmēra amerikas brīvības statuja. Tur ir pat “neliela” (arī 1:2) Ņujorkas debesskrāpju rajona kopija.
Piektdienas vakarā izgājām kārtējā pastaigā gar Harrah’s, Paris, Bellagio, Caesars Palace, Venetian, Planet Hollywood, New York New York un visiem citiem kaut kur dzirdētajiem, un izdomājām apmeklēt New York New York, jo tur esot kas tāds, kas mums noteikti ir jāredz.
Izrādijās, ka lieta uz kuru es tiku pierunāts doties, ir amerikāņu kalniņi, kas vijas pāri viltotās ņujorkas jumtiem. Man jau tā ir bail no augstuma, kur nu vēl lidojošā vājprātā, tāpēc sākumā negribēju piekrist, taču izdomāju ka nav ko laist garām iespēju, un padevos.
Jāsaka, neko tādu nebiju pat iedomājies. Es biju rēķinājies ar galvu reibinošu augstumu, ar ātrumu, ar kliedzošiem cilvēkiem un emocijām, taču tās bija mazākās no manām problēmām. Tiklīdz krēsls izbrauca pāri mājas jumta malai, jau aizsitās elpa no milzīgā augstuma, taču kad tas sāka krist lejup, pirmā mana doma bija – kur es esmu iepinies, un kā lai tiek ārā. Nenormāla trieciena un spiediena sajūta iežmiedza mani krēslā, un aptumšoja redzi, tā ka vajadzēja sasprindzināties lai paliktu pie samaņas. Nekliegt šeit tiešām ir fiziski neiespējami. Emocijas bija šoks un fizisks pārdzīvojums, izkāpu ārā trīcošām kājām un raustīgu valodu taču priecīgs ka esmu dzīvs, un noteikti pozitīvām emocijām. Noteikti bija tā vērts izmēģināt, bet tajā brīdī vismaz nodomāju – nekad vairs. Tas ir par traku.
Nedaudz paēdām, un saņēmāmies nākamajam piedzīvojumam – devāmies uz Cirque De Soleil “Zumanity” šovu turpat NYNY. Saņemties vajadzēja tāpēc, ka šova lētākā biļete maksā 89$ un tajā brīdī nevienam nebija skaidrs, vai tas ir tā vērts.
Īstiem vārdiem sakot – pie velna JĀ! Šovs bija labākais ko es mūžā biju redzējis, emocijās un “wow” faktorā pārspējot jebkuru mūzikas koncertu, nemaz nerunājot par teātri, baletu vai operu. Jau biju dzirdējis par slaveno kanādas Cirque, taču nebiju domājis, ka tas ir kas tik elegants, nostrādāts un fascinējošs. Cirque De Soleil vēsturiski tika veidots kā “alternatīvais cirks”, šobrīd Las Vegas viņiem paraleli notiek septiņi dažādi šovi un Zumanity ir visatšķirīgākais, jo apvieno cabaret un burlesque elementus izrādē, kas paredzēta tikai pieaugušajiem. Vārdi horeogrāfija un šovs manā vārdnīcā tika pārdefinēti uz visiem laikiem. Lieki teikt, ka pēc atgriešanās mājās uzreiz nopirku biļetes uz Cirque šovu kas notiks uz ziemassvētkiem tepat Rīgā, tiesa gan – salīdzinoši tradicionālo un noteikti ne tik šokējošo “Saltimbanco” (ceļot ar tik daudz speciālajām skatuvēm jau nav iespējams).
Nākamajā rītā ar kādu no darba klientiem bija sarunāts, ka viņš mūs aizvedīs apskatīt pēdējo no Las Vegas atšķirīgajām izklaides iespējām – Lielo kanjonu. Kanjons nav gluži kaimiņos, taču no šejienes ir salīdzinoši vienkāršāk tur nokļūt. Piecu stundu visai mokoša brauciena, un bijām jau klāt. Mokoša tāpēc, ka līdz šim redzētajiem amerikāņiem ir tieksme visai izklaidīgi vadīt automašīnu, šim konkrētajam piemēram stūre griezās līdzi skatienam, un viņam ļoti patika skatīties apkārt.
Kanjons protams bez vārdiem. Aizbraucām uz tālāko, taču itkā iespaidīgāko dienvidu daļu. Kanjons ir lielāks un dziļāks nekā biju iedomājies, un ļoti gribētos tur pavadīt ilgāk laika, piemēram dodoties divu dienu pārgājienā pa vieno no daudzajiem iezīmētajiem maršrutiem.
Tā arī bija pienākušas beigas mūsu braucienam, un devāmies mājup. Arī atpakaļ ceļā braucām ar šausmīgi zemas kvalitātes American Airlines Boeing 767 un nekādi nevaru ieteikt šo kompāniju ceļojumiem. Diemžēl braucienos no Helsinki uz Chicago, Finnair partneris ir tieši AA, un jācieš ir bez variantiem. Šajos lidojumos nav personīgo izklaides centru, nedod nekādas ekstras un komforta līmenis ir visai zems. Pat ne tuvu tam, kas ir standarta Finnair lidojumos piemēram uz Āziju, vai Air France (kur nu vēl Lufthansa). Izklausos izlepis, bet nu tomēr ja lidojums ir virs deviņām stundām, gribas lai vismaz komforts ir konkurentu līmenī, ja cenas ir līdzīgas.
