Luoyang stacija nu jau atgādināja provinci. Visai netīra, šaura, un bez jebkādām pazīmēm, ka te jebkad kāju ir spēris tūrists. Pārnestā nozīmē protams, tūristi ir visur, vismaz kādreiz jau parādās. Iestājās kārtējais brīdis, kad gribējās izsamist, turklāt ārā svelme bija neizturama, un Olivers gribēja gulēt. Nebiju rēķinājis visu līdz galam, biju domājis ka pilsēta ir kājām izejama, taču LP karte bija nemēroga, un patiesībā pilsēta, lai arī pēc sajūtas maza un garlaicīga, reāli bija liela. Sākumā aizgājām uz stacijas kasu zāli lai noskaidrotu, vai tiešām esam tajā stacijā kur likās, un vai tiešām eksistē LP minētā otra stacija. Labi, ka man bija jaunās stacijas nosaukums Ķīniešu valodā. Izgājām ārā, un netālu no stacijas sameklējām čupiņu autobusu, tur kādam garlaikotam šoferim parādijām uz kurieni gribam, un viņš mums parādija kurš autobuss turp brauc. Tātad plāns bija nopirkt biļetes uz Pingyao, un tad doties apskatīt Longmen grotas.

Autobuss brauca ļoti ilgi, vairāk kā pusstundu. Pamazām no tā sāka nozust pasažieri, bet tas tik turpināja braukt. Pārbauca pāri lielai upei, un nonācām visai dīvainā rajonā, ap šo brīdi autobusa vienīgie pasažieri bijām tikai mēs. Rajons pa kuru mēs braucām izskatījās kā liela jauna pilsēta, taču tajā nebija neviena paša cilvēka. Uzreiz radās asociācijas no bērnības, kad mēs ar vecākiem pārvācāmies dzīvot tik tikko uzbūvētajā Zolitūdē, kur nebija asfalta vai citu iedzīvotāju. Šeit bija kas līdzīgs – biroju ēkas, bankas, dzīvokļu nami, skolas, bet viss tukšs. Kā pamests pirms kara vai karantīnas. Gluži kā visās tajās pasaules gala filmās. Neizpratnē lūkojāmies pa logiem, nedaudz satraukušies par to uz kurieni īsti braucam, jo autobuss vēl tikai turpināja braukt, šķiet braucām jau gandrīz stundu. Pilsēta turpinājās, un nebija ne cilvēku uz ielām, ne pasažieru autobusā. Piegāju pie šofera parādīt vēlreiz savu otrās stacijas nosaukumu, kas pēc LP informācijas bija atrodama “otrpus upei”, t.i. kaut kur netālu, un viņš apstiprināja, ka uz turieni joprojām arī braucam.

Autobuss nonāca galapunktā. Pie stacijas. Izkāpām ārā tukšā pieturā, un pavērās vienkārši apokaliptisks skats – neviena cilvēka visapkārt, un gigantiska, jauna stacijas ēka. Gluži kā Ķīnā, tā bija monstruozi liela. Taču ne gluži kā Ķīnā – tā bija pilnīgi tukša.

Kur palikuši cilvēki? 
Kur palikuši cilvēki? 

Autobuss aizvēra durvis, un atstāja mūs pilnīgi vienus. Visai bezcerīgi devāmies pāri tukšajam laukumam stacijas ēkas virzienā, viss bija tik jauns un tik nelietots, ka šķita durvis būs ciet un klātas ar plēvi. Patiesībā lejā atradām ļoti garlaikotu sargu. Durvis “Tickets” bija slēgtas, un gandrīz zaudējām cerību, taču sargs norādija, ka iespējams doties uz otro stāvu. Atradām īsto biļešu halli, un par laimi tā bija vaļā, un pat strādāja viens biļešu lodziņš, un pie tā pat stāvēja daži cilvēki. Izpētiju situāciju, un secināju visai sliktas ziņas, LP nebija rakstīts, ka no šīs stacijas brauc tikai viens vilciens – vai nu atpakaļ uz Xi’An, vai tālāk uz Zhengzhou. Caur Xi’An nekur tālāk nebija iespējams aizbraukt, jaunās sliedes beidzās Xi’An Ziemeļu stacijā, visi pārējie vilcieni iet no stacijas, no kuras jau šodien arī braucām ar lēno vilcienu uz šejieni. Principā situācijas bija tāda, ka bija uzbūvēts viens nogrieznis ar jaunām sliedēm “Xi’An – Zhengzhou” un mēs atradāmies tam pa vidu. No abiem galiem tālāk nekur tikt nevarēja. Pieņēmām ātru lēmumu doties atpakaļ vakarā uz Xi’An un tālāk no parastās stacijas mēģināt turpināt iecerēto plānu. Par lielu brīnumu, stacijā bija arī mantu glabātuve, taču darbinieks, uzzinājis, ka vēlamies somas atstāt tikai uz pāris stundām (vilciens ap astoņiem vakarā), ļoti sapīka, jo viņa darba laiks beidzās ātrāk. Piesolīju normālu samaksu uz rokas, un viņš piekrita pagaidīt mūs, jo nu to koferi es negribēju vizināt apkārt.

Pie stacijas esošajā autobusu pieturā secinājām, ka Longmen grotas atrodas tepat blakus (2-3Km) un ir pat autobuss kas gar tām brauc. Nākamais jāgaida pusstunda, tāpēc atradām tukšās stacijas darbiniekiem paredzēto kioskveidīgo ēstuvi, un devāmies pusdienās. Personāls bija vairāk kā laimīgs mūs sastapt, jo tādā wasteland nekurienes vidū droši vien bez apsarga un kasiera bijām pirmie klienti. Atkal no grāmatas tantei parādijām kādas lietas ēdam un neēdam, un ņemot vērā izcili detalizēto menu, paļāvāmies uz tantes gaumi, un gaidījām ko nu mums atnesīs. Patiesībā ēdiens bija fantastisks, nūdeļu zupa ar olu. Klāt piedzērām kaut kādu Daktera Fū zālīšu tēju no bundžiņas un par to visu kopā samaksājām dažus santīmus, pati lētākā ēdienreize braucienā. Serviss bija lielisks, un atmosfēra jauka.

Es nezinu ko pasūtijām, bet garšoja lieliski
Es nezinu ko pasūtijām, bet garšoja lieliski

Kamēr mēs tā gaidījām autobusu, bija uzradies kaut kāds ļoti nesaprotamas nozīmes tūristu autobuss ar vaļēju jumtu, iespējams ar šo te tika izrādītas tūres pa jauno pilsētu, demonstrējot potenciālajiem biznesiem kādas te jaukas iespējas pārvietot kompāniju birojus (un arī jauns dzelzceļš jums speciāli uzbūvēts). Meiča-gide mūs pierunāja, ka arī viņi dosies gar grotām (paši gan neapmeklējot tās) un mūs var tur izlaist. Cena no parastā autobusa diži neatšķīrās, tāpēc braucām ar viņiem. Toties uz divstāvu autobusa vaļējā jumta!

Ieeja Longmen grotās bija kārtējo reizi neadekvāti augsta, toties te atkal bija uzradušies cilvēki, un nebija vairs sajūta ka esam pasaules gala filmā. Tāpat, tūristu bija izcili maz. Pie kasēm labi ja kādi divdesmit grozījās laukumā.

Grotas  sastāv no tūkstošiem lielāku un mazāku alu, kurās kopumā izvietojušās ap 100’000 (jap, simts tūkstošu) budas statuju. Veidojumu sākuši taisīt kādus piecsimts gadus pirms mūsu ēras (t.i. nu jau vismaz 2500 gadu vecs). Tuvojās vakars, un smukajā vakara gaismā atmosfēra te bija dievīga. Bija kluss un mierīgs, un skats uz upi bija fantastisks.

Dažas no statujām sasniedz pat 17 metru augstumu. Uzkāpjot pa gigantiskajām trepēm līdz augšai, un nostājoties laukumā kuru ieskauj šīs sešstāvu mājas augstuma budas statujas, kad tuvumā nav neviena cilvēka, un gaisā ir tikai upes smarža, vakara gaisma un putnu čalas – tas bija tiešām neaprakstāmi. Kādu brīdi tur pasēdēju viens pats, Nora ar Oliveru turpat netālu paspēlējās, tad jau devāmies uz priekšu. Vienā brīdī to statuju jau sāk palikt par daudz, tad jau pielikām soli, jo manāmi sāka tuvoties tumsa, un šķita ka arī lietus būs, turklāt bija vēl jāpaspēj uz pretējā upes krastā skaisti novietoto budistu templi.

Pa ceļam uz templi satikām grupu skolniecīšu, kas vispirms sāka sist kanti man, bet kad pamanīja tuvojamies Oliveru, spiegdamas izvilka telefonus un metās viņam virsū.

Uz templi veda ļoti garas un vijīgas kāpnes stāvu augšā kalnā, pa ceļam visādiem uzrakstiem smieklīgi vēstot “Take care up and down”, bet kad nonācām pie ieejas, sargs jau vēra ciet durvis. Izlūdzāmies lai mūs tomēr ielaiž, un tikām iekšā kā pēdējie. Arī šis izskatījās pēc neaktīva tempļa, taču izbaudījām kluso vakaru, kad atradāmies tur vieni paši, uz klints malas, ar skatu uz fantastiskajām grotām un Yi upi.

Atgriezāmies autobusa pieturā pie grotu ieejas, pamatīgi nostaigājušies un noguruši. Noteikti bija vērts maksāt par ieeju, jo šeit tiešām ir daudz kur staigāt, laika trūkuma dēļ visu nemaz neapskatījām, te noteikti arī kādas četras stundas var pavadīt. Mēs laikam iekļāvāmies divās. Kamēr gaidījām autobusu, bija jau pamatīgi sakrēslojis, un nezin no kurienes sāka nākt ārā visādi bērni, pensionāri, ģimenes – sāka vākties tradicionālā ķīnas vakara pasēdēšana. Daži iesēja lampu stabos šūpuļtīklu, tālāk zālienā tika ieslēgts magnetafons un tantes jau sāka dejot, pēkšņi sagribējās tur vēl palikt ilgāk. Kaut nu šis nebūtu pēdējais autobuss uz pēdējo vilcienu pilsētā kurā neviens nedzīvo.

Vilciena stacija bija tik pat tukša kā iepriekš. Uzgaidāmajā zālē nīkuļoja daži cilvēki, droši vien tie paši daži kas ar mums kopā brauks vienīgajā vakara vilcienā (pa dienu kopā te brauc astoņi vilcieni, taču šaubos ka katrā ir vairāk par 30 pasažieriem).

Centāmies iztēloties, kā šeit izskatīsies pēc gadiem trim, kad ultramodernā stacija būs stāvgrūdām pilna ar ceļotājiem un pārdevējiem, kā pilnīgi visas citas stacijas.

Kopā ar kādiem 10-15 citiem pasažieriem beidzot tikām izlaisti uz perona, bija jau tumsa. Mūsu vilciens, kas piebrauca, nu pavisam nebija tāds kādu biju iedomājies.

Vilciens pēc tīrības un interjera kvalitātes pārsniedza jebkuru lidmašīnu kurā bija nācies lidot, ja nu vienīgi kāda biznesa klase. Daudz vietas kājām, plaši un ērti krēsli, izcilas tualetes. Vilciens uzņēma 350Kmh un tādā pat ātrumā nobrauca visu ceļu, mērķi sasniedzot 50 minūtēs. Iekšā pilnīgs klusums un miers, nekādas kratīšanās vai trokšņu. Un 330 kilometri palidoja garām nemanot. Ja man par šādiem septiņiem latiem būtu iespējams aizbraukt no Daugavpils uz Liepāju, es to darītu tikai prieka pēc vien. Šajā brīdī visi kopā pavēršam dūres pret debesīm, un nolamājam tos, kuri mūsu dzelzceļa sistēmu izvaroja un sakropļoja līdz tās patreizējajai invalīda stadijai. “Apceļo Latviju ar dzelzceļu!” vēsta uzlīme Rīga-Jūrmala vilciena stiklā, neskatoties uz faktu, ka atkal aizvērta kārtējā līnija, un šķiet palikušas tikai Jūrmala, Daugavpils un Valka.

Ieradāmies tādā pašā tukšā un gigantiskā stacijā ar nosaukumu Xi’An North, un secinājuši ka vilcieni te iet tikai atpakaļ, ar taksi traucāmies pretim pirmajam LP atrastajam hotelim par lētāko cenu. Vieta bija tāds kā jauniešu hostelis, interjers dekorēts tādā kā hipiju stilā, un te bija mājīgi un forši. Tikai tagad jāsaprot – ko mēs darīsim tālāk?

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *