Lielo Ķīnas mūri sāka būvēt pirms gandrīz 3000 gadiem, un turpināja to būvēt līdz 18. gadsimtam. Tas bija paredzēts kā barjera pret konstanti iebrūkošajiem mongoļiem, taču tā īsti aizkavējis tas tos nekad nav. Ķīnas mūru visu atzarojumu kopgarums ir aptuveni 8000km, mūsdienās daudz posmu ir slikti saglabājušies, daudzi nav saglabājušies vispār, taču tāpat – šī ir viena no pasaules iespaidīgākajām celtnēm. Vairāki mūra posmi atrodas netālu no Pekinas, tie tad arī ir vispiemērotākie tūristu apmeklējumiem, jo ap tiem izveidota atbilstoša infrastruktūra, atvērtas biļešu kases, un mūri vismaz nedaudz atjaunoti. Konkrēti Pekinas tuvumā (līdz 100km attālumā) atrodas kādi seši publikai atvērti mūra posmi, populārākais no tiem ir Badaling, otrs Mutianyu, tālāk Jinshanling, Simatai utt. Tikai pirmos divus ir relatīvi vienkārši sasniegt ar sabiedrisko transportu, pārējiem vai nu jālīgst dārgs šoferis, vai jābrauc ar vismaz 3 transportiem, daudz jāiet ar kājām, daudz jāmaldās un ļoti daudz jākāpj. Principā esot iespējams pa pašu mūri noiet no Jinshanling līdz Simatai, vai citus posmus, taču tas ir ļoti nogurdinoši, un noteikti to nav iespējams darīt ar bērnu (kā arī būs tur jānakšņo teltī).

Izlēmām doties uz Mutianyu, baidoties no tūristu bariem Badalingā. No paša rīta devāmies ar metro uz Dongzhimen staciju, kas atrodas pie starppilsētu autoostas. Tur visai ātri atradām norādi uz 916. autobusu, kurš brauc uz Huairou pilsētu. Biļeti nopirkām pie iekāpšanas autobusā, kur mums uzreiz jau piesitās kāds vietējais, kas piedāvāja mums “visu izstāstīt” par mikroautobusiem no Huairou uz Mutianyu mūra posmu. No Huairou līdz mūrim ir kāds 15Km gabals, tāpēc gluži ar kājām aiziet nav iespējams. Ceļvedī rakstīts, ka jānolīgst mikroautobuss, taču ko tas īsti nozīmē, nebija skaidrs, tikai bija dota aptuvenā cena. Mūsu jaunais draugs sākotnēji likās šaubīgs, taču kad skaidri pajautāju “kāda īsti ir tava nodarbošanās, un ko tu no mums gribi”, teica ka braucot mājās no darba Pekinā, nomierinājās, brauciena lielāko daļu vairs netraucēja.

Interesanti, ka atkal jau ne autoostā, ne pašā autobusā nevienu tūristu nemanījām. Iespējams, ka tie daži ko galamērķī sastapām, brauca ar savas desmit reizes dārgākajām tūrēm, ko piedāvā viesnīcās. Brauciens ir aptuveni stundu garš, pa kuru laiku paspējām pagulēt, pavērot apkārtni, un pat redzēt etiķkoku audzes (ķeksītis).

Kad iebraucām Huairou pilsētā, mūsu pilsētnieks draugs atkal saaktivizējās, un sāka taujāt ar kādu transportu brauksim uz mūri – taksometru, vai mikriņu. Teicu ka ar mikriņu, un intereses pēc pajautāju, vai viņš nezin cik tāds maksā. Zināju LP doto aptuveno cenu, tāpēc šādi gribēju pārbaudīt vai viņš nav kāds krāpnieks, kas man tūliņ piedāvās lielisko “daudz lētāko” tūri. Taču nē, nosauca viņš pareizo cenu, un teica ka mūs aizvedīs līdz mikriņu stāvvietai. Tā kā tāpat nezinājām kurp jāiet, piekritām viņam sekot, taču no autobusa viņš izkāpa vairākas pieturas pirms galapunkta, tajā brīdī jau bišķiņ nobijos, taču bija jau par vēlu, un gājām vien līdzi. Tiklīdz autobuss bija prom, cilvēks atzinās, ka patiesībā viņš ir šoferis, un par mikriņa cenai līdzvērtīgu samaksu, mūs ar savu privāto auto var aizvest tūliņ pat no autobusa pieturas (kur jau gaidīja viņā noplukušais Hyundai). Izkāpuši bijām Salaspils līmeņa nekurienes vidū, tāpēc nekādu dižo variantu nebija, sekojām vien iekšā mašīnā, un ļāvāmies liktenim.

Kopumā darījums sanāca visai izdevīgs, jo tās trīs stundas ko pavadījām staigājot pa mūri, šoferis mūs gaidīja stāvvietā, un tad aizveda atpakaļ uz autobusa pieturu. Par gaidīšanu samaksājām visai adekvātu cenu (mazāk kā viena virziena brauciens).

Šoferis mūs izsēdināja stāvlaukumā pie ieejas kasēm, sākām jau runāt par transporta pakalpojumu apmaksu, kad atcerējos, ka mums patiesībā nemaz nav naudas. Viņš mums bija izstāstijis, ka nelietojot gaisa tramvajiņu uz mūri mēs diez vai tiksim dzīvi (neiespējami garš kāpums ~40C temperatūrā), un tramvajiņš maksā savus 10Ls, taču mums knapi pietika biļetēm, kur nu vēl šoferim. Sarunāju ka maksāsim kad nonāksim atpakaļ pilsētā, kad viņš mūs aizvedīs uz banku. Pie kasēm izrādijās, ka biļešu cenas ir paceltas vairāk kā minēts ceļvedī (kas veikalu plauktos pat vēl nemaz nebija nonācis, t.i. informācija bija vissvaigākā svaiguma) un nekur iekšā netiekam. Paveicās, jo kasiere noraidoši kratot galvu atbildē uz Mastercard simboliku, parādija ar pirkstu suvenīru ielas virzienā, kur kādā pagalmiņā stāvēja kioskveidīgais bankomāts. Izņēmu čupu ar naudu, un tomēr varējām nopirkt biļetes. Kopā abiem samaksājām 440RMB (35Ls).

Starp citu bērniem līdz 1.2m augumam nekur Ķīnā ne par ko nav jāmaksā. Arī sabiedriskās tualetes pilnīgi visur bija bez maksas ne tikai bērniem, bet arī visiem pārējiem. Tās vienmēr bija perfekti tīras, smaržīgas, un ne sliktākas par mūsu jauno lielveikalu tualetēm. Pekinā sabiedrisko tualešu ir vairāk kā rīgā bankomātu un tās tik tiešām visas ir par brīvu.

Ielecām modernā gaisa tramvajiņa kabīnē, pāris minūšu brauciens, un bijām klāt. Karstums bija neiedomājams.

Ir grūti aprakstīt plašo, iespaidīgo skatu kas paveras no ķīnas mūra. Varu vienīgi pažēloties, ka tur bijām nonākuši visai smogainas dienas vidū, kad ēnu nav, un traucē migla, tāpēc bildes nav tik iespaidīgas, kā būtu vēlējies. Taču lai vārdu vietā runā fotogrāfijas.

Uz mūra bija maz cilvēku, pagājām garām sākotnējajam 10-20 cilvēku bariņam, un tālāk paejot jau tikai redzējām grupiņas pa 2-4 cilvēki, nebija grūti sagaidīt momentus, kad redzeslokā nav neviena paša cilvēka. No neiedomājamā karstuma lielisku patvērumu sniedza daudzie sargu tornīši, kurā arī varēja satikt vienīgos mūra apmeklētājus. Satikām arī ēzeli, kas bija palīdzējis kādam tirgotājam atvilkt kasti ar ūdens pudelēm.

Tagad ļoti nožēloju, ka neaizbraucām uz vēl kādu mūra posmu, bet gan jau vēl šāda iespēja radīsies.

7 thoughts on “Ķīna: IV

  1. nav ne vainas bildeem :), vienmēr jau gribētos, lai nebūtu tās asās saules un dūmakas, vai kāda modernā mašina vai tūristu autobusi vai kā tā neiemuktu skatā kopā ar senajiem tramvajiņiem, skaistām celtnēm vai citiem iespaidīgiem skatiem. 3 bilde tāda cool (kā tādu dabūji) 🙂

  2. neliels precizējums: no Jinshanling līdz Simatai ir 10 km un apmēram 3h pārgājiens (ar bērnu tiešām būtu pārāk grūti), tur nav jānakšņo teltī. Tur arī ir lētākas ieejas biļetes, un aizbraukt var ļoti labi ar hosteļos piedāvātajām tūrēm (mikriņš +gids mikriņā, pa mūri iet paši kā grib) vai arī braucot ar busu un pēc tam īrējot ‘melno’ taksi, bet taksis ir jāmeklē, jākaulē un kopumā tas ir izdevīgāks tad, ja brauc kompānijā 4 cilvēki (pilna mašīna)

    1. To es rakstīju nepārbaudot, no atmiņas. Tas gan tāpat vairs nav aktuāli,jo šo maršrutu vairs iet nav atļauts, jo tas šobrīd tiek renovēts
      (Simatai daļa vispār ir slēgta visiem apmeklētajiem).

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *