Ar autobusu aizbraucām līdz stacijai, un kādu brīdi pavazājāmies pa rajonu, meklējot to vietu kur stāv sabiedriskie kas dodas uz Terakotas armijas vietu. Terakotas armija ir viens no pēdējā laika (relatīvi) nozīmīgākajiem arheoloģiskajiem atklājumiem pasaulē – pirmā Ķīnas imperatora kapenēm tuvumā esošas gigantiskas barakas, kurās imperatoru sargā astoņi tūkstoši pilnīgi dažādu, cilvēka izmēra karavīru, katrs ar rokām ļoti rūpīgi izgatavots no māla. Kādreiz tie bijuši krāsaini, taču veicot izrakumus, senā krāsa oksidējās, un izzuda momentā. Atklājums veikts jau septiņdesmitajos, taču lai pasargātu objektus no sabojāšanas, daudz no tā visa nemaz nav atrakts pat šodien. Pašas imperatora kapenes vispār nav atvērtas, jo ja iedomākas cik liela ir armija kas tās apsargā, gribas ticēt leģendām par piramīdā esošajām dzīvsudraba upēm un ko tik vēl ne, tāpēc lai neatkārtotu kļūdu ar armijnieku krāsām, kapenes never vaļā kamēr nebūs izgudrota efektīva sistēma lai saglabātu visu kas tur iekšā. Autobusus atradām, bet pa ceļam līdz tiem vēl vajadzēja atkratīties no pēdējā brīža censoņiem taksistiem. Taksis prasa sākot no 200 naudiņām, autobuss maksā 11 naudiņas. Autobusi turklāt spilgti zaļi, ar skaidriem uzrakstiem angliski “Terracota warriors and horses”.

Teritorija izveidota vēl tajos laikos kad Ķīnas valdība visu būvēja masīvu un grandiozu, izrakumiem virsū uzbūvēts milzīgs muzejs, konkrēti trīs ekspozīcijas, kuras interesantāk iet pretējā virzienā (3,2,1) lai lielākais paliktu uz beigām kā iespaidīgākais (to ieteica LP, un tam arī klausījām). Uz pašām ekspozīcijām jābrauc ar elektroautobusu (atkal jau elektro) taču tas nav īsti cenas vērts, jo tik ļoti tālu nemaz arī tā vieta nebija.

Ļoti interesanti bija uz to visu apskatīties gan tāpēc, ka bijām noskatījušies National Geographic filmu par šo vietu, tāpēc tas likās daudz iespaidīgāk un interesantāk, gan arī protams tāpēc cik šī “terracota army” frāze jau bieži bija dzirdēta, šķiet šī vieta ir viena no top 10 vietām ķīnā ko reklamē tūristiem. Citādi izskriet cauri ekspozīcijām var pusstundā, un tas neattaisnotu milzīgo ieejas maksu (90RMB no cilvēka).

Neviens no armijniekiem nav līdzīgs citam, arheologi visus nofotografējuši un palaiduši seju atpazīšanas programmu lai pārliecinātos, ka vai nu visi modelēti pēc īstiem armijniekiem, vai arī veidotājiem bijusi izcila fantāzija. Armiju veidojuši ap desmit gadiem. Izklausās daudz, bet tas ir labāk nekā iepriekšējo valdnieku tradīcijas tādas armijas un kalpus vienkārši apbedīt dzīvus kopā ar valdnieku.

Pēc ekspozīciju apmeklējuma, kārtīgi izstaigājāmies pa teritoriju, kā arī pamatīgi izbaudījām (šeit jau gan sāka apnikt) milzīgo cilvēku interesi par Oliveru. Tipiska diena Ķīnā.

Pagāja kāda pusstunda kamēr tikām no tās vietas atpakaļ uz autobusu, jo pa ceļam piespiedu kārtā jāiet cauri suvenīru rajonam (laikam tā pati vieta, pa kuru jāiet ja nemaksā par elektrobusiņu). Sameklējām savu 906 (laikam) autobusu, un devāmies atpakaļ uz Xi’An. Pilsētā atpūtāmies, paēdām lielveikalā, un ar sabiedrisko aizbraucām uz Trakās Zoss pagodu (nu labi, laikam jau Savvaļas Zoss), kas ir viens no centrālajiem apskates objektiem pilsētā, taču atrodas ārpus pilsētas mūriem, un uz to jābrauc kāda pusstunda ar autobusu. Labi, ka ir GPS, jo bez tā – kur kāpt ārā, un uz kuru pusi iet, būtu prasījis pamatīgu laiku žestikulēšanas ar vietējiem. Labi ka šoferis vismaz apstiprinoši pamāja, kad pie iekāpšanas norādiju uz Pagodas nosaukumu grāmatā.

Sāka jau krēslot, pagodas apmeklējums bija tikai līdz sešiem, iekšā netikām, taču tur apkārt ir pamatīga izmēra parks un vienkārši gigantiska strūklaku sistēma, kas kā izrādijās – vakarā tiek iedarbināta šova režīmā. Katru vakaru te notiek pusstundu garš gaismu un mūzikas šovs ar tik daudz un dažādām strūklakām, ka Oliveram un Norai šī vieta bija viens no spilgtākajiem iespaidiem.

Ieskrējām paēst netālu esošā vietējas nozīmes junkfood ēstuvē, kaut kāds ķīniešu hipsters iedeva Oliveram balonus, tad devāmies mājup. Vienīgā problēma – autobuss ar kuru atbraucām, pa to pašu ielu atpakaļ neiet, ne mazākās sajēgas kur viņš met loku. Staigājām, meklējām – nekā. Pieturā saraksts totāli kriptisks, tikai numuri saprotami. Nora pamanīja, ka netālu no manis ļoti aizdomīgi dīdās viens jauniešu pārītis, ļoti grib palīdzēt, bet kautrējās. Pats piegāju pajautāt, džeks meiteni parāva aiz rokas, vedīs mūs uz pareizo pieturu, tas nekas ka pašiem autobuss iet no šīs. Veda mūs divus kvartālus, un parādija pareizo autobusu, šis jau tieši stājās pieturā, kad paspējām tikai pamāt lielo paldies un lecām iekšā.

Uz Luoyang

Rīts sākās ar izčekošanos no viesnīcas, koferu krāmēšanas, un autobusa braucienu līdz stacijai, un spraukšanos iekšā uzgaidāmajā zālē caur metāla detektoriem un pašaurajām rindām.

Plāns bija sekojošs – dodamies uz Luoyang pilsētu 350Km uz austrumiem, tur apskatām slavenās Longmen budas grotas, un tad ar vilcienu dodamies uz Pingyao pilsētu, kas ir pa ceļam atpakaļ uz Pekinu (caur XiAn, taču ar citu vilcienu līniju). Plānam bija lemts izgāzties, bet par to vēlāk.

Zāle bija piebāzta ar visādiem lauku cilvēkiem vienkāršās drēbēs, ar milzu paunām un maisiem. Uzreiz pienāca klāt tāds paliels vecis, un kaut ko ļoti pārliecināti mums norādija. Es neko nesapratu, papurināju galvu, un centos tikt viņam garām. Kaut ko žestikulēja, rādija augšā, es tāpat nesapratu. Apsēdāmies, Nora aizgāja braucienam nopirkt kādus cepumus un nūdeles, tikmēr mēs ar Oliveru uzreiz jau iepazināmies ar bariņu cilvēku. Onka sāka taisīt visādus trikus, un deva spēlēties ar savu telefonu.

Sāka vākties cilvēki pagarā rindā, piebiedrojāmies, kad tikām cauri biļešu kontrolei, sapratu ko tas vecis no manis tik ļoti gribēja – pēc biļešu kontroles sekoja nenormāli stāvas un garas trepes, un vecis jau atkal bija klāt – gribēja piepelnīties, un par nieka 10 naudiņām uznest manu koferi. Protams, es taupīgs cilvēks atteicu, un nesu pats, atspēries.

Kā jau iepriekš rakstīju, šis vilciens brauks nedaudz virs piecām stundām, uz 350Km attālo Luoyang, vilciens bija salīdzinoši zemas klases, ar sēdvietām. Protams zema klase tā ir Ķīnai, ja tāds būtu Latvijā, tur ne tikai par komfortu un ātrumu paprasītu piemaksu, bet arī par VIP.

Vilciena brauciens bija visai garlaicīgs, pasažieri nebija diez ko jautrie, pārsvarā ar Oliveru skatījāmies multenes, un gājām starpvagonu pārgājienos. Vēl vienu fantastisku šovu nepārtraukti rīkoja vagona uzraugs. Viņa pienākumos bija pārliecināties, ka visas somas, kas novietotas uz bagāžas plauktiem virs galvām – vienmēr ir perfektā kārtībā, vienā rindā, bez šķirbām, un bez karājošām lencēm. Lieki teikt, ka procesu var turpināt mūžīgi, jo visu laiku kāds paņem somu lai izņemtu cepumus, un nomet atpakaļ kā pagadās. Bet tad ierodas priekšnieks, un vagona pārzini sarāj – “Kas tur karājas, tu akls esi?” Norāda uz lencēm, un tas visu sāk no jauna. Bezmaksas cirks, bet šeit Ķīnā – visiem ir darbs. Un visi arī strādā.

Pēc nomokošās piecu stundu sēdēšanas ieradāmies vēl mazākā, vecākā, un karstākā vilciena stacijā kā iepriekš. Šeit nu mūsu plāni bija beigušies – nebija ne mazākās sajēgas ko darīt tālāk, tikai informācija, ka te kaut kur aiz upes ir jauna stacija, ka jāapmeklē Longmen, un tad vakarā jābrauc uz Pingyao. Ak vai cik ļoti šie plāni vēl mainīsies. Bet par to – rītvakar!

3 thoughts on “Ķīna: VIII – Terakotas armija

    1. Netālu no apraktās armijas kazarmām, kas nu ir pieejamas apmeklējumam,atrodas pirmā Čin (Qin) dinastijas imperatora kapenes – 76 metru augsta,
      350 kvadrātmetrus plaša piramīda, kas nu jau ieaugusi zemē, un pa gabalu
      izskatās pēc aizdomīgi simetriska kalna. Kaut kāds rakstnieks Sima Qian
      esot aprakstījis, ka imperators apbedīts veselā pazemes pilī, kurai
      apkārt plūst akmenī kalta dzīvsudraba upe (nu droši vien ne daugavas
      platumā, drīzāk tāds kā strauts), tajā esot dārgumi, kalpi un visādas
      greznas telpas. Arhelogi vēl 30 gadus pēc atklājuma nav mēģinājuši
      piramīdu atvērt.

      Google satelītā redzama piramīda no augšas, izmēri ir visai iespaidīgi:

      http://maps.google.com/maps?q=qin+tomb&hl=lv&ll=34.381661,109.260879&spn=0.03432,0.043902&gbv=2&t=h&z=15&lci=org.wikipedia.lv

      Viena no filmām kuras skatījāmies par šo tēmu ir “Chinas Ghost Army: The
      Terracotta warriors” (National Geographic):

      Paši bijām tikai uz terakotas armiju, imperatora piramīda bija tālāk ar
      autobusu, bet tur neesot daudz ko redzēt, tikai zaļš kalns.

  1. Mums arī bija dīvainības ar kārtīgajiem vagona uzraugiem.Braucām Ķīnas vilcienu no Alma Atas uz Urumči. Pēcpusdienā bija saule, gaitenī taisījām aizkarus ciet, lai nespīd saule kupejā iekšā. Iet apsargs garām – attaisa aizkarus. Mēs atkal aiztaisam. Iet nākamreiz garām – atkal attaisa. Utt.. Nu neko, pasmējāmies un braucam tālāk. Vakarā, kad paliek jau tumšāks, uzraugs aiztasa visus aizkarus. Mēs gan gribam tagad skatīties ārā pa logu kā tur izskatās – taisam tos vaļā. Iet garām uzraugs un aiztaisa tos. Mēs atkal taisam tos vaļā. Šis nākamreiz iet garām un atkal taisa ciet, utt 🙂

    Ā, jā – un tādā sēžāmvagonā kā bilde augstāk, mums arī uzraugs visu ceļu no Urumči līdz pašai Xi’an visu laiku uzraudzīja, lai nekas nekarājas un visu kārtoja karājošās lietas.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *